Jānis Urbanovičs signalizē 0
Satversmes tiesa darījusi galu formālām svārstībām, un referendums par krievu valodas iecelšanu Latvijas valsts valodas kārtā notiks. Kādi var būt šā pasākuma skaitliskie rezultāti, jau izrēķināts krustu šķērsu. Galvenie secinājumi būs caurcaurēm politiski un, galvenais, vai tos spēs izdarīt.
Domāju – par nopietniem secinājumiem, nevis kārtējiem mēģinājumiem etniskos gružus saslaucīt pagultē jeb izlikties, ka nekas nav noticis, ka norisinājusies “normāla demokrātiska procedūra”. Kurā vienu no nacionālas valsts pamatakmeņiem mēģināts izkustināt ar pilsoņu tiesībām apveltītu personu, lielākoties cittautiešu, kopumu, kas savukārt radies Latvijas valsts varmācīgās sagrābšanas jeb okupācijas pēc ar sekojošu sovetizāciju. Šis kopums, kurā ietilpst arī sovetizētie un pārkrieviskotie latvieši, veido Lindermana – Osipova – Gapoņenko grupas atbalstītājus.
Tātad pat pēc divdesmit gadiem sabiedrība saduras ar okupācijas laiku pametumiem. Tāpēc vēlreiz atsaucos uz politoloģes profesores I. Ostrovskas ļoti trāpīgo novērtējumu, ka parādījušies ļaudis, kuri sākuši rēķināt, ka ar viņiem par maz dalās un ka pienācis laiks savas valstiskās pilnvaras paplašināt (“Telegraf”, 13. janvārī).
“Saskaņas centrs” par varas trūkumu nepārtraukti pārmet visapkārt, un tāpēc “Saskaņas centra” bijušais vadītājs J. Jurkāns var teikt un neviens neņemas apstrīdēt, ka sabiedrību sašķeļošais referendums ir Lindermana un Urbanoviča kopdarbs. Ar visām tā jau izraisītām un vēl iespējamām sekām. Pirmās sekas Lindermana – Urbanoviča kopdarbam jau ir novērojamas, un, manuprāt, tās nav labvēlīgas ne “Saskaņas centram”, ne pašam partijas vadonim Urbanoviča k-gam. Nešķiet, ka V. Dombrovska valdības prestižs būtu jūtami cietis no krievvalodīgo radikāļu uzbrukumiem un ka “Saskaņas centrs”, sametoties kopā ar lindermaniešiem, būtu cieņu ieguvis. Toties “Saskaņas centrs” un pats J. Urbanovičs uz pašreizējās valdības kritizēšanas rēķina popularitāti un politisku uzticību nav vairojis. Satversmes aizsardzības birojs pat konstatējis, ka Urbanoviča k-gam vairs nevar uzticēt valsts noslēpumus, vienkārši izsakoties, lielākās Saeimas frakcijas vadītājam liegta politiska uzticamība, bet LTV konstatēja, ka “Saskaņas centra” vadītāji izvairās no publiskas diskusijas kritikas, ugunī sūtot, piemēram, Elksniņu.
Skaidrs, ka “Saskaņas centra” vadoņi ar savu nostāju referenduma lietā visdrīzāk ir zaudējuši latviešu vidē iegūto politisko kapitālu, mazākais, daļēji. To viņi redz un pilnīgā strupceļā nevēlas nokļūt.
Jānis Urbanovičs pa to laiku, kamēr jaunais Elksniņa k-gs runā, ir strādājis pie kārtējiem kompromisa projektiem un par vienu tādu viņš signalizē laikrakstā “Diena”. Viņš izstrādājis “miera formulu”. Savam sarunu biedram (“Diena”, š. g. 17. I) Sandrim Točam Urbanovičs pastāsta, kas tā par “miera formulu”:
“Mēs varētu vienoties ar jebkuru visnacionālāko nacionāli par visu to kopumu, kas uztrauc latvieti, sākot ar valodu un valsts teritoriālo nedalāmību. Jānosauc visas tās bailes, ko pa šiem divdesmit gadiem politikāņi (ieskaitot pašu Urbanoviču. – V. K.) ir iebarojuši tā saucamajam nacionālajam vēlētājam. (..)”
J. Urbanovičs pamāca: “Sastādiet baiļu sarakstu, kas nāk, kad pasaka vārdu “krievs”.” Un “pretī – nevis teikt, ka tās visas ir muļķības, bet noteikt soļus, lai bažas novērstu. Piemēram, ir jānoteic, ka Latvijas teritoriālās izmaiņas (kā Abrenes atdošana Krievijai. – V. K.) ir neiespējamas, vienalga, kad un kas tās virzītu, pat vajag kriminalizēt atbildību par musināšanu uz to…”
Interesanti, ja runāts nopietni un “SC” atsvabinās no saviem kabanoviem.
Bet ko vēlas Urbanoviča k-ga vēlētāji? “Galvenais – krievi grib būt šeit novērtēti un cienīti, nevis visu laiku dzirdēt, ka viņi tomēr ir par kapeiku sliktāki.” Skaidrs.
