Foto – Lita Krone/LETA

Anda Līce: Jānis Rainis, galvā – spainis? 3

Ik septembri mani apņem Dzejas dienu noskaņa – savāds nemiers un smeldze. Līdzīgi staļļos mīņājas veci sacīkšu un cirka zirgi, sadzirdot savā laikā skanējušu mūziku. Man un, jādomā, daudziem ir bijusi tā laime, pateicoties tieši Dzejas dienām, iepazīt daudzus nu jau aizsaulē mītošus dzejniekus un krāšņu dzejas sarīkojumu rīkotājus. Bez tā visa es šodien justos diezgan apdalīta.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Kopš pirmajām Dzejas dienām, kad 1965. gada 11. septembrī par godu Raiņa simtgadei Esplanādē (toreizējā Komunāru laukumā) atklāja viņam pieminekli, ir aiztecējis daudz ūdeņu. Tie ir aiznesuši prom mītus par Raini kā nobalsinātu proletariāta dzejnieku un obligāto padomju ideoloģijas klātbūtni. Diemžēl tie ir aiznesuši arī tādu vērtīgu lietu kā tam laikam raksturīgo ļoti spēcīgo dzejas vilkmi, kas pati no sevis parasti nerodas. Tā kā Dzejas dienām skolās piemita zināms obligātums un ar dzejas sarīkojumu plānošanu un daļēji arī organizēšanu gadiem ilgi nodarbojās Latvijas Rakstnieku savienība un Literatūras propagandas birojs, kaut kas no dzejas vēja bija jaušams pat mazajās Latvijas lauku skoliņās. Tur bērni pirmo reizi mūžā redzēja un dzirdēja dzīvus dzejniekus. Dzejas dienas nozīmēja arī dažādus literāros konkursus, dzejnieku kapa vietu sakopšanu, ekskursijas pa viņu dzīves vietām un rudens ziedu izstādes. Baidos, ka vēl pēc laika dažs labs, iespējams, dzejoļus pirmo reizi klausīsies (ja dzirdēs), tikai zārkā guļot, jo izvadītājiem tādās reizēs traki patīk runāt dzeju.

Smieklīgais: “Jānis Rainis, galvā spainis” var izrādīties pravietisks. Jo īpaši tāpēc, ka tiek apgalvots – dzeju tagad neesot vērts izdot, to neviens nelasot, to nevarot saprast, tā esot elitāra lieta. Klāt nāk arī kāds pilnīgi aplams apgalvojums, ka dzejas rakstīšanai nekāda īpaša sagatavotība nav nepieciešama. Kad sakāpināta pašapziņa nomāc paškritiku, sakuplo atviegloto pantu lauks – katrs dziesmu tekstu autors piesaka sevi kā dzejnieku, grafomānu bari sāk spietot ap reģionālo laikrakstu redakcijām, un, ja vien var sagrabināt naudu, izdod sēnalu krājumus. Kultūras kritēriji izskalojas kā zemes ceļi rudens lietavās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pie ļoti blīvi ar tēliem un emocijām apdzīvotajām dzejoļu grāmatām katra paaudze ir jāradina no jauna. Tas ir tāpat kā ar jaunu ēdienu – kamēr nav iegaršojies, mēs ar neuzticību izturamies pret to, ko mūsu garšas kārpiņas nepazīst. Tagad daudzās mājās grāmatu vietā plauktos stāv pavisam citas lietas. Bet dzeja tur atkal var atgriezties. Viss sākas no galvas, ja runa ir par dzeju – galvenokārt no literatūras skolotāja.