Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. aprīlis, 2014
Drukāt

“Jānis Roze”: pirms simt gadiem sākto tradīciju turpinot

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto

Saruna ar LU asociēto profesoru, uzņēmēju Aināru Rozi

Šogad grāmatniecības un literatūras nozarē Latvijā ievērojams notikums – zīmolam “Jānis Roze” aprit simts gadi, jo tā saknes stiepjas tālajā 1914. gadā. Jānis Roze (1878 – 1942) bija viens no izcilākajiem Latvijas grāmatu izdevējiem 20. gadsimta pirmajā pusē. Sākotnēji grāmatas iznāca ar Sigismunda Vidberga darināto izdevniecības zīmi, bet 1923. gadā Indriķis Zeberiņš izveidoja stilizētu rozes ziedu, kas turpmāk rotāja visas apgāda izdotās grāmatas, bet šogad ir īpaši uzplaucis.

SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs Ainārs Roze ir viens no retajiem Latvijas uzņēmējiem, kurš pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir atguvis sava vectēva grāmatnieka Jāņa Rozes uzņēmumu un turpina viņa aizsākto un rupjas varas pārtraukto darbu.

Par to arī šī saruna.

 

– Vai jums ir izdevies šajā dzīvē satikt savu vectēvu?

– Nē, jo četrus gadus pirms manas nākšanas pasaulē – 1942. gada maijā – viņš mira bada nāvē izsūtījumā Sibīrijā, vairākus kilometrus aiz Soļikamskas lēģerī Mogila.

 

– Par ko īsti vectēvu piemeklēja represētā liktenis?

– Oficiāli dokumentos rakstīts, ka bijis “sociāli bīstams elements”, jo viņam piederēja tipogrāfija, zīmogu darbnīca (līdz 1940. gadam lielākā Latvijā – V. K.) un veikals ar 280 000 latu apgrozījumu gadā, kurā tika nodarbināts algots darbaspēks.

 

– Kādas atmiņas par izcilo grāmatnieku Jāni Rozi glabā ģimene?

– Grāmatu izdošanas, iespiešanas un tirdzniecības iemaņas mans vectēvs apguva pie savulaik pazīstamā Vidzemes grāmatizdevēja Jāņa Ozola. 1905. gadā Ozols sadarbojās ar revolucionāri noskaņotiem pagasta ļaudīm, iespieda revolucionāra satura skrejlapas. 1906. gadā, kad Cēsīs ieradās soda ekspedīcija, Ozolu un manu vectēvu apcietināja. Ozolu nošāva, bet manu vectēvu pēc trim cietumā pavadītām dienām izlaida, gan nosirmojušu. Pēc Jāņa Ozola traģiskās nāves vectēvs vairākus gadus vadīja sava skolotāja veikalu un izdevniecību Cēsīs, bet 1912. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur sāka strādāt par spiestuves “Burtnieks” vadītāju. 1914. gadā viņš nodibināja savu uzņēmumu “Jānis Roze” un atvēra zīmogdarbnīcu un grāmatu veikalu Kr. Barona ielā 3 (toreizējā Suvorova ielā 3). Pirmo grāmatu viņš izdeva 1918. gadā – tā bija viņa paša sastādīta “Svešvārdu grāmata”.

Mana tēva atmiņu stāstījumi par vectēvu bija ļoti skopi. Kara laikā arī mani vecāki devās bēgļu gaitās un tāpēc gandrīz nekas no ģimenes relikvijām, fotogrāfijām un piemiņas lietām nav saglabājies. Līdz pat divpadsmit gadu vecumam es nezināju, ka tante Emma, kuru retu reizi biju pie mums redzējis, ir mana vecāmāte. 1941. gada 14. jūnijā viņu, manu vectēvu Jāni Rozi un manu tēva māsu Ainu no Šķirotavas stacijas lopu vagonos izsūtīja uz Sibīriju. 1948. gadā Aina smagi saslima ar tuberkulozi un viņai ļāva atgriezties Latvijā. Mātei atļāva meitu pavadīt tikai līdz Krasnojarskai, bet viņa nolēma doties tik tālu, kamēr noņems no vilciena. Laimējās. Tika līdz Rīgai. Un tikai tad okupācijas vara apķērās, ka izsūtītā pazudusi. Kā četrgadīgs puika atminos svešos onkuļus mūsu mājās dažkārt kaut ko meklējam. Mana vecāmāte tajā laikā slēpās pie vecajiem draugiem, arī Universitātes profesoriem, cilvēkiem, kas deva pajumti. 1958. gadā viņa pieteicās milicijā pati, sacīja – man ir septiņdesmit, ja gribat, sūtiet atpakaļ uz Sibīriju. Okupācijas vara ļāva viņai palikt Latvijā. Tikai tad tēvs atklāja man patiesību, pievedot mani pie Emmas tantes, kā mēs viņu saucām, sacīdams – tā ir tava vecmamma, lūdzu, samīļo viņu.

Viena no vērtīgākajām ģimenes relikvijām, ko mēs rūpīgi glabājam, ir mazs pīts klūgu groziņš, ko bērnībā, ganos ejot, bija nopinis mans vectēvs. Tādus viņš darināja un pārdeva, lai nopelnītu skolas naudu. Groziņu mana vecāmāte paņēma līdzi izsūtījumā uz Sibīriju. No Sibīrijas groziņš atgriezās pagalam saplacināts un mans tēvs to atdeva restaurēt. Tagad tas vienmēr atrodas goda vietā. Saglabājusies ir fotogrāfija no vectēva un vecmātes kāzām 1913. gadā un arī ielūgums uz kāzu svinībām. Ir arī 1910. gada fotoattēls, kurā mans vectēvs redzams kopā ar Ozola atraitni un uzņēmumā strādājošajiem darbiniekiem.

Mūsu krājumos ir arī daudz citas vērtīgas piemiņas lietas, kuras par baltu velti ir dāvinājuši gluži sveši cilvēki. Tā, piemēram, vectēva zīmogu darbnīcā darināts Rīgas domes zīmogs, kuru es nevienam ne par kādu naudu nepārdotu (pasmaida). Šobrīd esam savākuši arī gandrīz deviņdesmit procentus no visiem Jāņa Rozes izdevumiem.

 

– Kas jums pēc izglītības finansiāli un ekonomiski orientētam vīram, lika atjaunot vectēva uzņēmumu, grāmatizdošanu, kas it kā neskaitās mūsdienās īpaši ienesīgs bizness?

– Mans vectēvs bija viens no izcilākajiem grāmatu izdevējiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kas ar savu darbību tika veicinājis latviešu grāmatniecības un literatūras attīstību. Tolaik viņa apgāds bija starp tādiem tautā mīlētiem grāmatniekiem kā “Valters un Rapa”, “Zelta ābele”, Ansis Gulbis un citi. Tāpēc ļoti vēlējos atjaunot viņa vārdu Latvijā.

 

– Starp citu, divi lielākie grāmatnieki vairāk sajutās kā konkurenti vai sadarbības partneri?

– Abējādi. Piemēram, arhīvu dokumentos minēts, ka Jānis Roze ir bijis viens no akciju sabiedrības “Valters un Rapa” dibinātājiem. Ir zināms, ka mana vectēva īpašumā bija “Valtera un Rapas” akcijas, kaut arī nelielas. Viņiem bija koleģiālas attiecības, taču viņi bija arī konkurenti.

 

– Kad pirmo reizi Jāņa Rozes vārds atkal parādījās uzņēmuma nosaukumā?

Faktiski par Jāņa Rozes vārda reabilitāciju jau padomju gados sāka cīnīties valsts grāmatu tirdzniecības uzņēmuma “Dzintars” kolektīvs, kuru jau toreiz vadīja Ināra Beļinkaja. Tieši viņa bija tā, kura 1987. gadā iesāka cīņu par grāmatnīcas Kr.Barona ielā 5 pārdēvēšanu Jāņa Rozes vārdā. Ir saglabājušies dokumenti no PSKP Centrālkomitejas, kas apliecina par varas lielo nevēlēšanos un negribēšanu spert šo soli. Tikai uz atmodas viļņa uzņēmuma vadītājai un viņas domubiedriem izdevās veikalu nosaukt atkal par “Jāņa Rozes grāmatnīcu”. Tai ir ļoti interesanta vēsture. Tūlīt pēc nama uzcelšanas 1908. gadā, pirmajā stāvā ierīkoja grāmatu veikalu, kas piederēja baltvācietim Goltam, no kura mans vectēvs to nopirka 1923. gadā. Arī visus okupācijas laikus tur atradās grāmatnīca, tāpat pēc neatkarības atjaunošanas. Tā nu ir sanācis, ka no 1908. gada līdz pat šim brīdim šajās telpās nav bijis nekas cits kā tikai grāmatnīca. Tāpēc šobrīd šķiet, ka tai piemīt īpaša aura.

 

– Vai jūsu pašreizējā uzņēmumā pastāv tradīcijas, kas mantotas no vectēva?

– Tēvs stāstīja, ka pret saviem darbiniekiem vectēvs izturējies ļoti vērīgi, nekad nav pacēlis balsi, rūpējies, centies sagādāt prieku svētkos. Šo attieksmi cenšamies turpināt.

Nerēķinoties ar zaudējumiem, mans vectēvs augstā kvalitātē izdeva dzejas antoloģijas, no 1928. gada līdz 1935. gadam žurnālu “Piesaule”, publicējot tolaik vēl mazpazīstamus censoņus, jaunus autorus, kam deva iespēju publicēties un parādīt sevi sabiedrībai. Savukārt pelnīja Jānis Roze ar grāmatvedības veidlapām, mācību grāmatām. Izdeva arī lugas skolu un lauku teātra trupām un uzvedumiem, kas veicināja sabiedrības mīlestību pret teātri, ar ko pats jaunībā bija aizrāvies.

Mēs mēģinām sabiedrībai piedāvāt kā saturā, tā noformējumā vērtīgas grāmatas. Domāju, ka varam lepoties ar daudziem augstas kvalitātes izdevumiem. Taču, lai nosegtu vērtīgo grāmatu izdošanas radītos zaudējumus, pelnām ar glītām, uz laba papīra drukātām skolas burtnīcām, kladēm ar atraktīviem vākiem un moderniem motīviem.

 

– Protams, Jūsu vectēva un Jūsu uzņēmējdarbības uzsākšanas apstākļi bija ļoti atšķirīgi.

– Sākoties pirmajam pasaules karam, vectēvam bija iespēja iegūt īpašumā tipogrāfijas iekārtas, kuras, lai paglābtu no iznīcības un bermontiešiem, ar latviešu strēlnieku palīdzību tika pārvestas uz Tveru. Vēlāk viņš pats, riskējot ar dzīvību, iekārtas no Krievijas atgādāja atpakaļ uz Latviju. Viņa pirmie soļi uzņēmējdarbībā sākās ar pasūtījuma darbiem tipogrāfijā. Visus Latvijas valsts pirmos neatkarības gadus viņš, galvenokārt, bija pazīstams kā grāmatu izdevējs un tikai vēlāk kā tirgotājs.

Pretēji tam, 1992. gadā no jauna izveidotais uzņēmums “Jānis Roze” savu darbību uzsāka ar mazumtirdzniecību, jo nebija pietiekamu līdzekļu poligrāfijas iekārtu iegādei. Pirmos divus gadus, kamēr atradām telpas grāmatnīcas atvēršanai, jaunizveidotais uzņēmums sevi uzturēja, piedāvājot dažnedažādus pakalpojumus, līdz pat logu mazgāšanai. 1994. gadā, piedaloties konkursā, izdevās iegūt nomā telpas Brīvības ielā (tagad te atrodas grāmatnīca “Jānis Roze” blakus Matīsa tirgum. – V. K.).

 

– Kā Jūs atsākāt grāmatu izdošanu?

– Tikai 1997. gadā. Pirmā grāmata – Kārļa Skalbes pasakas latviešu un vācu valodā, ar Valda Villeruša māksliniecisko iekārtojumu, ar roku ielīmētām, augstvērtīgām Uga Skulmes, Sigismunda Vidberga un citu mākslinieku ilustrācijām. Tagad tā ir jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.

Līdz pat 2003. gadam mēģinājām apvienot divus uzņēmējdarbības veidus – tirdzniecību un izdevējdarbību. Taču tad sapratām, ka uz diviem zirgiem sēdēt un tos novaldīt ir pagrūti. Tādēļ nodibinājām jaunu uzņēmumu ar nosaukumu “Jāņa Rozes apgāds”, kura speciālizācija ir grāmatu izdošana. Šobrīd tas ir Latvijas desmit lielāko izdevējsabiedrību vidū un direktores Renātes Punkas vadībā turpina sekmīgi attīstīties. Salīdzinot mūsu un pirmskara devumu grāmatu izdošanā – esam tikai pusceļā, jo savā samērā īsajā grāmatnieka mūžā mans vectēvs paguva izdot vairāk nekā 850 grāmatas.

 

– Ko nozīmēja dzīvot ar Jāņa Rozes vārdu padomju laikā jūsu tēvam, vēlāk paša ģimenei?

– Lai cik jocīgi tas nebūtu, padomju laikā grāmatas pirku visur kur citur, tikai ne Kr. Barona ielā 5. Varbūt tādēļ, ka mans tēvs vienmēr ar rūgtumu pieminēja ģimenei reiz piederējušo un atņemto veikalu. Grāmatnīcas, kuras tolaik apmeklēju, bija pie Brīvības pieminekļa, kur tagad “McDonalds” (iesmejas), tad Stabu ielā, pretī kādreizējai čekai, toreiz tur bija zinātniskā grāmatnīca…

 

– Zināms, ka Jānis Roze mēdzis virs plauktiem izlikt publicēto autoru portretus.

– No bagātā klāsta saglabājies vienīgi rakstnieka Augusta Saulieša portrets. Ar to saistās arī kāds kuriozs gadījums. Portretu glāba formāts – pateicīgs, lai uz Saulieša attēla varētu uzlikt… Ļeņina reprodukciju. Tā aiz proletariāta vadoņa grāmatnīcas Kr. Barona ielā 5 direktores kabinetā pie sienas Saulietis slēpās ilgus padomju gadus. Līdz septiņdesmitajos kādā sestdienas talkā, spodrinot Ļeņina bildi, tā nokrita zemē, stikls saplīsa, Ļeņins arī, un zem tā – tavu brīnumu – skatam pavērās sveša seja. Kad portretu pakāra pie sienas, pārbaudītāju komisijas izbrīns – kas tas par bārdainu veci Ļeņina vietā? Ināra Beļinkaja paskaidroja – rakstnieks Augusta Saulietis. Sekoja pavēle – novākt! Tā Saulietis tika iesaiņots un noslēpts veikala noliktavā līdz atmodas laikam. Kad Jāņa Rozes vārdu atdeva veikalam, vienu brīdi pirms telpu remonta portrets atkal nonāca pie sienas. Patlaban tas atrodas goda vietā mūsu biroja telpās Atlasa ielā. Esmu lepns, ka izdevies saglabāt vienu no labākajiem gleznotāja Jēkaba Bīnes radītajiem Augusta Saulieša portretiem.

 

– Vai savam dēlam esat apzināti ielicis tādu pašu vārdu kā jūsu vectēvam un arī tēvam?

– Jā, kā turpinājumu mana vectēva, arī tēva vārdam un varbūt arī viņu skatījumam uz pasauli. Mans dēls Jānis Roze patlaban strādā mūsu uzņēmumā kā projektu vadītājs un šobrīd viņam uzticēta arī mūsu jaunatklātā konceptveikala pārraudzība tirdzniecības centrā “Spice”. Tas ir lielākais no mūsu 35 veikaliem ar 1302 kvadrātmetru platību. Tajā līdz ar plašu grāmatu un rakstāmlietu sortimentu pircējiem piedāvājam ar šīm preču grupām saistītas zīmolpreces, tādas kā galda spēles, rotaļlietas un hobiju preces, preces māksliniekiem un citas. Konceptveikala neatņemama sastāvdaļa ir restorāns “KUK BUK”, kur, kombinējot moderno ar uzdrīkstēšanos ir radīta neatkārtojama atmosfēra. Tur ir iespēja garšīgi paēst, pasēdēt, nobaudīt Illy kafiju un turpat uz vietas pašķirstīt grāmatas. Gribam, lai šī ir vieta, kur cilvēks var gūt jaunas un patīkamas sajūtas. Mēģinām ieinteresēt ar atšķirīgu piedāvājumu, intelektuālu piesitienu un saturu, tāpat, kā, piemēram, komiksu grāmatā ļoti nopietni stāstām par pasaules arhitektūru.

 

– Par godu zīmola simtgadei būs arī jauni izdevumi?

– Šogad laidīsim klajā apmēram 40 – 50 jaunas grāmatas. Ir iecere izdot kaut ko īpaši greznu, ko zināmā mērā varētu uzlūkot kā vectēva aizsāktās tradīcijas turpinājumu. Taču tas pagaidām ir noslēpums.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+