Latvijā
Sabiedrība

Deviņu klašu izglītība, krimināli gadi Anglijā…Jānis no Latgales ar biznesu Londonā 16


Jānis Lāčplēsis spēles vadītāja krēslā.
Jānis Lāčplēsis spēles vadītāja krēslā.
Foto – Ilze Kalve

Jānis no Latgales ar biznesu Londonā

Jāni Lāčplēsi garā auguma dēļ var pamanīt uzreiz, it sevišķi jau Londonas ielās, kur gari jūtas pat vidēja auguma latvieši. 28 gadus vecais, vienmēr pozitīvais un aktīvais latviešu puisis pagājušās vasaras beigās lielpilsētas rietumdaļā atvēra savu pirmo uzņēmumu, izmantojot britu valdības piešķirto 20 000 mārciņu (23 500 eiro) finansējumu.

Savs bizness Lielbritānijā ir ne vienam vien latvietim, tādēļ to par lielu sasniegumu grūti nosaukt, taču Jānis Lāčplēsis ir īpašs ar to, ka, par spīti Latvijā knapi iegūtajai deviņu klašu izglītībai, dzīves līkločiem, alkoholam un narkotikām ir spējis kardināli izmainīt dzīvi un sākt visu no sākuma. Atliek tikai brīnīties, cik Latvijā kādreiz cietsirdīgi izrīkojušies līdzcilvēki un pat skolotāji, nosodot bērnus par nabadzību un tēvu alkoholiķi, skolā nepārtraukti atgādinot, ka no tādiem jau dzīvē nekas nesanāks. Lai nu kā, šobrīd asaras un ciešanas ir aiz muguras, Jānis Lāčplēsis zina, ko vēlas un kā to sasniegt. “Ja es varēju, tad jūs arī varat!” apgalvo Jānis.

Lūk, kāds ir Jāņa dzīvesstāsts, ko viņš bez izpušķojumiem atklāj lasītājiem.

Galerijas nosaukums

Uz skolu – lai zagtu maizi

Jānis Lāčplēsis Anglijā ieradās pirms 12 gadiem 16 gadu vecumā. Tikko bija pabeigta Ilūkstes 1. vidusskolas 9. klase, atzīmes pārsvarā ap 4 desmit ballu sistēmā. Tolaik mamma pārsvarā viena pati rūpējās par trim dēliem.

“Nevarētu teikt, ka bērnība bija ļoti pozitīva. Tēvs alkoholiķis. Bieži redzēju mammu vienās asarās, jau tolaik sev nosolījos, ka tas nebūs visu laiku tā, es noteikti to izmainīšu. Gāju uz skolu ne tikai tāpēc, lai mācītos, bet arī lai zagtu maizi. Kad no rīta pamosties un tev nav ko ēst, tad jāsāk domāt! Tēvs parasti visu naudu mums no mājām savāca un nodzēra.

Gadījās, ka uz skolu aizgāju bez zeķēm. Atceros, kā skolotāja no Ilūkstes 1. vidusskolas manam brālim bija pateikusi – tu, Arni Lāčplēsi, nekad nekas nebūsi dzīvē, jo tu esi tāds un tāds, un nabags, un tava ģimene ir tāda. Un es šos vārdus atceros! Tēvs vienreiz vai divreiz sēdēja cietumā, un visi skolotāji nāca pie manis kā lielākā brāļa un teica sliktus vārdus par manu ģimeni. Bija gan arī pāris skolotāju, kuri ļoti labi izturējās pret mums. Tēvs, kad nedzēra, bija superīgs cilvēks! Kopā gājām makšķerēt.

Tēvs sēdēja cietumā par zādzībām veikalos. Tika arī aplaupīts cilvēks, pie kura strādāja mana mamma. Mammu izdzina un vēl viņai pieprasīja visu atmaksāt, ko tēvs ar draugiem tur bija salauzuši.

Skolā mani nevarēja apsaukāt, jo es uzreiz situ. Ļoti daudz kāvos! Ja kāds kaut ko pateica par manu mammu, par mūsu ģimeni, tad man kā vienīgajam vīrietim ģimenē – nu, kāds tur vīrietis, tobrīd tikai bērns! – vajadzēja ģimenes godu aizstāvēt. Skolā man bija tikai viens draugs, arī viņam nebija labi ar naudu ģimenē, viņš vienīgais saprata.

Klasesbiedriem deva latu dienā, toreiz tā bija liela nauda. Kad mamma mums 10 – 20 santīmus nedēļā iedeva, mēs bijām laimīgi. Tagad skatos uz tiem cilvēkiem, kuriem to latu deva, viņi strādā noliktavās Anglijā. Un dzīvē viņiem neko vairāk nevajag. Tolaik mamma un mēs, trīs puikas, dzīvojām ar 16 latiem mēnesī. Mums bija govis, kartupeļi, bietes. 20 ha zemes, daudz ko paši audzējām. Bija sava gaļa, kad nu bija. Tēvs pelnīja naudu kompleksā, bet turpat visu nodzēra, reizi divos trijos mēnešos nāca mājās, zināja, kad pabalsta nauda ienākas. Skandāli, saplēsti trauki… Mammu sita, mūs dažreiz arī. Mamma ļoti no viņa baidījās, baidījās par mums.”


Alkohols un narkotikas Anglijā

Kad bija pabeigta 9. klase, Jānis aizbrauca uz Angliju apciemot ģimeni. Ar domu padzīvot pāris nedēļas un tad braukt atpakaļ, jo Latvijā ir visa dzīve un draugi. Pirmais Lielbritānijā bija ieradies tēvs, vēlāk arī māte ar dēliem.

“Taču tā nu sanāca, piektdienā aizbraucu un pirmdien gāju uz darbu. Mamma saorganizēja. Atceros, tas bija pasta ofiss, astoņas stundas katru dienu pakojām vēstules. Pirmā alga bija 157 mārciņas nedēļā, tā gan man patika! Tā nolēmu palikt.”

Taču dzīves posms līdz pārcelšanās brīdim uz Londonu nebija tas labākais. “Astoņi gadi pagāja, staigājot uz darbu, nākot mājās, satiekoties ar draugiem, kuri man parādīja, kā lietot alkoholu, narkotikas. Un man tas ļoti iepatikās. Biju atkarīgs no narkotikām vairāk kā pusgadu. Man ir bijušas trīs tiesas. Pirmoreiz par cilvēka piekaušanu, viņš nokļuva slimnīcā. Krogā bijām apdzērušies, sarijušies narkotikas. Ko darīt? Vajag iet meklēt cilvēkus. Otrā reize bija, kad ar mašīnu apdzērušies braukājām un es iebraucu mājā. Trešo reizi arī ar mašīnu niekojāmies.

Bijām latviešu un lietuviešu draugu kompānija, staigājām uz diskotēkām, naktsklubiem, atradām, kuriem mēs nepatikām, un piekāvām visus. Un dažreiz tie cilvēki pēc tam piekāva mūs. Mani noķēra uz ielas brīdī, kad biju viens, 16 cilvēki mēģināja mani nosist. Apsardze iejaucās. Četras dienas nogulēju slimnīcā. Tikmēr salasījās 25 draugi, braukāja pa pilsētu un meklēja sitējus. Ko atrada, tam dzinās pakaļ un piekāva.

Bija viens cilvēks, kuru mēs ļoti ienīdām, sastapāmies ar viņa bandu diskotēkā un nolēmām, ka vajag satikties un labi izkauties – banda pret bandu. Tajā naktī viņu nodūra cits. Un tad ar viņa grupējumu vairs nelīdām kauties.”

Izlīst no bedres

“Kad tu labi dabū pa galvu pāris reizes, tu sāc domāt. Un es arī sāku domāt, ka kaut ko laikam nelabu daru, jo sāp. Manis dēļ cieta arī mani brāļi, vidējais brālis bija divreiz slimnīcā manis dēļ. Gadījās, ka atbrauca pie manām mājām un svieda akmeņus logos.

No rītiem pamostoties sapratu, ka esmu ļoti daudz ko sliktu sadarījis, bet kā satikos ar draugiem, tā viņi atkal – super, vakar gāja jautri! Un tā tas turpinājās ilgu laiku.

Tad pie mums atbrauca ciemos kāds cilvēks – Rimants Brazdeikis no Lietuvas. Viņš pilnībā izmainīja manu dzīvi. Sākumā man viņš nepatika, jo runāja taisnību acīs. Viņš bija atstājis pāris diskus, kur ļoti veiksmīgi cilvēki stāsta, apmāca, kā dzīvot, kā būt veiksmīgam. Mamma tos diskus klausījās, man arī kaut kas galvās aizķērās. Mamma ļoti gribēja, lai es izlīstu no tās bedres. Sāku pamazām no draugiem atkratīties un tad jau aizbraucu uz Londonu.

No visiem cilvēkiem, ar kuriem agrāk draudzējos, ir palicis tikai viens – Viktors, mans biznesa partneris.”

Sapņu pilsēta Londona

Londonā pirmais darbs bija mēbeļu krāsošanas firmas birojā kopā ar četriem citiem kolēģiem. “Pirms trim gadiem ieraudzīju reklāmu internetā, vajadzēja palīgu ofisā Londonā. Vienmēr esmu gribējis būt Londonā, jau no pirmās reizes, kad atbraucu uz Angliju. Pazvanīju. Jā, brauc, rītdien būsi? Protams! Iesēdos autobusā, nākamajā dienā biju klāt. Apmetos hostelī par 76 mārciņām nedēļā. Dažreiz, ja cilvēku nav, tad tu vari paēst par brīvu, cik gribi. Ar finansēm nebija labi, bet tas mani neapturēja. Mana alga pamazām mainījās, sāku kā biroja asistents un pusgadā kļuvu par galveno menedžeri. Alga izauga trīsreiz.

Pirmajā gadā es palielināju apgrozījumu divreiz. Malacis! Nākamajā gadā man pateica – šogad arī tāpat jāizdara, bet es neizdarīju. Nevari? Tad ej prom. Atlaida. Bija jau doma taisīt savu krāsošanas biznesu, jo, strādājot par galveno menedžeri, visu par to biznesu zināju. Bet tobrīd biju nospēlējis savu pirmo “Escape Room” spēli un pēc tās pamēģināšanas sapratu, ka gribu tieši “Escape Room” biznesu.

Man pašam kabatā bija tikai 120 mārciņas. Bet man ir draugi. Kāds ieguldīja 2500, kāds tūkstoti. Kopā savācās 5000. Taču vajadzēja vairāk, tādēļ gāju pie kompānijas “Startup Direct”, kas dala valsts finansējumu iesācējbiznesiem. Viņi teica – ja atnesīsi biznesa plānu, kas ir vērts uz 20 000, mēs tev iedosim. Tā man vajadzēja pierādīt, ka es naudu izmantošu jaunā biznesā un bizness augs, varēšu naudu atdot piecu sešu gadu laikā. Sataisīju biznesa plānu, pierādīju, ka tas strādās, un man iedeva bez jebkādām problēmām. Vēl 25 000 ieguldīja Viktors, tagad esam divi īpašnieki. Iesācējbiznesiem tiek par velti dots mentors un dažāda veida palīdzība, ir semināri, kur vari mācīties biznesu.

Pēdējo reizi alkoholu lietoju pirms trim mēnešiem, vienu glāzi vīna biznesa pusdienās restorānā. Kad pēc biznesa pasākumiem aicina uz krogu, nekad neeju, man vairs nepatīk. Apdzērušies cilvēki runā glupības, un es arī runāju glupības, ja iedzeru vairāk. Runāšana neparko, bezjēdzīgi izniekots laiks.”

Jaunos biznesus atbalsta

Apvienotajā Karalistē, lai dabūtu aizdevumu iesācējbiznesam, pašam savu kapitālu nevajag. Nevienu arī neuztrauc fakts, ka jaunajam biznesmenim ir bijusi vētraina jaunība. Galvenais, lai nebūtu iepriekš bankrotējis un lai kārtīgi tiktu atmaksāts aizdevums. Taču aizdevēji rēķinās ar to, ka vidēji no pieciem biznesiem četri pirmajā gadā bankrotē, bet 95% no palikušajiem bankrotēs nākamajos piecos gados.

Kādēļ ir vajadzīgs savs bizness? Tikai liekas galvassāpes, negulētas naktis! Taču Jānis tam nepiekrīt, jo negulētas naktis un stress ir, arī strādājot cita labā. “Ir cilvēki, kuri mīl savu darbu. Super! Bet vai jūs darītu to, ko tagad darāt, ja par darbu nemaksātu ne kapeikas? Nē! Tad kāpēc darāt? Nu jā, naudas dēļ, lai nepazaudētu savas bikses. Vai svārkus. Mēs pārdodam savas dzīves stundas par mazu cenu! Īstenībā mēs pelnām labi ja 20% no tā, ko mūsu darbs ir vērts. Kad biju galvenais menedžeris, pelnīju 7%. Ja esi apkopējs, tad tie nav 7%, labākajā gadījumā kādi 3 vai 4% no tava darba vērtības. Un tad var aizdomāties, vai gribi 3% vai tomēr visus 100! Ja tu gribi savu biznesu, tad vajag atrast to, ko tev patīk darīt. Vajag sev pajautāt un godīgi atbildēt, vai tiešām mēs darām savā dzīve to, ko mēs gribam darīt, vai arī spiežam sevi darīt to, ko negribam? Un par mazu samaksu?

Jebkura ideja, kas ir jūsu galvā, jebkurš hobijs – tas var kļūt par jūsu biznesu, jūs to varat! Neļaujiet nevienam atņemt to, ko jums patīk darīt, un neatņemiet to paši sev. Dodiet sev laiku. Esmu dzirdējis ļoti daudzus taisnojamies, ka nav laika. Pagaidiet, mums katram ir 24 stundas, tikai kur mēs to laiku liekam? Sociālajos tīklos, seriālos, taču grāmatām paliek 0 stundu dienā, domāšanai par nākotni arī 0 stundas. Mēs dažādi pavadām savu brīvo laiku, bet nopietnus un vajadzīgus lēmumus atliekam uz vēlāku laiku. Un vēlāk atliekam vēl uz vēlāku, un tad jau mums ir 70 gadi.”

“Cilvēkiem Londonā ir daudz naudas!”

Šobrīd Jānim ir ne tikai “Escape London” spēļu istabas, bet arī savs tīkla mārketinga bizness. Tiek atvērtas arvien jaunas spēļu istabas. “Jau vairākus mēnešus mums ir otra spēļu istabu lokācija – Stoka pie Trentas, tur drīz kopā būs sešas spēļu istabas. Jūnijā atvērsim spēļu istabas arī Norhamptonā.

Naudu var atrast. Vajag tikai mācēt parādīt cilvēkiem, ka viņu, nauda stāvot bankā, neko neatnesīs. Ja pareizi parādi cilvēkam, ko viņa nauda var atnest, ja tiks ieguldīta manī vai citos cilvēkos, kuri zina, ko ar to naudu var izdarīt, kā sataisīt lielāku apjomu, tad cilvēki dos naudu. Cilvēkiem Londonā ir daudz naudas!

Man nav izglītības. Deviņas klases un viss. Pārējais, ko zinu, ko domāju, ko redzu, tas ir no cilvēkiem, kas man ir apkārt, no grāmatām, no video, no diskiem, semināriem. Agrāk es nezināju, ko es gribu, kamdēļ esmu piedzimis. Pats sev nepatiku. Tagad viss ir izmainījies, zinu, ko es gribu, zinu, ar kādiem cilvēkiem kopā to gribu sasniegt.

Saka, ja kādam ir slikta pagātne, tad arī nebūs nākotnes. Taču pagātne ir pagātne, vajag domāt par nākotni! Katru dienu vajag atgādināt sev, kur tu gribi būt. Gribu sasniegt finansiālo stabilitāti. Lai būtu naudas tik, cik tas ir vajadzīgs – ja šodien es iztērēšu vairāk, man nevajadzēs rītdien neēst, lai nav jāskatās uz cenām, ejot pirkt drēbes. Taču es visu laiku tāpat skatīšos, nevajag bezjēdzīgi mētāties ar naudu! Gribu būt ar cilvēkiem, kuriem ir lieli mērķi. Ja esi blakus tiem, kuriem ir lieli mērķi, tad viņi ar savu mērķtiecību inficē arī tevi. Un, pats galvenais, gribu labas attiecības ar līdzcilvēkiem, lai manu vārdu atceras. Kā cilvēku, kurš kaut ko ir izdarījis, palīdzējis, izmainījis, lai sabiedrībai no tā būtu labums. Vienīgais cilvēks, kas mums neatļaus kaut ko izdarīt šajā dzīvē, ir tas cilvēks, kura krēslā tagad sēžam. Visu pārējo mēs varam!”

No breksita Jānis nebaidās, jo uzskata, ka Apvienotajā Karalistē jebkuram ir dotas visas iespējas veiksmīgam biznesam, tādēļ arī atgriezties Latvijā neplāno.

Un kā tad ar Jāņu svinēšanu? Šogad tie netikšot svinēti, jo darba daudz, it sevišķi brīvdienās, kad spēļu istabas strādā no rīta līdz vakaram…

Kas ir “Escape Room”

“Escape Room” (izbēgšanas istaba – tulk. no angļu val.) vai tā sauktais kvests ir intelektuāla komandas spēle. Spēlētāji dodas uz speciāli iekārtotām telpām, sākumā tiek iepazīstināti ar spēles noteikumiem, pēc tam tiek ieslēgti istabā. Spēles dalībnieku uzdevums ir pamanīt apslēptās norādes un atrast atslēgu, lai no telpas izkļūtu. Parasti tas ir jāizdara stundas laikā, ja paši atslēgu neatrod, tad, laikam beidzoties, spēlētāji no istabas tiek izlaisti. Spēles gaitai novērošanas sistēmās seko darbinieki, ja spēlētājiem minēšana īsti nevedas, tad tiek nedaudz piepalīdzēts ar idejām, kurā vietā vai ko meklēt. Spēlētāji tiek uzmanīti arī tādēļ, lai nenobītos. Vai nesalauztu inventāru.

Spēles pirmsākumi meklējami Japānā 2008. gadā, pēdējo gadu laikā tā ir ļoti strauji iekarojusi popularitāti visā pasaulē ne tikai kā izklaide, bet arī kā labs komandas veidošanas treniņš. Spēlēm mēdz būt dažādas tēmas, attiecīgi tiek piemeklētas arī dekorācijas. Tiek izmantotas visdažādākās tehnoloģijas, lai spēli padarītu interesantāku.

LA.lv