Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. februāris, 2013
Drukāt

Jānis Liepiņš: laiks pamest ligzdu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jaunais diriģents Jānis Liepiņš pie jauniešu kora „Kamēr…” vadības grožiem stājies pērn, kā pats teic – ar mazliet „kreisāku”. diriģenta tvērienu, akadēmiskajā nopietnībā iemetot pa eksperimenta ķecerībai.

 

Tomēr, ja diriģenta vecāki – komponists Zigmars Liepiņš un dziedātāja Mirdza Zīvere – kopuši popmūzikas lauciņu, dēls teic – nākotni saistīs ar akadēmisko mūziku. 3. martā uz koncertu Sv. Pētera baznīcā koris “Kamēr…” viņa vadībā uzstāsies kopā ar vienu no spožākajiem jaunās paaudzes čella spēles virtuoziem – vācu mūziķi Nikolasu Altštetu.

 

Jānis Liepiņš uz sarunu ierodas jauneklīgi enerģiskā solī, it nemaz neradot iespaidu, ka ir jau starptautiskām balvām bagāta kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents. Atklāti sakot, rodas iespaids, viņš pats varētu būt viens no jaunajiem koristiem, kam pilna galva zaļoksnu provokāciju un stiķu. Par manu piezīmi diriģents pasmīn un atzīst, pirms kļūt par „Kamēr” kādreizējā vadītāja Māra Sirmā asistentu, sešus gadus dziedāts koristu rindās. Tieši tas palīdzējis līdz kaulam izjust kora iekšējo mehānismu, pārvaldīt „drēbi”.

„Tagad protams izveidojusies zināma distance, lai arī nemēģinu to radīt speciāli. Iepriekš, ja kādam koristam bija kādas problēmas, griezās pie manis, nevis galvenā diriģenta – tagad tā nenotiek,” pasmīn jaunais diriģents. „Tomēr korī valdot draudzīgas, koleģiālas attiecības.

„Kamēr” skaistums ir tas, ka tas nav profesionāls koris. Te ir cita aura, jo viss notiek bez obligātās ”darba” pieskaņas.” Skaidro Jānis, jau nopietnāk piebilstot – Māra Sirmā iedibinātā muzikālā latiņa ir augsta, un to cenšoties turpināt.

„Ar Māri [Sirmo] joprojām pēc koncertiem mēdzam sazvanīties, pārrunāt, lai arī nav tā, ka speciāli zvanīšu, lūgšu padomu. Vienā mirklī jāsāk arī pašam sava dzīve, jāpārvar šķēršļi – jāpamet ligzda. Kora mūzika jau pats meklēju, nostiprinu savu virzienu, nemēģinu lieki tramdīt cilvēkus, vēlos nostabilizēties pats.”

Šovasar „Kamēr…” Jāņa Liepiņa vadībā ieguva divas pirmās vietas un konkursa „Grand Prix” 25. starptautiskajā Bēlas Bartoka koru konkursā Debrecenā, Ungārijā. Uzvara nesa arī ceļazīmi uz nākamo konkursa kārtu – Eiropas „Grand Prix”, kas augustā notiks Areco, Itālijā. „Iespējams, atšķiramies ar savu ”Baltijas valstu skanējumu, esam pilnīgi citādi nekā amerikāņu vai indonēziešu kori,” spriež Jānis.

„Viņiem ir labi nostādītas, „lielas” balsis, bet mēs esam jauneklīgi. Būtiska lieta, ar ko, visticamāk, izpelnāmies žūrijas simpātijas – latviešu komponistu repertuārs, mūzika, kas rakstīta speciāli „Kamēr…”. Līdzās citu pasaules komponistu vidū to vērtē ļoti augstu.”

īpaši „Kamēr….” pērn tika radīta arī virkne latviešu komponistu jaundarbu, kas skan decembrī klajā nākušajā kora albumā „Mēness dziesmas”. Projekts, ko uzsāka Māris Sirmais, Jāņa Liepiņa vadībā pārtapis ierakstā, kas ieguvis Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu. Jānis uzsver, esot kora vadībā, viņš turpinās iet pats savu ceļu, sakot, noteikti varam gaidīt ko eksperimentālāku. Koristi smejot, atšķirībā no Māra, koncertu programmās tagad esot viens vai divi darbi, kas ir nedaudz īpatnēji – laikmetīgā mūzika. „Varbūt kādam tā nepatīk, šķiet neemocionāla, tehniska. Taču man ir interesanti – dažādi efekti, skaņas. Viennozīmīgi, negribētu, lai tāda ir visa programma, taču tas atsvaidzina, lai tā nekļūst pārāk salda – mazliet „kreisa”. Arī šogad maijā „Kamēr…” aicinās uz diviem vērienīgiem koncertiem, kuriem jau tagad tiek gatavota programma industriālā vidē. „Pamēģināsim ko jaunu,” smīn diriģents.

Starp Jāņa Liepiņa favorītiem latviešu kormūzikā ir gan Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks, Pēdējā laikā ciešāka sadarbība izveidojusies ar Juri Karlsonu, bet tuva arī Valta Pūces mūzika, kas nereti balansē uz populāras mūzikas robežas. Nav noslēpums, popmūzikas lauciņā allaž darbojušies arī jaunā diriģenta vecāki – komponists Zigmars Liepiņš un dziedātāja Mirdza Zīvere. „Viņu viedoklī, kritikā, ieklausos. Tiesa – tikai pēc koncertiem. Jā, kritizē pamatīgi. Nav tā – viss, ko dara dēliņš, ir lieliski. Viņi raugās objektīvi, galu galā abi ir profesionāli mūziķi!”

Tomēr Jānis uzsver, vecāku pēdās neiešot, atzīstot, ka nākotnē vēlas kuģot nopietnās mūzikas ūdeņos – ar iespēju izpildīt arī demokrātiskāku mūziku”. „Arī mani vecāki nav iztikuši bez lēkāšanas starp ‘dažādiem mūzikas laukiem. It kā pārstāv estrādes mūzikas žanru, taču pagājušajā gadā tapa Vijoļkoncerts. Arī man patīk dažāda mūzika.

Piemēram, Valts Pūce ienes kora [repertuārā] tautiskus ritmus, Ēriks Ešenvalds savukārt ir ļoti daudzpusīgs – viņš spēj uzrakstīt gan sarežģītu akadēmisku darbu, gan skaņdarbu ar vienkāršu melodiju.”

Pašlaik Jāni interesē arī orķestra diriģēšana – tā apgūta gadu studējot Berlīnē pie pašmāju publikai pazīstamā diriģenta pie Luca Kēlera, gan turpinās arī JVLMA orķestra diriģēšanas nodaļā pie profesora Imanta Rešņa. Pērn pie Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta pults nodiriģēta Pučīni „Mesa di Gloria”. Jānis sola, pie simfoniskā orķestra diriģenta pults viņu redzēsim arī šogad. „Vēlos paplašināt redzeslauku un iespējas, lai varētu nodarboties gan ar kora, gan orķestra diriģēšanu, iespējams, vēlāk izvēlēties vienu no abām.”

Par aktīvu koncertdarbību Latvijā un ārzemēs Jānis Liepiņš gada sākumā saņēma Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas „Gada balvu 2012” jauno mūziķu kategorijā. Viņš teic – aizvadītais gads korim patiesi bijis ļoti aktīvs, notikumiem bagāts. „Pēc tik aktīva posma šķiet, tagad varēs atpūsties. Bet tad Dieviņš izstrādā pārsteigumu, un pēkšņi viss turpinās pat dubultā. Šādā kolektīvā, kur ikviens darbojas aiz mīlestības pret mūziku, tā kļūst par svarīgāko,” smaida Jānis. Arī šis gads būs „bez pauzēm” – vispirms jau Dziesmu svētki, pēc tiem – turneja Itālijā un Bavārijā, kur gaidāma koncertsērija kopā ar čellistu Juliusu Bergeru.”

Jānis smej, šādā režīmā darbaholisms parādoties automātiski – jo vairāk dari, jo vairāk vari. Tāpat kā vairumam mūziķu, tādu īstu vaļasprieku bez mūzikas viņam neesot. Prieku sagādā labs kino un laba virtuve – sevišķi piparotie taizemiešu ēdieni, lai gan cieņā arī latviskie kartupeļi un siļķe. „Joprojām ilgojos pēc kebabiem, ko ēdu Berlīnē, studiju laikā,” pasmaida diriģents.

Pēc valsts piederības un ranga Jānis nešķiro arī gara barību – neraugoties uz to, vai koncerts notiek prestižā festivālā Austrijā vai šepat, kādā no Latvijas mazpilsētām, katrs no tiem ir izaicinājums.

„Šobrīd ar „Kamēr” esam uzsākuši reģionālo koncertu sēriju, bijām Dundagā, Dobelē, būsim Smiltenē. Reģionos publika klausās pēc emocijām – patīk vai nepatīk, bieži vien profesionāli neanalizējot intonāciju vai frāzējumu. Mēģinām uzstāties Latvijā biežāk nekā tas notika kādreiz, un vienmēr cenšamies sniegt klausītājiem to, ko viņš gaida, pēc iespējas vairāk.

Uzskatu, ja vari uzrunāt vietējo publiku, tad neizpaliks panākumi arī profesionālas žūrijas priekšā – arī viņi ir tikai cilvēki, kam patīk skaista mūzika un emocionāls izpildījums. ”

Gaidāmajā koncertā Sv. Pētera baznīcā līdzās zviedra Svena Dāvida Sandstrēma, Jura Karlsona, Ērika Ešenvalda un Pētera Vaska mūzikai skanēs viena no spilgtākajām kora un čella mūzikas partitūrām  – Sofijas Gubaiduļinas  „Sv. Asīzes Franciska Saules dziedājumi”, kur korim un Nikolasa Altšteta čellam pievienosies Riharda Zaļupes un Edgara Saksona vadītie sitaminstrumenti un Mārtiņa Zilberta spēlētā čelesta. 

„Sofijas Gubaiduļinas mūzika Latvijā netiek atskaņota nemaz tik bieži, taču Rietumeiropā ir viena no pieprasītākajām mūsdienu komponistēm. Nolēmām, parādīt latviešu publikai, ka darām arī kaut ko citu, ko biežāk esam rādījuši ārzemēs.” Skaņdarbu koris „Kamēr…” pavasarī atskaņos arī divos koncertos Austrijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+