Mobilā versija
Brīdinājums +1.7°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
25. jūnijs, 2015
Drukāt

Tautsaimnieks Jānis Lancers. Saruna par būvniecību, grāmatām un ievērojamiem cilvēkiem (6)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Jānis Lancers

– Varbūt arī “Latvijas Avīze” kaut kā var palīdzēt?

– Var. Mana lielākā vēlēšanās būtu aicināt iedzīvotājus, kuri paši vai kuru tēvi, vectēvi, citi piederīgie dažādos laikos strādājuši būvniecībā, piedalīties šīs grāmatas veidošanā, piedāvājot savas atmiņas vai ļaujot ielūkoties ģimeņu arhīvos, ja tādi saglabājušies. Saziņai varētu izmantot Būvinženieru savienību, kuras biedrs esmu. Cita starpā izdevumā gribētu iekļaut ap tūkstoš pazīstamāko būvnieku, būvmateriālu ražotāju, tehnologu un citu nozares speciālistu, kuri Latvijā – pirms kara, padomju laikā, mūsdienās – būvējuši namus, tiltus, ceļus, spēkstacijas. Pašlaik esmu apzinājis vairāk nekā divsimt redzamāko personu. Ievērojamāko būvniecības pasniedzēju apzināšanai un atlasei, tādu varētu būt ap 120 personu, esmu lūdzis talkā Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Man pašam viņi nav zināmi, tāpēc ka pēc Rīgas Būvniecības tehnikuma pabeigšanas augstāko izglītību ieguvu Maskavas Inženierceltniecības institūtā.

– Kas jūs dzen uz priekšu?

– Ar šo būvniecības vēstures trīs sējumu izdošanu par godu Latvijas jubilejai gribētu pielikt treknu punktu savai būvnieka karjerai. Pašlaik esmu iegrimis šajā darbā līdz ausīm jau tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nav. Šķiet, mani var apturēt tikai Dievs… ja piepeši pasauktu pie sevis.

– Pirms trim gadiem izdotajā grāmatā esat paudis satraukumu par neapskaužamo stāvokli būvniecības nozarē. Kāpēc tāds izveidojies?

– Tam ir vairāki cēloņi. Pētot būvniecības vēsturi, atklāju, ka pirms kara Latvijā būvniecības noteikumi bija izstrādāti līdz pēdējam sīkumam un kārtīgi salikti pa plauktiņiem. Bija skaidri noteikta katra būvniecībā iesaistītā dalībnieka atbildība. Arī padomju laikā tie bija gana stingri, būvniecības drošībai bija ieviesti snipi, gosti… Kā tik tur nebija! Mūsdienu būvniecības normatīvo dokumentu bāze ir gaužām nabadzīga, pretrunīga un samudžināta.

Par ko vispār var runāt, ja Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamentā, kam šie normatīvie dokumenti jāgatavo, strādā tikai divi būvniecības speciālisti! Pārējie ir juristi un ekonomisti, kuri būvniecību redzējuši tikai pāri būvlaukuma sētai. Diemžēl līdz šim profesionālu būvnieku ieteikumi un priekšlikumi lielākoties tālāk par papīrgrozu nav nonākuši. Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas mums bijuši vairāki ministru prezidenti. Bet nevienam nekad nav bijis padomnieka būvniecības lietās! Tas liecina, kāda valsts pārvaldē valda attieksme pret nozari.

– Vai vainas ir tikai tiesību dokumentu trūkumā un valsts pārvaldes nekompetencē? Ir taču gana dzirdēts arī par pašu celtnieku uzvedību, iedzeršana, darba kavēšana, dīkstāve.

– Vainas, protams, nav tikai tur. Pašlaik saskaņā ar Būvniecības likumu atbildīgajam būvdarbu vadītājam augu dienu jāatrodas būvlaukumā, no rīta jādod uzdevums, bet vakarā jāpārbauda, kā tas izpildīts. Bet kādu atbildību viņš var uzņemties, ja norīkots vēl vismaz piecos vai desmit citos būvlaukumos? Gluži dabiski, ka visos vienlaikus viņš nevar būt, tātad visam izsekot līdzi nevar. Notiek pat vēl trakāk – būvdarbus būtībā nevada neviens, vadītājs skaitās tikai uz papīra.

Kādu atbildību var uzņemties būvuzņēmums, kuram 80 līdz 90 procentus būvdarbu veic citas mazākas firmiņas, tā sauktie apakšuzņēmēji? Piemēram, būvuzņēmumā “RE&RE” strādā tikai aptuveni 130 darbinieki. Bet pērn uzņēmumam pasūtījumi bija par apmēram 50 miljoniem. Jebkuram skaidrs, ka ar tādu darbinieku skaitu tas nav iespējams. Protams, inženierkomunikāciju izbūvi var uzticēt apakšuzņēmējiem. Bet nekādā gadījumā ēkas būvkonstrukcijas – pašu ēkas pamatu.

Savulaik, kad vēl strādāju būvuzņēmumā “PBLC”, pirms būvniecības sākšanas mēs paši pārbaudījām būvprojektus. Ja radās kaut mazākās šaubas, ar zobiem un nagiem cīnījāmies ar pasūtītājiem un projektētājiem, lai tos pārstrādā.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Kā Lancera k-s tika pie savas būvfirmas un kapitāla? Who cares? Grūtupa sindroms piemeties.

  2. Vai tad Lanceru var saukt par tautsaimnieku? Tautsaimnieki jau bija tikai Ulmaņa valdībā, tāpēc arī valsts saimniecība zēla. Komunistu un tagadējos laikos jau ir tikai ekonomisti, kas ir šauri specializēti un nepārzina ne nozari, ne valsts saimniecību kopumā. Tas ir tāpat kā medicīnā: zobārsts zina kā to zobu salabot, bet nezina kāpēc tas zobs vispār ir slims, jo nepārzina kopējo organisma veselības stāvokli. Šī specializācija un matu skaldīšana ir nodarījusi vairāk ļaunuma, nekā labuma gan cilvēka, gan valsts organismam.

  3. Patīkams, simpātisks cilvēks.

    • Brigmanis no Saldus rajona kompartijas Atbildēt

      Arī man patīk bijušie komunisti. Un kolaboranti – okupācijas varas Celtniecības ministra vietnieki.

  4. Deboļševizācija Atbildēt

    Abi zēni kā tādi “čekisti” okupāciju sauc maigi par “padomju laikiem”. Laikam lasītājiem jāsaprot, ka okupācijas nebija un Latvija brīvprātīgi iestājās PSRSā, tāpat kā ESā??
    Kāds numurs bija Lancera komunista kartiņai? Vai Nr.101?

  5. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Nav mums vairs Celtniecības Ministrijas, tādēļ celtniecība ir bez atbildīga saimnieka un notiek dažādas nebūšanas. Nelaimes gadījumi un visrupjākie drošības tehnikas pārkāpumi darbā ar celtniecības tehniku ir bezkontroles sekas. Mums nav arī Mežsaimniecības un Jūras lietu ministrijas. Rezultātā mežus neviss cērt, bet pļauj. Jūras lietās saimnieko ostu karaļi un pilda savus makus ovšoru bankās.

Draugiem Facebook Twitter Google+