Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. jūlijs, 2012
Drukāt

Jānis Stradiņš: Latvijai seniori vēl būs vajadzīgi

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Nākamgad decembrī akadēmiķim Jānim Stradiņam būs 80 gadu jubileja. Uz jautājumu, ko ieplānojis vēl paveikt, viņš atbild: “Plāni man vienmēr bijuši lieli. Lai tikai būtu veselība.”

– Sabiedrībā jūsu vārds ir labi pazīstams, jūsu sasniegumu un goda nosaukumu uzskaitījumam vienā avīzes lappusē vietas nepietiktu. Ko darāt pašlaik?  

 

– Es strādāju, turklāt vairākās darbavietās – esmu Latvijas Zinātņu akadēmijas senāta priekšsēdētājs, Vēstures institūta vadošais pētnieks, reizē vadu valsts nozīmes pētniecisko programmu “Nacionālā identitāte, valoda, vēsture, kultūra un sabiedriskā drošība”, ar kuru mums jātiek galā līdz nākamā gada beigām. Institūta izdotajā žurnālā esmu redakcijas padomes priekšsēdētājs. Vēl piedalos humanitāro zinātņu enciklopēdijas veidošanā. Šajā elektroniskajā izdevumā būs apkoptas ziņas par visiem redzamākajiem šo zinātņu pārstāvjiem.

 

Pašlaik kopā ar zinātnisko asistenti Dzintru Cēberi vācu ziņas par vēsturniekiem, kas darbojušies Latvijā – sākot no Vecā Stendera līdz mūsdienām. Organiskās sintēzes institūtā esmu fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas līdzstrādnieks. Filozofijas un socioloģijas institūtā gatavojam latviešu sabiedriskās domas hrestomātiju.

 

Man ir arī pulka sabiedrisku pienākumu – piedalos Ministru kabineta Apbalvošanas komisijas, Latvijas Bankas Monētu komisijas, Rīgas domes Pieminekļu padomes darbā.

Šogad aprit 150 gadi kopš augstākās izglītības pirmsākumiem Latvijā – 1862. gada 14. oktobrī tika nodibināts Rīgas Politehniskais institūts. Par godu šim notikumam piedalos grāmatas “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā” izdošanā.

Rakstu krājumam “Latvieši un Latvija” piecos sējumos, esmu arī šā izdevuma, kas iznāks latviešu un angļu valodā, virsredaktors. Līdzās maniem darbiem tajā būs sakopoti vairāku desmitu Latvijā redzamāko zinātņu nozaru un sabiedrisko darbinieku sacerējumi par latviešu tautu, valsti, kultūru, izglītību un citām tēmām. Uz šo darbu mani pamudināja 1932. gadā Valtera un Rapas apgādā izdotais F. Baloža un P. Šmita sastādītais divsējumu izdevums “Latvieši”, kas joprojām ir vērtīgs, kaut arī tā saturā daudz kas jau novecojis. Tāpēc reiz jautāju sev – vai tad par sevi neesam spējīgi izdot jaunu izdevumu?

– Kā jūsu gados var savienot vairākas darbavietas, rakstniecību, tik atbildīgus sabiedriskos pienākumus?

– Par to varu pateikties savai dzīvesbiedrei Laimai, kas mani ir balstījusi. Mūsu ģimenē visas praktiskās dzīves problēmas viņa vienmēr iznesusi uz saviem pleciem.
Protams, savienot to visu ir grūti. Tagad reizēm pārņem sajūta, ka darbošanās vienlaikus vairākās nozarēs bijusi tāda izsvaidīšanās uz visām pusēm un varbūt tāpēc neesmu sasniedzis visu, ko būtu gribējis.

– Reiz atzināt, ka Latvija bija saimnieciski attīstītākā Padomju Savienībā, bet tagad esam Eiropas Savienības pažobele. Vai joprojām tā domājat?

– To varu vēlreiz apstiprināt. Pēc ekonomiskās krīzes Eiropas Savienībā mūsu pozīcijas ir pasliktinājušās. Vērtējot pēc jaunāko zinātnes sasniegumu ieguldījumiem tautsaimniecībā, esam vienā no pēdējām vietām Eiropā. Bažas rada arī pati savienība, kas, kā redzams, pašlaik pārdzīvo ne tikai ekonomisku, bet arī morālu krīzi.

 

Līdz 1991. gadam mūsu sasniegumi daudzās zinātņu nozarēs bija lielāki nekā pašlaik, tāpat Latvijas kultūras atpazīstamība pasaulē. Protams, nevar apgalvot, ka valstiskās neatkarības gados neko neesam sasnieguši un nav ar ko lepoties. Tomēr šķiet, ka lāgā neprotam novērtēt atgūto valstisko neatkarību un izmantot visas iespējas, ko tā mums varētu dot.

 

Mūsu spilgtākie sasniegumi gan vairāk ir novērtēti ārpus Latvijas: kordziedāšanas un teātru mākslā, sportā, atsevišķās zinātņu nozarēs, piemēram, biomedicīnā. Zinātnē sasniegumi varētu būt lielāki, ja tai būtu valsts atbalsts. Mūsu jaunie zinātnieki – eksakto zinātņu doktora grādu ieguvušie, tostarp mediķi, – ārzemēs ir ļoti pieprasīti un strādā sekmīgi. Fiziķis Ēriks Kupče pašlaik sekmīgi strādā Britu salās, netālu no Oksfordas viņš ir tā sauktās magnētielejas galvenais ideologs. Nebūšu izbrīnīts, ja viņš kādreiz dabūs Nobela prēmiju. Latvijā šie speciālisti nevar izvērsties, jo nevienam nav vajadzīgi. Ja tautsaimniecībai nav skaidras attīstības stratēģijas, nebūs vajadzīgi arī zinātnieki un viņu atklājumi.

Es atbalstu V. Dombrovska valdību taupības centienos. Tomēr šai taupībai jāzina mērs.

Veselības aprūpe pašlaik Latvijā ir divas līdz trīs reizes zemākā līmenī nekā citur Eiropā. Ja šajā jomā neko nedarīsim, arvien vairāk cilvēku pametīs valsti.

– Ko vajadzētu darīt?

 

– Vajadzētu veicināt cilvēku atgriešanos laukos. Bet, ja neradīsim apstākļus, viņu nebūs. Diemžēl lauki strauji iztukšojas. Savā dzimtajā pusē Sēlijā, sevišķi gar Lietuvas robežu redzu, ka divdesmit apdzīvotu māju vietā palikušas piecas…

 

Neraugoties uz daudzajām ekonomiskajām un sociālajām problēmām, nevar teikt, ka Latvija ir galīgi norakstāma vieta vai neizdevusies valsts, kā to šad tad lasu krievu presē. Esmu iepriecināts par Daugavpils Universitātē paveikto. Jūnija beigās netālu no Silenes Daugavas kreisajā krastā pašā valsts nostūrī atklāja bioloģijas studiju un pētniecības centru. Universitāte turpmāk būs viens no lielākajiem vaboļu pētniecības centriem Eiropā. Netālu no Ventspils veidots starptautiskais Radioastronomijas centrs.

Mums, latviešiem, jābūt lielākai pašapziņai un ticībai savas valsts nākotnei – par spīti visām grūtībām.

– Par ko pats esat gandarīts?

– Šogad iznāca manas grāmatas “Zinātnes un augstskolas sākotne Latvijā” otrais izdevums. To patiešām uzskatu par nozīmīgu darbu un esmu gandarīts, ka tas ir novērtēts. 2010. gadā par to saņēmu Baltijas asamblejas balvu. Grāmata daļēji ir pārtulkota igauņu, ungāru un vācu valodā. Būtu jāķeras pie nākamās – par latviešu izcelsmes pētnieku ienākšanu zinātnē, jo iznākušajā aprakstīts tikai laikposms līdz 1862. gadam.

 

Šā gada martā Zalcburgā saņēmu Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas goda senatora titulu, esmu ievēlēts par vācu dabas pētnieku akadēmijas “Leopoldina” īsteno locekli. Padomju laikā, kad visvairāk biju pievērsies zinātnei, par tādu atzinību kāds no Latvijas varēja vien sapņot.

 

Tāpat esmu gandarīts par pērn kopā ar akadēmiķi Edvardu Liepiņu izdoto grāmatu “Fizikāli organiskā ķīmija”, kurā vēstīts par mūsu zinātnieku veikumu nozarē – reizē tas ir Latvijas oficiāls veltījums ANO izsludinātajam starptautiskajam ķīmijas gadam.

– Nākamgad decembrī jums būs 80 gadu jubileja. Ko esat ieplānojis vēl paveikt?

– Plāni man vienmēr bijuši lieli. Lai tikai būtu veselība. Mans galvenais uzdevums būtu sakārtot savu lielo arhīvu – rakstus, grāmatas, dažādus dokumentus. Atstāt to visu pašplūsmā nebūtu prāta darbs. Ar Nacionālās bibliotēkas vadītāju A. Vilku esam apsprieduši iespēju atvēlēt tam kādu stūrīti jaunajā Gaismas pilī, Letonikas nodaļas ietvaros. Daļu arhīva dokumentu gribētu nodot glabāšanā Viesītē topošajam Sēlijas muzejam un Paula Stradiņa Baltajai skolai.

Ceru, ka līdz tam laikam izdosim pieminēto rakstu krājumu “Latvieši un Latvija”.

Man ir nodoms uzrakstīt autobiogrāfiskas atmiņas par manu dzīvi un darbu dažādos laikos. Vēl jau gribētos uzrakstīt grāmatu par latviešu dabas zinātnieku Paulu Valdenu, kura vārds ir minēts UNESCO piemiņas dienu sarakstā. Šīs grāmatas ietvaros arī par savu tēvu Paulu Stradiņu, par kuru dažas viņa dzīves lappuses līdz šim palikušas neatklātas. Tāpat pienākums būtu uzrakstīt par Solomonu Hilleru – vienu no maniem tuvākajiem zinātnes cilvēkiem. Šie plāni ir vairākiem gadiem uz priekšu, un atliek vien tos nodzīvot.

2014. gadā, Vecā Stendera 300. jubileju sagaidot, Viesītē un Sunākstē jāsarīko Sēlijas kongress, esmu taču Sēlijas asociācijas goda prezidents!

2012. Eiropā izsludināts par senioru gadu. Arī Latvija uz senioriem lielā mērā balstās, un viņi vēl būs vajadzīgi. Manā paaudzē ir daudz ļaužu, kas joprojām ir ierindā un strādā savas valsts labā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+