Ekonomika
Latvijā

Tautsaimnieks Jānis Lancers. Saruna par būvniecību, grāmatām un ievērojamiem cilvēkiem 6


Jānis Lancers
Jānis Lancers
Foto – Valdis Semjonovs

Diplomēts būvinženieris Jānis Lancers (1933) nostrādājis būvniecības nozarē ilgāk nekā pusgadsimtu – meistars celtniecības pārvaldē, vecākais darbu vadītājs, pārvaldes priekšnieks, celtniecības ministra vietnieks, Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājs, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, valdes priekšsēdētājs būvuzņēmumā “PBLC”. Viņa dzīves un darba gaitas aprakstītas pirms trim gadiem izdotajā Lanas Jūras grāmatā “Tautsaimnieks Jānis Lancers”, kas veidota kā viņa dzīves un darba stāsts pirmajā personā.

– Vai vēl strādājat?

– Nē, esmu dziļš pensionārs! Drīz man jau apritēs 82. Līdz 2009. gadam gan vēl strādāju, bet nu jau kādus piecus gadus būvlaukumā pat kāju neesmu spēris. Reiz Būvinženieru savienības kongresā no tribīnes kolēģi sāka kaunināt mani, ka neesmu atstājis savu pieredzi nevienā izdevumā, pat nevienā raksta galā.

Kolēģu kritiku uzklausīju. Grāmatā “Tautsaimnieks Jānis Lancers” daudz ko esmu uzrakstījis ar paša roku. Tā pierādīju pats sev, ka galva man vēl strādā un ka protu ne tikai būvēt, bet arī uzrakstīt par notikumiem būvniecībā agrāk un tagad.

Man gan jāatzīst, ka arī pašlaik rokas klēpī salicis vis nesēžu. Kad biju laimīgi ticis galā ar šo grāmatu, nejauši “Latvijas Avīzē” izlasīju akadēmiķa Jāņa Stradiņa rakstu par to, ko dāvināt Latvijai simtgadē, ko svinēsim pēc trim gadiem. Cita starpā autors saka, ka, simtgadi sagaidot, derētu uzrakstīt grāmatu par simt ievērojamākajiem Latvijas cilvēkiem. Un turpat jautā, kurš tad būs simt pirmais. Izspriedu, ka tai simtniekā diezin vai kāds būvnieks būs iekšā. Būvinženieru savienībā un Arhitektu savienībā ierunājos, ka varbūt vajadzētu mums pašiem uzrakstīt grāmatu par būvniecības vēsturi – no Latvijas valsts pirmsākumiem līdz mūsdienām. Par Latvijas arhitektūru un arhitektiem izdots daudz dažnedažādu grāmatu, par būvniecību un būvniekiem – nevienas.

“Uz priekšu, Jāni! Mēs tev palīdzēsim!” toreiz visi man teica. Bet kā jau tas bieži notiek – pašam vien bija jāķeras klāt. Jāatzīst, ka kādu pusgadu gudroju, ko likt grāmatas saturā. Simt būvniekus? Simt būves? Bet kurš tad būs simt pirmais? Un kura būs simt pirmā? Pašlaik esmu apstājies pie būvniecības vēstures izdevuma trijos sējumos, katrā ap 500 lappušu ar tekstu un fotoattēliem.

– Vai viens to spēsiet uzrakstīt un izdot? Palīgi jau ir?

– Kur nu viens! Pašlaik gan esmu vienīgais, kurš sācis kaut ko darīt. Esmu nodibinājis grāmatas izdošanas fondu “Latvijas būvniecība 100 gados”. Tā kā nekādu sponsoru pagaidām nav, nevaru noalgot vēl kādu palīgu. Pašlaik visu daru no saviem personiskajiem uzkrājumiem.

Nu jau pusotrs gads apkārt, kopš viens pats vācu informāciju arhīvos, muzejos, pašvaldībās, no preses izdevumiem. Diemžēl laika gaitā daudz kas ir neglābjami zudis. Piemēram, nav vairs uzņēmuma “Rūpnīcprojekts” arhīva, kurā glabājās dokumenti par visām padomju laikā būvētajām ražotnēm. Arhīvu sadedzināja, jo, lūk, bija žēl noīrēt telpu, kur to uzglabāt. Par būvniekiem maz var uzzināt arī no padomju laika preses izdevumiem, Toreiz bija modē rakstīt tikai par triecienbrigādēm, kas pirms termiņa izpildījušas plānu. Arī pašlaik izdevumos piemin tikai būvfirmu, kas kaut ko uzcēlusi. It kā cilvēku nemaz nebūtu.

Nesen biju Daugavpilī, kur runāju ar domes priekšsēdētāju Jāni Lāčplēsi, tāpat bijušajiem būvniekiem, kuri vēl nav aizgājuši aizsaulē. Pūlos piespiest bijušos kolēģus, Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Straumi, bijušo asociācijas prezidentu Viktoru Puriņu un citus uzrakstīt gan par norisēm būvniecībā, gan par tām ēkām, kuru būvniecībā viņi paši piedalījušies. Tas nav viegli, visu laiku kāds jāpaskubina, kādam jāatgādina.


– Varbūt arī “Latvijas Avīze” kaut kā var palīdzēt?

– Var. Mana lielākā vēlēšanās būtu aicināt iedzīvotājus, kuri paši vai kuru tēvi, vectēvi, citi piederīgie dažādos laikos strādājuši būvniecībā, piedalīties šīs grāmatas veidošanā, piedāvājot savas atmiņas vai ļaujot ielūkoties ģimeņu arhīvos, ja tādi saglabājušies. Saziņai varētu izmantot Būvinženieru savienību, kuras biedrs esmu. Cita starpā izdevumā gribētu iekļaut ap tūkstoš pazīstamāko būvnieku, būvmateriālu ražotāju, tehnologu un citu nozares speciālistu, kuri Latvijā – pirms kara, padomju laikā, mūsdienās – būvējuši namus, tiltus, ceļus, spēkstacijas. Pašlaik esmu apzinājis vairāk nekā divsimt redzamāko personu. Ievērojamāko būvniecības pasniedzēju apzināšanai un atlasei, tādu varētu būt ap 120 personu, esmu lūdzis talkā Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Man pašam viņi nav zināmi, tāpēc ka pēc Rīgas Būvniecības tehnikuma pabeigšanas augstāko izglītību ieguvu Maskavas Inženierceltniecības institūtā.

– Kas jūs dzen uz priekšu?

– Ar šo būvniecības vēstures trīs sējumu izdošanu par godu Latvijas jubilejai gribētu pielikt treknu punktu savai būvnieka karjerai. Pašlaik esmu iegrimis šajā darbā līdz ausīm jau tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nav. Šķiet, mani var apturēt tikai Dievs… ja piepeši pasauktu pie sevis.

– Pirms trim gadiem izdotajā grāmatā esat paudis satraukumu par neapskaužamo stāvokli būvniecības nozarē. Kāpēc tāds izveidojies?

– Tam ir vairāki cēloņi. Pētot būvniecības vēsturi, atklāju, ka pirms kara Latvijā būvniecības noteikumi bija izstrādāti līdz pēdējam sīkumam un kārtīgi salikti pa plauktiņiem. Bija skaidri noteikta katra būvniecībā iesaistītā dalībnieka atbildība. Arī padomju laikā tie bija gana stingri, būvniecības drošībai bija ieviesti snipi, gosti… Kā tik tur nebija! Mūsdienu būvniecības normatīvo dokumentu bāze ir gaužām nabadzīga, pretrunīga un samudžināta.

Par ko vispār var runāt, ja Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamentā, kam šie normatīvie dokumenti jāgatavo, strādā tikai divi būvniecības speciālisti! Pārējie ir juristi un ekonomisti, kuri būvniecību redzējuši tikai pāri būvlaukuma sētai. Diemžēl līdz šim profesionālu būvnieku ieteikumi un priekšlikumi lielākoties tālāk par papīrgrozu nav nonākuši. Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas mums bijuši vairāki ministru prezidenti. Bet nevienam nekad nav bijis padomnieka būvniecības lietās! Tas liecina, kāda valsts pārvaldē valda attieksme pret nozari.

– Vai vainas ir tikai tiesību dokumentu trūkumā un valsts pārvaldes nekompetencē? Ir taču gana dzirdēts arī par pašu celtnieku uzvedību, iedzeršana, darba kavēšana, dīkstāve.

– Vainas, protams, nav tikai tur. Pašlaik saskaņā ar Būvniecības likumu atbildīgajam būvdarbu vadītājam augu dienu jāatrodas būvlaukumā, no rīta jādod uzdevums, bet vakarā jāpārbauda, kā tas izpildīts. Bet kādu atbildību viņš var uzņemties, ja norīkots vēl vismaz piecos vai desmit citos būvlaukumos? Gluži dabiski, ka visos vienlaikus viņš nevar būt, tātad visam izsekot līdzi nevar. Notiek pat vēl trakāk – būvdarbus būtībā nevada neviens, vadītājs skaitās tikai uz papīra.

Kādu atbildību var uzņemties būvuzņēmums, kuram 80 līdz 90 procentus būvdarbu veic citas mazākas firmiņas, tā sauktie apakšuzņēmēji? Piemēram, būvuzņēmumā “RE&RE” strādā tikai aptuveni 130 darbinieki. Bet pērn uzņēmumam pasūtījumi bija par apmēram 50 miljoniem. Jebkuram skaidrs, ka ar tādu darbinieku skaitu tas nav iespējams. Protams, inženierkomunikāciju izbūvi var uzticēt apakšuzņēmējiem. Bet nekādā gadījumā ēkas būvkonstrukcijas – pašu ēkas pamatu.

Savulaik, kad vēl strādāju būvuzņēmumā “PBLC”, pirms būvniecības sākšanas mēs paši pārbaudījām būvprojektus. Ja radās kaut mazākās šaubas, ar zobiem un nagiem cīnījāmies ar pasūtītājiem un projektētājiem, lai tos pārstrādā.


– Vai Zolitūdes lielveikalā “Maxima” piedzīvotā traģēdija bija nejaušība vai likumsakarība?

– Likumsakarība. Kad televīzijā parādīja pirmo sižetu par notikušo, man uzreiz bija skaidrs, kāpēc ēkas jumts iebruka. Kāpēc 16 metru garā jumta ferma jeb kopne bija jāved līdz būvlaukumam divās daļās, pēc tam tās sastiprinot ar skrūvēm, turklāt tādām, kādas nedrīkstēja lietot? Ja uz jumta bija paredzēts ierīkot dārzu, tādai konstrukcijai bija jāparedz vismaz 200 procentu drošība. Ikvienu skrūves uzgriezni skrūvējot, tā izturība bija jāpārbauda ar dinamometru.

Pats galvenais – jebkādu būvdarbu laikā veikalā nedrīkstēja atrasties cilvēki. Tas ir pirmais noteikums, kas tika rupji pārkāpts.

– Ar Zolitūdi, šķiet, mums vēl nepietiek, tikko uzzinājām par Stradiņa slimnīcas ačgārno būvēšanu. Kāpēc joprojām turpinās nejēdzības?

– Turpinās tāpēc, ka valda visatļautība. Nav neviena, kas ieliek rāmjos. Visi grib būt lieli un iespējami ātrāk nopelnīt lielu naudu.

– Vai padomju laikā nekas nesabruka? Vai kādu iesēdināja aiz restēm?

– Bruka, cik uziet. Arī aiz restēm nokļuva. Bet, jāatzīst, tādu nebija daudz. Tie nelaimju cēloņi katrreiz gan bija dažādi. Viena no briesmīgākajām nelaimēm notika 1969. gadā Jelgavā, kur gāzes noplūdes dēļ sprādzienā sagruva daudzstāvu dzīvojamais nams, paņemot 39 cilvēku dzīvību. 1988. gadā iegāzās Ķeguma spēkstacijas tilts pāri Daugavai, bojā gāja 11 cilvēki. Vienīgā atšķirība, ka toreiz par tām skaļi nedrīkstēja runāt. Bet šajās pieminētajās nelaimēs būvnieki gan nebija vainojami.

– Ja bruka arī agrāk, vai tad var apgalvot, ka būvdarbu uzraudzības un atbildības trūkums ir tikai mūsdienu nelaime?

– Tolaik manis pieminētie būvniecības noteikumi bija krietni precīzāk izstrādāti. Uzraudzība un atbildība stingrāk noteikta. Atlika tikai to ievērot un izpildīt. Tagad neviens ne par ko neatbild, valda visatļautība, rupji sakot, bardaks.

– Pats svaigākais Rīgas Ekonomikas augstskolā veiktais pētījums par ēnu ekonomikas izplatību liecina, ka apmēram puse nozarē strādājošo uzņēmumu nemaksā valstij nodokļus, slēpj peļņu, maksā algas aploksnēs. Kāpēc citu nozaru starpā tā tik ļoti plaukst būvniecībā?

– Es domāju, ka būvniecībā lielāko ēnu ekonomikas daļu veido aplokšņu algas. Šīs nelaimes sakne ir tā pati manis pieminētā – būvniecības “spēles noteikumi” nav izstrādāti līdz galam. Pirmkārt, būvniecības iepirkumos noteicējs ir lētākais piedāvājums. Kaut arī labi zināms, ka lēti var uzbūvēt tikai kaut ko pagalam štruntīgu. Otrkārt, pasūtījuma izpildē tiek pieļauts neierobežots skaits apakšuzņēmēju, kurus vēlāk ģenerāluzņēmējs var “izģērbt”, samaksājot tikai daļu no solītās naudas. Te jau arī viss sākas. Lai noturētos uz ūdens, apkrāptais uzņēmējs spiests maksāt naudu strādniekiem aploksnēs, nemaksājot valstij nodokļus. Protams, šie nav vienīgie cēloņi. Citās valstīs ir stingri noteikts, kādas markas būvmateriālus drīkst izmantot, piemēram, sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecībā. Tur projektētājs ir stingri noteicis un precīzi aprakstījis līdz pēdējai nagliņai. Iznākumā iepirkumu konkursos piedāvātās cenas būtiski neatšķiras. Mums nekā tāda joprojām nav, katrs izvēlas kaut ko savu. Un var būvēt, kā pašam patīk.

LA.lv