Foto: LETA

Jānis Vādons: Neļauj nodot valsti, izdarot izvēli par nākamo Saeimas sastāvu 11

Pasauli kopš Aukstā kara sākuma nepieredzētos apjomos pārplūdina apceres par Krievijas ārpolitiskajām ambīcijām, prognozēm svārstoties amplitūdā no drūmām līdz šausminošām. Taču Latvijā brīdi pirms parlamenta vēlēšanām līdera godā grodi un nesatricināmi palikusi prokremliskā partija “Saskaņa”, kuras vadītājs Nils Ušakovs tikko varēja padižoties ar siltu vietiņu līdzās Krievijas premjeram Medvedevam un Putina apoloģētam patriarham Kirilam.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Laipnība pret laipnību: par, acīmredzot, labi izpildītiem mājasdarbiem Rīgas mērs atalgojumā saņēma iespēju pasērst pie Maskavas kungu galda, savukārt pats Nils steidza uzslavēt Krievijas prezidentu, daudznozīmīgi apgalvodams, ka viņš būtu labākais, kas varētu notikt ar Latviju. Tiesa, lai gan Ušakovs esot Maskavā bijis vien nerimstošās rūpēs par Latvijas uzplaukumu, kaimiņzemes apmeklējuma laikā varēja notikt arī nepubliskotas, bet iedvesmojošas sarunas par turpmākajiem uzdevumiem. Visticamāk, arī Maskavā neviens nešaubās par iepriecinošu “Saskaņas” pārstāvniecību jaunajā Saeimā.

Tomēr norises Krievijā un Ukrainā ir sasnieguši to pakāpi, kurai vajadzētu mainīt ne tikai latviešu, bet arī Latvijas krievu attieksmi pret etniskās dzimtenes ārpolitiku un tās noteicēju. Tāpēc ir satricinoši vērot šobrīd notiekošo. Gan demokrātiskās iekārtas vadīklas, gan “Saskaņas” ilgstošais informatīvais karš, propaganda un demagoģija, gan Latvijas sabiedrības tuvredzība un bezatbildība, gan citu Latvijas politisko partiju grēki un mazspēja – tie visi ir faktori, kas ir sekmējuši “Saskaņas” drošās pozīcijas. Tomēr pašlaik ģeopolitiskais fons ir ieguvis pavisam citu nokrāsu. Paviršība un vienaldzība, vērtējot notiekošo un izdarot secinājumus, var novest pie sekām, kurās vainīgais vairs nebūs kāds ārējs spēks vai “maigā vara”, bet tikai un vienīgi sabiedrības nodevīgais aklums pret acīmredzamo. Katra Latvijas iedzīvotāja atdotā balss par “Saskaņu” vairs nav vērtējama seklā rusofobismā “krievi nāk” vai, tieši pretēji, laimīgās krievu trīsās par izredzēm pārvilkt svītru kaitinošajai latviešu iedomai, ka par Latvijas pilsoni var kļūt tikai cilvēks, kuram pase nebūtu vienīgais lojalitātes apliecinājums vai resurss, lai cīnītos pret šajā valstī būtiskām vērtībām.

CITI ŠOBRĪD LASA

Protams, absurdi, ka partija, kuras pašreizējo deputātu vairums neatzīst Latvijas okupācijas faktu (saskaņā ar laikraksta “Diena” aptauju) un kura īsteno Latvijas interesēm un vērtībām neatbilstošu politiku, vispār var piedalīties vēlēšanās, bet tāda nu reiz ir demokrātija. Tomēr demokrātija nekādā ziņā neierobežo mūsu tiesības un iespējas domāt, ieraudzīt, saprast un attiecīgi rīkoties. Latvijas sabiedrības ir bijusi apkaunojoši vienaldzīga, neizsvilpjot no Latvijas politikas partiju, kuras līderis lakstojas ar tādas valsts politiskajiem un garīgajiem (?) līderiem, kas ne vien īsteno agresiju pret citu valsti, bet ir devusi mājienus par Baltijas vēlamo politiku, lai novērstu līdzīgu draudu ēnu pār mūsu valstīm.

Tomēr galvenais ir neaizgulēties pārāk ilgi un pārāk neatgriezeniski. Latvijas sabiedrība nesen sašutusi noelsās pēc televīzijas sižeta, kurā Latvijas Krievu savienības pārstāvis pauda kara draudus Latvijas valdībai, ja tā nerīkosies Latvijas krievu interesēs, tomēr sabiedrība izliekas nepamanām, ka “Saskaņa” rafinētākā formā izsaka tādus pašus draudus. Intervijā “Latvijas Avīzei” 2014.gada jūlijā Nils Ušakovs norāda: “Vienalga, kurš būtu Krievijas prezidents – Putins, Ivanovs vai Petrovs, un vienalga, kādi būtu viņa uzskati par vēsturi, tagadni, nākotni, – mēs varam būt droši tikai tad, ja esam šeit Latvijā vienoti. Latvieši un nelatvieši. Sadzīviski dzīvojam, strādājam kopā – vajag to pārcelt arī politiskā līmenī. Tajā brīdī būsim arī drošāki par mūsu valsti. Ja visi Latvijas iedzīvotāji, lai kāda viņu dzimtā valoda, jutīsies piederīgi un vajadzīgi Latvijai. Ja dzīvos ar domu, ka viņiem nevienu citu šeit nevajag.”

Jau ilgu laiku “Saskaņa” neslēpj, ka nokļūšana valdībā ir tās par katru cenu sasniedzamai mērķis. Latvijas mediji ir kāri ķēruši un tiražējuši frāzes, kuras Ušakovs minētā mērķa vārdā ir pieglaimīgi paudis attiecībā uz okupāciju (piemēram, atstāstījuma formā kā milzīgs notikums tiek pasniegta ziņa, ka Ušakovs kādā pasākumā jauši vai nejauši, bet pavisam noteikti – bez krievu elektorāta klātbūtnes – ir atzinis Latvijas okupācijas faktu) vai latviešu valodu, kuras bezgalīgās pastāvēšanās labā viņš esot gatavs nenogurstoši pūlēties. Bet šīm vārdu skrandām nav nekādas nozīmes, jo tās nesader ar “Saskaņas” politikas ikdienu un darbiem, tostarp saistībā ar valodas referendumu, kurā, kā Valdis Zatlers, jāatzīst, precīzi uzsvēra, paši “saskaņieši” krievus piespieda izdarīt neapskaužamu izvēli starp savu valsti un savu valodu.

“Saskaņa” neslēpj vēlmi Latvijas sabiedrības nākotni veidot no nulles punkta (Nils Ušakovs intervijā “Latvijas Avīzei” 2013.gada jūnijā: “Nerunāsim par vēsturi!”), toties partija slēpj šādas vēlmes iemeslus. Tos gan nav grūti uztaustīt. Sabiedrība, kas būs aizmirsusi pavisam nesenus vēstures notikumus un to izraisītās sekas, kļūtu ne tikai dezorientēta un apjukusi savās vērtībās, vēsturiskajā atmiņā un nacionālajā apziņā. Tāda sabiedrība būtu kā pieaudzis cilvēks bez izglītības un izaugšanas, attīstības procesa sociālās pieredzes. Tas būtu tukšs karkass, kuru varētu uzpildīt ar jebkuru vēlamo saturu un ieskaidrot jebkādu šī satura jēgu. Rodas iespaids, ka Kremļa apmaksātās aktivitātes Latvijā nemitīgi tiek izvērstas vismaz divos līmeņos. Pirmajā līmenī darbojas “Saskaņa”, kas visiem spēkiem cenšas radīt Latvijai un latviešiem draudzīgu tēlu un kurai “pasprukušās” frāzes krievu medijos var šķist negadījumi, nevis patiesās attieksmes un politikas uzplaiksnījumi. Otrajā līmenī ir tādi veidojumi kā PCTVL, “Dzimtā valoda”, Latvijas Krievu savienība u.c., kas īsteno uz atklātu konfrontāciju vērstas darbības. Šīs organizācijas un to pārstāvji, pretēji “Saskaņai”, latviešos izraisa nedalīti noraidošu reakciju.

Reklāma
Reklāma

Tomēr ir pārāk ticami, ka tās ir viena procesa divas sejas, un divvalodības prasība vai draudi par Latgales atdalīšanos ir veids, kā virsvadītāji no Maskavas ik pa laikam iztausta “Saskaņas” sasniegumus Latvijas sabiedrības demoralizēšanā. Sabiedrības demoralizēšana ir arī “Saskaņas” nekaunīgie skaidrojumi par draudzību ar Kremļa partiju “Vienotā Krievija” un Ušakova vizīte Maskavā. Apvienojumā ar mīļajiem aicinājumiem nerunāt par vēstures jautājumiem un beidzot sākt dzīvot draudzīgi (protams, latviešiem pieņemot daudzu krievu viltus piederību šai valstij), Ušakova labās attiecības ar Krievijas vadību mums signalizē noteiktus ekonomiskus labumus, kuru dēļ, kā izskatās, arī daudzi latvieši ir gatavi pievērt acis uz pārāk būtiskiem un pārāk bīstamiem zemūdens akmeņiem “Saskaņas” politikā. Taču šī noteikti nav īstā reize ļauties naivai lētticībai. Latviešiem prasīdama atteikties no loģiskā un nepieciešamā minimuma, kas nodrošina latviešu kultūras un valodas saglabāšanu, pati “Saskaņa” no saviem mērķiem neapšaubāmi nav atkāpusies. Tāpēc, piemēram, pēc referenduma krasi mainītā retorika par valsts valodas politiku ir partijas ideoloģisko tēvu suflēts un iestudēts teksts, gaidot (un droši vien arī paredzot) izdevīgu pavērsienu skatuves darbībā.

Neapšaubāmi, Latvijas krievu nemainīgais atbalsts “Saskaņai” ir smags akmens t.s. latviešu partiju lauciņā, kas tā arī nav gribējušas vai nav spējušas uzrunāt krievus, lai parādītu, ka viņu interešu aizstāji patiesībā ilgstoši melo un nodarbojas ar kaitniecību arī pret pašiem krieviem. Tomēr pavisam noteikti pašreizējā situācija prasa pārkāpt etniskajai robežšķirtnei un uzliek Latvijas sabiedrībai kopīgu atbildību nekļūdīties un nenodot pašiem sevi. Mēs notirgojām Rīgu par sabiedriskā transporta biļešu cenu. Tagad mums jāaptur dzirnavas, kuras jau ilgu laiku paši palīdzam griezt. Izglāb draugu, neļaujam braukt dzērumā! – aicināja labi zināmā kampaņa. Izglāb sevi un savu draugu, neļauj nodot valsti! – tādam vajadzētu būt mūsu katra atbildības slieksnim, izdarot izvēli par nākamā parlamenta sastāvu.