Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. marts, 2014
Drukāt

Jānis Reinis: mana godkārība ir paēdusi (1)

Foto - Jānis RomanovskisFoto - Jānis Romanovskis

Aktieris Jānis Reinis šobrīd priecājas par brīvmākslinieka dzīves sniegtajām iespējām, bauda pavasari un gatavojas kārtējai pirmizrādei – 22. martā Rīgas Kongresu nama Jaunajā zālē skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna situāciju komēdija Ivara Lūša režijā – “Sieviņa uz stundu vai kafija diviem”, kurā Jānim galvenā, laulāta vīra, loma.

Aktierim marts nācis, darba pilns – pavisam nesen, sieviešu dienā, skatuves dzīvi sākusi jauna izrāde “Mīlestība līdz prāta zudumam jeb pilnīgs sviests”, kurā Jānim Reinim psihiatriskās klīnikas ārsta loma, bet tūlīt uz sliekšņa jau nākamā pirmizrāde, skatuves dzīvi joprojām turpina arī izrāde “Hamilkāra kungs – cilvēks, kas maksā” Ditas Balčus režijā, arī šajā izrādē Jānis Reinis ir titullomā.

Aktieris par pārslodzi nesūdzas, tikai atsmej, ja strādā, tad jautājumus neuzdod – dzen to vagu un viss. “Man grūtības joprojām rada vienīgi teksti. Šajā ziņā joprojām jūtos kā skolā – kaļu tekstus vienu pēc otra, ja ir divas izrādes viena aiz otras, protams, ir pagrūti. Toties ir cerības, ka pēc šāda treniņa arī vecumdienās būšu ar spožu atmiņu!”

Situāciju komēdija – nebūt ne “vieglais” žanrs. Vismaz aktierim. Jānis teic – patiesībā tas pat esot viens no grūtākajiem. Vārdu spēle aiz vārdu spēles, ik teikums ir ļoti svarīgs tieši tajā mirklī, kad pateikts. Tikai tā var likt noticēt, ka robeža starp mīlestību līdz prāta zudumam un “pilnīgu sviestu” ir tikpat kā nemanāma.

Mazliet ironiski Jānis teic: “Pēdējā laikā skatoties uz to, kas valda teātra pasaulē, man ir prieks, ka šis mūsu “pilnīgais sviests”, nebūdama pliekana komēdija, tomēr nav par seksu, kas tagad ir gandrīz katra iestudējuma centrā, apspēlēts dažādos veidos, un, teikšu atklāti, nereti pazemo aktierus. Bez šaubām, visi nevar spēlēt Hamletu un Otello, tomēr teātrim būtu jāatrod arī kāds feins vidusceļš, un, manuprāt, abas mūsu šā pavasara pirmizrādes iet šajā virzienā – izrāde ir pietiekami smieklīga, pietiekami interesanta, kas iet skaisto zelta vidusceļu starp nopietnību un farsu.”

Sieva, kurai nedaudz „piegriezies” savs vīrs nolēmusi no viņa atbrīvoties, piedevām izdomājusi visai ekstravagantu veidu – noindēt viņu. Un viss būtu noticis tā, ja nebūtu nejauša apstākļu sakritība, kas visu apgriež kājām gaisā un nu jau par upuri jākļūst pašai sievai – tā sākas “Sieviņa uz stundu vai kafija diviem” stāsts. “Izrāde ir pietiekami interesanta, un man ir prieks spēlēt kopā ar interesantiem kolēģiem (Roberto Meloni, Jūlija Ļaha, Jānis un Laila Kirmuškas. – Aut.), domāju, cilvēkiem tā varētu iet pie sirds. Divi it kā savstarpēji nesaistīti viencēlieni, kurus vieno mīlestības, skumju un vientulības tēmas. Šīs lietas taču ir mūsu pavadoņi arī dzīvē! Mīlestība un draudzība ir galvenās tēmas, uz kurām turas pasaule. Mīlestība pret māti, pret dzimteni, mīlestība pret bērniem, brāli, māsu, sievieti, vīrieti. Tās dēļ mēs esam pasaulē.”

Jānis novērojis, ka galvenās teātra apmeklētājas joprojām esot sievietes. “Viņas mums ir galvenais dzinējs. Vīrieši ir nostrādājušies, teātris viņiem ir diezgan vienaldzīgs, bet mīļā miera labad jau iet. Un labi, ka tā. Šajā situācijā zaudētājs nav neviens, izņemot tos gadījumus, ja izrāde ir slikta, pliekana un pilna režisora neveiklību. Arī man teātra apmeklējums, esot skatītāja lomā, reizēm ir tikai pienākums, reizēm eju kā pie zobārsta, tomēr pēc katras labas izrādes nopriecājos, ak, Dievs, cik labi, ka tomēr atnācu! Ir atkal ko domāt, “štukot”. Jā, arī dusmoties. Ja ir reakcija, pēcgarša – ir izdevies. Diemžēl pēdējā laikā aizņemtības dēļ uz teātri eju arvien retāk.”

Gan noslodzes, gan savas otrās, ārpus teātra nodarbošanās dēļ – viņš iesaistīts kosmētikas uzņēmumā. Jautāts, vai divas atšķirīgās lomas dzīvē ir savstarpēji veiksmīgi savienojamas, aktieris teic, ka darbošanās ārpus teātra lauka paplašinot redzesloku un abas nodarbes viena otrai netraucējot. “Abas ir pietiekami dažādas, man patīk dinamika, citādi dzīve būtu kā garš, muļķīgs seriāls ar paredzamiem turpinājumiem, kur mainās tikai varoņu vārdi un uzvārdi. Šīs man ir atšķirīgas lomas, kuras ar prieku spēlēju.”

Runājot par seriāliem, atgādinu, ka aktieris tomēr piekritis filmēties arī kādā no tiem, piemēram, Māra Martinsona veidotajā “Būt mīlētai”. Tomēr Jānis atteic – par spīti vērā ņemamai kinoaktiera pieredzei (“Viktorija”, “Zītaru dzimta”, “Baiga vasara”, “Rīgas sargi”, “Golfa straume zem ledus kalna”) viņš rūpīgi izskatot piedāvājumus filmēties, rūpīgi izvērtējot, par ko ir stāsts, kas to veido. “Pats seriālus neskatos, taču saprotu, ka ir daļa cilvēku, kam tie vajadzīgi. Mans mērķis nav parādīties televīzijā. Mana godkārība sen jau ir paēdusi.”

Būtu ne mazums skatītāju, kas tomēr priecātos par aktiera atgriešanos pie plašākas publikas, piemēram, repertuāra teātra aktiera lomā. Jānis Reinis darbu Nacionālajā teātrī beidza 2010. gadā. Tagad aktieris domīgi spriež – strādāt repertuāra teātrī ir ārkārtīgi grūti un šobrīd viņš sevi šajā lauciņā neredzot. “Redziet, repertuāra teātra aktierim ir ārkārtīgi liela atkarība. Tev nav nekādas iespējas izvēlēties no tā, ko tev piedāvā. Ir jāpieņem visi un viss. Tas ir liels, liels komandas darbs, bet brīvā laika nav tikpat kā nemaz. Domāju, ka šā iemesla dēļ lielai daļai manu kolēģu nav pat laika izjust gandarījumu par paveikto. Nosauksim to par tādu mazu krīzīti latviešu teātra laukā. Varbūt man vairs nav tie gadi, jo tagad ne vienmēr gribas smieties tad, kad gribu raudāt. Strādājot projektos, tomēr ir kaut kāda iespēja izvēlēties, ko tu vari un ko – gribētu.”

Aktieris atklāj – kad noskries pirmizrāžu uztraukumi un būs izspēlētas izrādes Rīgā un citviet Latvijā, viņš beidzot ķeršoties pie jau labu laiku iecerētās paša monoizrādes iestudēšanas. Šobrīd viņš atklāj vien to, ka tajā skanēšot dzeja un mūzika.

Pa vidu darbu darbiem vēl arī jāatlicina laiks atpūtai – nāk taču pavasaris! Aktieris teic – viņš esot lauku cilvēks – velk pie zemes. “Gaidu, kad varēs parušināties dārzā – no tā nāk tāda enerģija un spēks! Domas attīrās un acis kļūst skaidrākas. Paņem lāpstu un roc to dobi. Ar kailām rokām jūti zemi, irdini, lasi nezāles. Tas nomierina. Roku darbs būtu vajadzīgs mums katram. Kas var būt skaistāks par, piemēram, paša brīvdienās izremontētu māju? Prieks ir par to, ka pats to visu vari izdarīt. Tāpat kā teātrī. Arī tur vēl neesmu izpētījis, kur ir mana robeža – ko varu, un ko – ne. Šādas robežas pats sev neesmu novilcis. Tagad man ir kā jaunam cilvēkam – šobrīd šķiet, ka varu visu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vaiiiiiiiī, ku feini! Brīnišķīgais Jānis Reinis atkal ir stiprinieks!!!!!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+