Latvijā
Politika

Kas sagaida pensionārus? Kā motivēt maksāt socnodokli? Intervija ar Jāni Reiru 16


Jānis Reirs
Jānis Reirs
Foto – Valdis Semjonovs

“Tas ir mans pienākums – informēt Ministru prezidentu un sabiedrību par reālo situāciju,” uzskata labklājības ministrs JĀNIS REIRS (“Vienotība”), kurš pēdējās nedēļās nerimst stāstīt, ka 2019. gada sociālajā budžetā esot gaidāms 25 miljonu eiro mīnuss. Bet vai ministram ir arī kāds piedāvājums, lai situāciju uzlabotu? Kādi jaunumi sagaida pensionārus? Un kā motivēt cilvēkus veikt sociālās iemaksas? Par šiem un citiem jautājumiem saruna “LA” redakcijā.

Dzirdēti arī apgalvojumi, ka 2019. gadā gaidāmais 25 miljonu iztrūkums sociālajā budžetā nav nekas briesmīgs, jo tur taču esot izveidojies uzkrājums pusmiljarda eiro apmērā.

J. Reirs: Apstiprinot budžetu, mums plānotais pārpalikums 2019. gada sociālajā budžetā bija 25 miljoni eiro, kas ir ļoti maziņš, bet vismaz pārpalikums. Taču pēc atteikšanās no obligātajām minimālajām sociālajām iemaksām situācija būtiski mainījās. Pat par spīti tam, ka lielākā daļa no pārveidotā mikrouzņēmuma nodokļa tiek novirzīta sociālajās iemaksās. Jāsaprot, ka 100 000 mikrouzņēmumu jomā strādājošie nevar kompensēt 300 000 strādājošo, par kuriem netiek veiktas pat minimālās sociālās iemaksas.

Pēc Finanšu ministrijas (FM) aprēķiniem, 2019. gada sociālajā budžetā redzams 25 miljonu eiro mīnuss. Varētu teikt, ka pie pusmiljarda uzkrājuma tas nav nekas liels, bet problēma ir tā, ka šis mīnuss veidojas situācijā, kad ekonomika augusi sešus gadus pēc kārtas. Augošas ekonomikas apstākļos ir jāveido uzkrājums, lai nākamās krīzes laikā mēs spētu pildīt saistības pret iedzīvotājiem.

Un kāds tad būtu jūsu piedāvātais risinājums, lai arī 2019. gadā sociālais budžets būtu ar plusa zīmi?

Labklājības ministrija (LM) atbild par sociālā budžeta izdevumu daļu. Tie ir mūsu vienīgie instrumenti. Ņemot vērā situāciju ar lielo iedzīvotāju ienākumu atšķirību, ar lielas sabiedrības daļas atrašanos nabadzības riska zonā, mēs neredzam iespējas samazināt kādus pabalstus vai pensijas.

Cilvēki, par kuriem tiek maksātas zemas sociālās iemaksas, slimojot saņem zemu sociālo nodrošinājumu. Pagājušajā gadā bija 26 tūkstoši cilvēku, kam iemaksu alga zemāku par trim centiem dienā. Ko te vēl samazināt?

Lielākā daļa sociālā budžeta, apmēram 70%, tiek izmaksāta pensijās, kas jau tā ir samērā zemas. Ir jāmeklē iespējas tās palielināt, nevis samazināt. Labas ziņas pensionāriem, ka šogad indeksācija notiks pēc jaunās kārtības, ņemot vērā 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas. Turklāt, ja būs inflācija, tad indeksācija būs vēl jūtamāka. Pašlaik strādājam pie mazo pensiju problēmas cilvēkiem ar lielu darba stāžu. Tādēļ saku vēlreiz – risinājums ir jāmeklē ieņēmumu daļā.

Mūsu piedāvājums par obligātajām minimālajām sociālajām iemaksām tika izstrādāts un apstiprināts jau pirms diviem gadiem. Tā tapšanā piedalījās darba grupa, kurā strādāja visi iespējamie valsts pārvaldes pārstāvji, arodbiedrības, darba devēju organizācijas. Tolaik arī uzņēmēju organizāciju pārstāvji Saeimas Budžeta komisijā aizstāvēja šo koncepciju, saprotot, ka tā atrisinās sociālos jautājumus…

Lai vai kas pirms gada notika Saeimas Budžeta komisijā, bet pirms pāris mēnešiem Jēkaba ielā pie Saeimas gana daudz uzņēmēju protestēja un cēla trauksmi par obligātajām minimālajām iemaksām.

Tik tiešām – tie paši uzņēmēji, kas pirms gada aizstāvēja šo sociālo konceptu, pēc tam protestēja. Es nezinu, kas gada laikā ar viņiem notika. Taču vēlreiz vēlos uzsvērt – šis piedāvājums neradās politiķu kabinetos vai ierēdņu galvās, bet gan visaptverošā diskusijā, kur piedalījās ļoti plašs cilvēku loks.

Acīmredzot saskatīja kādas problēmas, ko sākumā nebija pamanījuši. Vai arī jūs tagad būtu gatavs atzīt, ka obligāto minimālo iemaksu piedāvājums bija nepilnīgs? Varbūt izņēmuma kategoriju bija par daudz? Varbūt varēja par nepilna laika nodarbinātajiem sākumā noteikt mazāku maksājumu par 75% no minimālajām iemaksām?

Mēs izskatījām dažādas alternatīvas, bet citu iespēju nebija. Šis koncepts tika pārņemts no Igaunijas pieredzes, kur obligātās minimālās sociālās iemaksas darbojas jau gadiem un nevienam nav jautājumu par to, ka par katru darba vietu jāmaksā sociālais nodoklis vismaz minimālā apjomā. Mēs kaut kā to nevaram un nesaprotam.

Taču vēlos uzsvērt, ka jautājumam par minimālajām sociālajām iemaksām nav pielikts punkts, tas ir tikai komats. Finanšu ministrijā ir izveidota īpaša darba grupa. Tomēr pagaidām grūti prognozēt, kāds varētu būt jaunais piedāvājums un kad tas stātos spēkā.

Jūs pirmīt teicāt, ka neredzat iespēju mazināt speciālā budžeta izdevumus, ka tas būtu sociāli bezatbildīgi. Taču šis budžets tiek tērēts ne tikai pensijām un pabalstiem, bet arī valsts iestāžu uzturēšanai, darbinieku algošanai. Piemēram, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) un Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA). Vai tas ir pareizi un atbildīgi? Cilvēki taču veic sociālās iemaksas, lai saņemtu pensijas un pabalstus, nevis maksātu algas ierēdņiem.

Jā, šīs divas sociālās jomas iestādes tiek finansētas no speciālā budžeta. Tas ir tikai loģiski un likumsakarīgi. Jāpiebilst, ka atalgojums sociālajā jomā ir viens no zemākajiem valsts pārvaldē.

Turklāt VSAA tiek finansēta gan no pamatbudžeta, gan no speciālā budžeta, jo arī sniegtie pakalpojumi tiek apmaksāti gan no speciālā budžeta – slimības pabalsts, bezdarbnieka pabalsts, vecāku pabalsts un citi –, gan pamatbudžeta, kā valsts sociālie pabalsti. Arī 150 miljoni eiro pensiju piemaksām par stāžu līdz 1996. gadam tiek finansēti no valsts budžeta.

Bet kā ar ieņēmumu daļu? Izskanējušas runas, ka sociālā nodokļa likme varētu tikt celta no pašreizējiem 34,09% līdz kādiem 38%. Vai varat sīkāk pakomentēt šos plānus?

Kā jau teicu – nodokļu politika, budžeta ieņēmumu daļa un iemaksu politika ir Finanšu ministrijas atbildībā. Nodokļu likmju mainīšana nav Labklājības ministrijas uzdevums. Mums nav bijuši nekādi pieprasījumi pēc pārrēķiniem, vismaz man par tādiem nekas nav zināms.

Pamatnodokļi nav mainījušies kopš 2011. gada. Sociālais nodoklis pat samazināts par 1%, IIN – par 3%, PVN – par 1%. Taču nemitīgi klejo baumas par paaugstināšanu.

Iespējams, pie vainas fakts, ka pašlaik valdībā notiek sarunas par visaptverošu nodokļu reformu. Valdība līdz 1. aprīlim gatavo jauno nodokļu koncepciju un šī darba ietvaros Finanšu ministrijā tiek veikti visdažādākie aprēķini un izstrādāti visādi modeļi.

Labklājības ministrijas viedoklis ir tāds, ka ilgtspējīga sociālā budžeta veidošanai būtu pilnīgi pietiekami ar pašreizējiem 34,09%, bet ar nosacījumu, ka visi strādājošie piedalītos sociālo iemaksu veikšanā.

Tad parunāsim par cilvēkiem, kas apzinīgi piedalījušies sociālo iemaksu veikšanā, bet, aizejot pensijā, viņiem jāturpina maksāt iedzīvotāju ienākuma nodoklis no pensijas. Nesen Saeimā nokļuvusi kolektīvā iniciatīva “Pensijas bez nodokļiem”. Pagaidām gan izskatās, ka pilnīgas nodokļa atcelšanas vietā tiks piedāvāts kompromisa variants – paaugstināt pensijas neapliekamo minimumu, kas pašlaik ir 235 eiro. Līdz kādam apmēram, jūsuprāt, to varētu paaugstināt?

Pirmkārt, realitāte ir tāda, ka vispār atcelt nodokli pensijām nebūtu iespējams. Otrkārt, šī iniciatīva nekādā veidā nerisina to pensionāru problēmas, kuriem jau tagad pensijas ir zem pašreizējā neapliekamā minimuma. Tā vairāk palīdzētu lielo pensiju saņēmējiem.

Nodokļi ir jāmaksā. Ir valstis, piemēram, Zviedrija, kur jebkurš pabalsts, jebkura izmaksa no sociālā budžeta jau no pirmās kronas tiek aplikta ar nodokli.

Es viennozīmīgi esmu par to, lai cilvēkiem uz rokas paliktu vairāk naudas. Tieši tādēļ LM piedāvāja minimālo algu celt par 37 eiro, nevis 10 eiro, un arī šogad nāksim ar līdzīgu piedāvājumu.

Jautājums par to, kādam jābūt IIN slieksnim, drīzāk būtu jāadresē nevis labklājības, bet finanšu ministram un pašvaldībām, jo IIN maksājumi visvairāk skar tieši pašvaldību intereses.

Bet LM taču ir veikusi kādus aprēķinus un modelējusi, līdz kādam sliek­snim reāli iespējams pacelt neapliekamo minimumu pensijām?

Tur nav daudz ko rēķināt. Katri 10 eiro klāt pie pensijas neapliekamā minimuma nozīmē aptuveni septiņu miljonu eiro iztrūkumu budžetā.

Savulaik, tiekoties ar Latvijas Pensionāru federāciju, solījāt pievērst īpašu uzmanību tai pensionāru daļai, kuri strādājuši smagos vai kaitīgos ap­stākļos, tādēļ agrāk pensionējušies, bet attiecīgi viņiem ir mazāks darba stāžs. Vai LM ir ko darījusi šīs problēmas risināšanai?

Šis jautājums tiks risināts kopā ar pro­blēmu par mazām pensijām cilvēkiem ar lielu darba stāžu. Iespējamais modelis būtu saistīt indeksāciju ar darba stāžu – jo garāks stāžs, jo lielāks indeksācijas procents. Cilvēkus, kuri strādājuši smagos un kaitīgos apstākļos, šādā kārtībā vajadzētu pielīdzināt tiem, kas nostrādājuši maksimālo stāžu.

Kad šis modelis varētu sākt darboties?

Tas atkarīgs no budžeta iespējām. Mums šogad sociālo budžetu ietekmēs divas lietas. Jaunā indeksācija, kas papildus prasīs 17 miljonus eiro, un negatīvā kapitāla pārrēķins tiem pensionāriem, kas pensionējās 2011. gadā, kas prasīs 21 miljonu eiro.

Vēl viens sasāpējis jautājums ir piemaksas par stāžu līdz 1996. gadam, kas šobrīd ir noteiktas viena eiro apmērā par gadu. Vai ir plāns tās palielināt?

Kā jau teicu – šīs piemaksas tiek finansētas no valsts pamatbudžeta, kurš jau tā šobrīd ir ar deficītu. Tādēļ arī šis jautājums nebūtu tik daudz labklājības ministram, bet visai valdībai kopumā. Ekonomikas atveseļošanai ir būtiski, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas vairāk naudas, jo šī nauda nonāk atpakaļ tirgū, iegādājoties preces un pakalpojumus, nomaksājot komunālos rēķinus, pērkot pārtiku, zāles, apģērbu.

Ļoti labi, ka pieminējāt tieši tās lietas, ko pensionāri pērk visbiežāk. Tieši šajās preču grupās cenu pieaugums ir visstraujākais. Savukārt indeksācijā tiek ņemta vērā kopējā inflācija, kas ietver arī tādus produktus kā jauni auto vai komunikāciju tehnoloģijas, kur cenas nepieaug tik strauji. Vai nebūtu pareizāk indeksācijas aprēķinos balstīties uz tādu kā pensionāra iztikas grozu, nevis kopējo inflāciju?

Tas, ka dažādām produktu kategorijām cenas pieaug dažādi, ir fakts, bet šobrīd indeksācijas koncepcija ir vienota un neparedz izdalīt kādu atsevišķu iztikas grozu. Taču piekrītu, ka šis ir jautājums, ko vajadzētu papētīt detalizētāk.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka kopumā mūsu pensiju sistēma ir laba, prognozējama un saprotama. Tā pārdzīvojusi smago 2008. – 2009. gada krīzi. Vienīgais trūkums, ka iemaksu līmenis ir zems, bet ceru, ka panāksim visu cilvēku iesaistīšanos šajā sistēmā.

Šo slavināšanu esam dzirdējuši arī no iepriekšējiem ministriem un citām amatpersonām. Bet tajā pašā laikā, runājot ar mūsu lasītājiem, skaidri jūtams, ka sabiedrība pensiju sistēmai neuzticas. Kā jūs skaidrotu šo vērtējumu atšķirību? Un ko LM dara, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos pensiju sistēmai?

Mums ir virkne piemēru, kas apliecina šīs sistēmas dzīvotspēju. Mūsu sociālais budžets pārdzīvoja krīzi bez būtiskiem samazinājumiem. Pensijas netika samazinātas, vienīgais, ka trīs gadus netika veikta indeksācija. Arī fakts, ka trešdaļa strādājošo nepilnīgi piedalās sociālajā sistēmā, bet tā turpina funkcionēt, ir labs dzīvotspējas rādītājs.

Diemžēl cilvēki par to nezina vai aizmirst, bet mums trūkst līdzekļu informatīvajām kampaņām. Laikā, kad biju finanšu ministrs, mēs 2015. gadā realizējām kampaņu “Nomaksā, nevis nemaksā”, kas bija vērsta tieši uz jauniešu auditoriju par nodokļu maksāšanu. Aptaujas pēc tam uzrādīja pozitīvas tendences.

Šādam informatīvajam darbam būtu jānotiek nevis kampaņveidīgi, bet pastāvīgi, jo liela daļa cilvēku joprojām nesaprot, no kā veidojas valsts pārvalde, valsts pakalpojums un izdevumi. No vienas puses, viņi priecājas par to, ka draugi vai radi prot izvairīties no nodokļiem, bet, no otras puses, pieprasa slimnīcu, salabotu ceļu, policiju drošībai.

Šobrīd esmu devis rīkojumu NVA, ka cilvēkiem, kuri reģistrējas bezdarbniekos, obligāti jāiziet četru stundu kurss par finanšu pratību. Tā ietvaros viņiem tiks pastāstīts, kā veidojas alga un ka sociālais nodoklis ir neatņemama algas sastāvdaļa, kādi riski pastāv, ja tas netiek maksāts.

Ar mērķi izskaust tā saukto sezonālo bezdarbu mainīta bezdarbnieka pabalsta saņemšanas kārtība – nevis par nostrādātiem deviņiem mēnešiem pēdējā gada laikā, bet par nostrādātu gadu pēdējo 16 mēnešu laikā. Ko tad darīt zemniekam mūsu klimatiskajos apstākļos, kam darbinieks nepieciešams, maksimums, deviņus mēnešus gadā?

Mums patiešām bija izveidojusies absurda situācija vairākās nozarēs, ka nodokļi par darbiniekiem it kā tiek maksāti, bet ik pēc deviņiem mēnešiem šie darbinieki uz trim mēnešiem aizgāja bezdarbniekos un faktiski visu iemaksāto izņēma atpakaļ. Tas bija ne tikai zemniekiem vai mežstrādniekiem, šo shēmu masveidā sāka piekopt pat izglītības iestādes. Tā turpināties nedrīkstēja.

Drīzumā mēs saskarsimies ar to, ka nebūs kas strādā. Prognozējams, ka, atsākoties Eiropas fondiem, pieprasījums pēc darbaspēka dramatiski pieaugs un mums pat draudēs darbaroku trūkums. Šādos apstākļos būtu dīvaini turpināt atbalstīt sezonas darbus. Celtniecībai vien vajadzēšot ap 8000 pilna laika darbinieku. Cilvēki, kuri šobrīd izvēlas strādāt sezonas darbu, var iet celtniecībā.

Pirms dažiem mēnešiem LM sāka pārbaudi Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀVK) par to, ka iestādē izveidojušās garas rindas, bez izskatīšanas palikuši vairāk nekā 3000 iesniegumu par invaliditātes piešķiršanu. Kāda šobrīd ir situācija šajā jomā?

Diemžēl personāla problēma nav nekas jauns. Šajā ie­stādē ir maza kadru mainība, kas būtu pozitīvi, bet gandrīz visi darbinieki ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, ļoti bieži slimo. Jauni cilvēki nenāk strādāt uz VDEĀVK, kaut arī Saeima ir pazeminājusi prasības šiem darbiniekiem. Iemesli tam varētu būt gan zemais atalgojums, gan iestādes līdzšinējā komunikācija. Papildus 17 apmācītie ārsti eksperti ir aizpildījuši tikai trīs amata vietas.

Tā ir liela problēma, kas apgrūtina pieteikumu izskatīšanu. It sevišķi vasarā, kad vienmēr ir pieteikumu pieplūdums. Taču tāda situācija kā iepriekšējos gados un arī pērn augustā, decembrī, kad pat tika apturēti maksājumi, vairs nav. Esam arī mainījuši likumu, ka pārskates laiku iespējams pagarināt uz pusgadu, nepārtraucot maksājumu. Krīze ir novērsta, bet kopējā situācija joprojām nav viegla.

Vai šeit ir arī VDEĀVK vadītāja Andra Zīverta vaina? Ko esat nolēmis par viņa atbilstību amatam?

Man ir bijusi saruna ar Zīverta kungu. Viņš pats ir nācis ar iniciatīvu par VDEĀVK vadītāja nomaiņu. Pašlaik gaidu viņa redzējumu par tālāko iestādes attīstību un mūsu sadarbību, un tad turpināsim sarunu.

Stājoties labklājības ministra amatā, jūs kā vienu no savām prioritātēm minējāt sociālo maksājumu daļēju novirzīšanu veselības aprūpei, bet šobrīd jūsu domas mainījušās un šāda iespēja pat netiek izskatīta. Kāpēc tā?

Jā, mana nostāja mainījusies par 180 grādiem. Kad Laimdotas Straujumas valdībā tika izskatīts jautājums par veselības budžeta papildināšanu, viens no veidiem bija tam novirzīt vienu vai divus procentus no sociālā budžeta. Arī tādēļ, ka sociālās iemaksas vienīgās ir personalizētas un ļautu saprast, kurš ir vai nav maksājums. Tobrīd sociālajā budžetā tika plānots pārpalikums ap 200 miljoniem un plānā vēl bija obligāto sociālo iemaksu ieviešana par katru darba vietu.

Šobrīd obligāto iemaksu ieviešana ir neskaidra. Šādos apstākļos mēs nevaram ne centa novirzīt šai lietai.

Šī gada budžetā demogrāfijai tika atvēlēti papildu 19 miljoni eiro. Vai līdzīgu finansējuma pieaugumu šī joma var gaidīt arī nākamā gada budžetā vai arī šeit sasniegti iespēju griesti?

Demogrāfija nav bērna piedzimšana un dzīve līdz pusotra gada vecumam. Koncentrējoties tikai uz šo bērna vecumu, mēs pilnībā ignorējam dzimstības veicināšanas politikas negatīvās blaknes, piemēram, nelabvēlīgās ģimenes, kas rada bērnus, lai pelnītu ar pabalstiem. Tas var novest pie ļoti traģiskām sekām. Latvijā vismaz par 33 000 bērnu viens no vecākiem nerūpējas un nemaksā uzturlīdzekļus. Tādēļ Igaunija, Somija un citas valstis, kas demogrāfijai piešķīrušas ievērojamus līdzekļus, vienlaikus tos paredz arī šīm blaknēm. Arī mūsu ministrijas uzdevums ir nodrošināt katram bērnam iespēju uzaugt mīlošā ģimenē. Valstij caur audžuģimeņu projektu un izglītības sistēmu jāparūpējas, lai nelabvēlīgās ģimenēs dzimušie bērni netiktu apdalīti.

Pagājušā gada janvārī valdības veidošanas laikā jūs tikāt saukts par vienu no ticamākajiem premjera kandidātiem. Saņēmāt pat oficiālu prezidenta uzaicinājumu, taču atteicāties. Vai šobrīd to nenožēlojat?

Nebūt ne. Man nekad nav bijis ambīciju vadīt valdību. Darbs LM ir izaicinājumu pilns un saistošs. Turklāt tas ļauj tiešā veidā redzēt sava darba rezultātu, kas man ir ļoti svarīgi. Premjera darbs vairāk ir saistīts ar komandas vadīšanu, un tur rezultāti nav tik acīmredzami.

Bet kā ar atbildību pret partiju? “Vienotība”, visticamāk, būtu labākā situācijā, ja ar jūsu palīdzību būtu saglabājusi premjera amatu.

Es tādā veidā uz šo situāciju neskatos. Uzskatu, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis ar saviem pienākumiem tiek galā ļoti labi. Jā, mums ir bijušas viedokļu atšķirības nodokļu jautājumos, bet pat jautājumā par obligāto sociālo iemaksu atcelšanu mums bija cieņpilnas diskusijas par politiku, nevis personālijām. Tāpat premjera spiediens ministrijām savstarpēji sadarboties kopumā valstij ir ļoti svarīgs un vajadzīgs.

Vai ministra darbā jūtat partijas atbalstu? Varbūt partijas vispār vairs nav?

Atbalsts viennozīmīgi ir. “Vienotībai” aizvadītais gads patiešām bija ļoti trauksmains, bet šobrīd ir iestājusies zināma stabilitāte. Partija gan no manis, gan citiem ministriem pieprasa redzējumu un atskaites par padarīto. Ja ir kādas problēmas, tad palīdz risināt.

LA.lv