Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. jūnijs, 2016
Drukāt

Jāņos sameklēt sakrālu dimensiju. Saruna ar Valdi Muktupāvelu

Foto - Aija KaukuleFoto - Aija Kaukule

Līgo svētku priekšvakarā viesojos Baldonē, etnomuzikologa Valda Muktupāvela mājās. Kultūras menedžmenta centrs “Lauska” nule laidis klajā viņa sastādīto mūsdienu kokļu mūzikas albumu “Trejdeviņi koklētāji”, kurā pirmoreiz līdzās uzmirdz gan tradicionālās kokles, gan koncertinstrumenti, gan pavisam jaunās – elektriskās kokles. Unikāls ieraksts, kas var kļūt par tīkamu un reizē izglītojošu svētku papildinājumu.

Valda Muktupāvela interešu loks un darba lauks ir ārkārtīgi plašs – viņš ir profesors, zinātnieks, komponists un arī multiinstrumentālists, kura rokās ieskanas teju ikviens instruments no vienkāršākās stabules līdz elektroniskam sintezatoram. Mūzika viņu, iedzimtu līvānieti, 70. gados aizvedusi pie tautas tradīcijām, bet vēlāk pie jau ārkārtīgi plašas folkloras muzikālo tradīciju pētniecības, un šķiet, neviens cits nav ar tik plašu, atvērtu un reizē atbildīgu skatu uz to, ko dēvē par tautas kultūras mantojumu. Par sev tuvāko instrumentu etnomūziķis sauc kokli, ko senie latvieši daudzināja kā dievišķu instrumentu.

 

Ar tradīciju izaicināt globalizāciju

“Nepārspīlējot teikšu, ka šobrīd interese par kokli ir atdzimusi. Rodas jauni koklētāji, cilvēki vēlas apgūt šo instrumentu. Protams, nav pārsteigums, ja ģimenē ir tautas muzicēšanas tradīcijas vai kokli mācās skolu folkloras nodarbībās, kur to ierāda skolotāji. Pārsteidz tendence, ka kokli – gan elektrisko, gan tradicionālo – vēlas apgūt arī cilvēki, kuri ar tradicionālās kultūras lietām nekad nav nodarbojušies,” stāsta etnomuzikologs. Viņaprāt, arhaiskais kultūras slānis mūsdienās kļuvis aktuāls, bet ir skaidrs, ka šī “mode” nav uzradusies “plikā vietā”. “Tas, kas kļūst moderns, patiesībā sakņojas norisēs, kas nav uzreiz manāmas. Manuprāt, šā brīža mode par tradicionālo ir saistīta ar vēlēšanos atšķirties. Latvija arvien vairāk globalizējas, cilvēki atbrauc šeit un ierauga, ka esam apmēram tāda pati zeme kā vidēji Eiropā, un ārzemnieku acīs, latvieši kļūst pelēki, neinteresanti, tādi paši cilvēki kā citur Eiropā. Globalizācija ir sitiens ģīmī, kas liek tev jautāt – vai gribi būt tāds pats kā visi? Un sekas mēs redzam – cilvēki taisa arheoloģiskos tērpus, ievieš savā ikdienā senas rakstu zīmes, mācās kokles vai dūdas, dzied gadskārtu dziesmas.”

Par savu instrumentu Valdis kokli sauc kopš 80. gadu vidus. Bērnu mūzikas skolā mācījies klavieres un akordeonu, skolas orķestrī spēlējis tubu, spēlējis elektrisko ģitāru teju katrā tā laika Līvānu rokgrupā. “70. gadu beigās gaisā vibrēja kaut kādi tradicionālās kultūras impulsi. Nopirku antikvariātā kokli, izpētīju, ko ar to var darīt, un sāku spēlēt. Nāca klāt zināšanas, saskare ar tradicionāliem koklētājiem, ar suitu koklētāju Jāni Poriķi. Spēcīgi impulsi nāca no somiem – viņiem 80. gados bija apmēram tāds pats koklēšanas pacēlums, kāds mums ir tagad. Ja no visa, ko spēlēju, jāizvēlas, tad joprojām kokle ir tuvākā sirdij. Tas ir instruments, kuru vari spēlēt arī “pats sev”, jo kokle nav pārmēra tehniku paģērošs instruments, tādēļ tā ļauj pievērsties sev. Tā ir labākais meditācijas instruments pasaulē – vakarā bez klausītājiem aizdedzu svecīti un iegrimstu skaņā… Kokle arī spēj iedot telpiskumu jebkurai mūzikai. Tā ļoti labi iederas visādos instrumentālos salikumos.”

 

Trejdeviņi koklētāji

Albums “Trejdeviņi koklētāji” tapis pēc kultūras menedžmenta centra “Lauska” vadītāja Jura Zalāna impulsa un Valda Muktupāvela koncepcijas – apvienojot tradicionālās, modernizētās, elektriskās un koncertkokles vienā kaleidoskopiskā vienumā. Arī skaņdarbu stilistika ir daudzveidīga – no tradicionāla “autentiskuma” līdz mūsdienīgiem eksperimentiem un minimālistiskām meditācijām, no kokļu solo, duetiem un ansambļiem līdz kopspēlei ar ģitāru, vijolēm, čellu, perkusijām, saksofonu un citiem instrumentiem. Mūziku papildina bagātīgi ilustrēta grāmata ar Valda Muktupāvela apskatu par koklēšanas tradīcijas attīstību Latvijā un projektā iesaistīto koklētāju komentāriem un atziņām.

Tā dēvētā koncerta kokle kā instruments radies padomju laikā un kādu laiku darbojās ciešā sazobē ar padomju kultūru. “Koncerta kokles bija tāda nodeva padomju laika muzicēšanas praksei, un šā iemesla dēļ folkloras kustības dalībnieki sākotnēji no tās diezgan noteikti norobežojās. Tomēr man patīk doma, ka koncertkokle uztverama arī kā instruments ar plašām iespējām. Šajā diskā satikušās abu veidu kokles. Katrs no dalībniekiem ir ar individuālu, spilgtu pasaules un mūzikas redzējumu, tāpēc arī stāsti par viņiem.”

“Trejdeviņu koklētāju” albumā skan arī četras Valda Muktupāvela kompozīcijas, tostarp skaņdarbā “Melnā jūra”. Tajā dzirdama Valda kokle un Ainara Šablovska alta saksofons. Skaņdarbs sākotnē radīts kopā ar Rīgas saksofonu kvartetu (RSK) kopīgi veidotajā programmā “Melnā stārķa lidojums” – tā skaņu valodā iezīmēja melnā stārķa ceļu no Latvijas līdz ziemošanas vietai Etiopijā. Joprojām aktuāla ir kopā ar RSK kā arī komponistiem Līgu Celmu un Jēkabu Nīmani kopīgi radītā kopīgi radītā programma “Ozols”, kurā iekļautas arī vairākas latviešu tautasdziesmu apdares (šī gada koncerti gaidāmi 31. jūlijā Madonā, 7. augustā Doles salā, 30. septembrī Mazsalacā, 18. novembrī – Limbažos).

Nu sadarbība ar saksofonmūziku turpinās jaunā koncertizrādē “Izstādes glezniņas” (4. jūlijā Valkā. 5. augustā Ogrē, 26. augustā Zosēnos), kas veltīta latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla piemiņai mākslinieka 150. jubilejā. Te Rozentāla gleznu projekcijas sabalsojas ar katras gleznas muzikālu interpretāciju. Valdis stāsta: “Viena lieta ir aiziet un apskatīties Rozentāla darbus, tomēr pavisam citādi, ja tam pievienojas komponista redzējums par to, kā glezna skan! Personiskajam nāk klāt muzikālais. Man prieks, ka programmas pirmatskaņojumā cilvēki nāca klāt un teica – pilnīgi jauna dimensija paveras.”

 

Netveramais mantojums

“Protams, muzicēšana ir forša lieta, gan pašam, gan kopā ar Rūtu (Rūta Muktupāvela, etnodziedātāja un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore), tomēr es mēģinu noturēt līdzsvaru starp radošu darbošanos mūzikā un tikpat radošu darbošanos zinātnē. Ja es tikai koklētu un neko citu nedarītu, droši vien tas būtu pilnīgi garām,” smejas etnomuzikologs.

Nule noslēgumam pietuvojies spraigākais bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanas laiks – spraigs darba posms arī Valdim kā Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoram. Viņa vadībā dažādus ar mūziku un kultūru saistītus kursus apgūst gan baltu filoloģijas, gan Baltijas jūras reģiona studētāji, pēdējie – angļu mēlē. “Par Baltijas jūras reģionu studijām interesējas studenti ne tikai no Latvijas – ir jaunieši no Vācijas, Francijas, Skotijas, Krievijas, Polijas, Turcijas, pa kādam arī no Amerikas un Kanādas. Parasti viņi šeit nonāk studijas apmaiņas programmā un pārsteigti secina – Latvija ir normāla, forša un pat diezgan pievilcīga zeme! Savukārt studēt folkloristiku lielākoties nāk mūsu pašu jaunieši. Citam interese par tradīcijām rosināta jau ģimenē vai skolā, citi grib dziļāk ielūkoties tautas dvēselē, bet citus vada patriotisma gars – līdzīgi kā mani un daudzus citus 80. gados, kad, folkloras kustībā iesaistījāmies nacionālas valsts atjaunošanas idejas vadīti. kas Mani interesē šis nemateriālais kultūras mantojumu – gan pats par sevi, gan tā daudzveidīgās izpausmes un interpretācijas mūsdienās.”

Šobrīd muzikologa prātus nodarbina apjomīgs pētījums par Latvijas mūzikas instrumentiem laikā no senlaikiem līdz mūsdienām. “Esmu iecerējis skaisti pabeigt jau disertācijā iesākto un piedāvāt sistemātisku apkopojumu par tradicionālajiem instrumentiem – apskatīt visus instrumentu veidus, to izgatavošanu, mūziku, simboliku, vēsturi un izplatību. Sāku jau ziemā, bet materiāla ir tik daudz, ka jūtu, tam būs jāvelta visa vasara. Biju iecerējis vidēja apjoma grāmatu, nu izskatās, ka būs pabiezs sējums,” smejas pētnieks.

Jautājums, vai ir kāds unikāli latvisks instruments, viņam liek pasmaidīt. “Pati valoda diktē mūsu domāšanu – sakot “latviešu mūzikas instruments”, it kā norobežojam tos ar sētiņu, pieņemot – latviešiem tie ir, bet citiem – ne. Bet tā tas, protams, nav. Tās pašas kokles radinieki ir gan lietuviešiem, slāviem, somiem, igauņiem. Protams, ir lokālas īpatnības, un tradīciju zinātāji nekļūdīgi var atšķirt latviešu un lietuviešu kokli. Vēl tāda lieta – latviešu tradīcijā kokle minēta dažādos folkloras tekstos, un nereti šis pieminēšanas konteksts ir diezgan specifisks. Iespējams, mums vienīgajiem tautasdziesmās ir “zelta kokles”, un nevienam nav īsti skaidrs, ko šis „zelts īsti nozīmē. Zelts – īpaša vērtība, instrumentu hierarhijas augšgals, arī mītiskās apziņas augšējās – urāniskās, debesu pasaules simbols. Mums kokle saistāma arī ar maģiju, ar pārpasaulīgo – viedais krauklītis spēlē zelta kokli un spēj pareģot, kur māsiņu aizveduši! Dieva dēli spēlē kokli, tiesa, to dažās dziesmās dara arī Velna māte!”

 

Īstos Jāņus svin tauta

Ielīgošana, saulgrieži, Līgo svētki, Jāņi – kur tad ir tie “īstie”? “Kad sākās folkloras kustība 80. gados, šķita, ka tradīcijas vajag atjaunot “autentiski”, ar to domājot – tā, kā to darīja senči. Bet ir skaidrs, ka, piemēram, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pirmdienā un otrdienā cilvēkus nesapulcināsi, un iznākumā arī ļoti “autentiskie” ansambļi tur svētkus svinēja sestdienās, svētdienās, kad muzejs cer uz publiku. Būtībā tā ir netieša komercializācija. Protams, joprojām ir “folklorēšanas stingrā stila” piekritēji, kuri nereti ievēro iedomātas sistēmas vai iztēlotas autentiskas vērtības. Viena no tādām ir doma, ka īstie Jāņi jāsvin 21. jūnijā. Šis aizgūts no savulaik Ernesta Brastiņa izveidotā “senā latviešu kalendāra”. Tam ir sava veida pamatojums folklorā, līdzīgu saules gadu ievēroja arī ķelti un ģermāņi, taču tautasdziesmās var pamatot pat pilnīgi pretējas lietas. Tāpat kā savulaik marksisma klasiķu vai Bībeles tekstos vienmēr varēja atrast pamatojumu pat savstarpēji izslēdzošām lietām.”

“Teikt, ka viena diena gadā ir īstāka par kādu citu, ir mazliet netaisnīgi pret lielāko cilvēku daļu, kuri svin tā, kā kopš bērnības iemācījušies svinēt. Un lielākajai daļai ļaužu īstie Jāņi ir 23. jūnija vakarā. Īstie Jāņi ir tie, ko svin tauta. Apkārt cilvēki gatavojas, parādās zāļu vainagi, ugunskuri iedegas – ir svētku sajūta. Man tā ir tad, kad esmu kopā ar citiem. Līgo svētku pamatlietas gan vienmēr un visur cenšamies ievērot – Jāņu vainagam un ugunskuram jābūt un pašiem jābūt saskarē ar dabu. Jāņos jāsajūt svētuma pieskāriens, ir jābūt sakrālajai dimensijai. Protams, ir lieliski, ja var sagaidīt saules lēktu un rīta rasā nomazgāt seju.”

Valdis atzīst, šobrīd viņa – zinātnieka un mūziķa – dzīves stils ne vienmēr ļaujot pašam ievērot Jāņu svinēšanas tradīcijas. Jāņi ne vienreiz vien sagaidīti kādā no zinātnieku konferencēm tālu aiz Latvijas robežām. Pērn Jāņi kopā ar Rūtu sagaidīts Edinburgā, kalnā līdzās karaļa Artura sēdeklim, bet citugad Atēnās līgotnes dziedātas līdzās vietējās pareizticīgo baznīcas svētku nakts dievkalpojumam. Šovasar Valda kokles un Rūtas balss skanēs pirmsjāņu koncertā vienā no senajām baltu kultūras cauraustajām zemēm – Baltkrievijā. Īstās Līgo dziesmas? “Jāņos dzied to, ko tajā brīdī prasās dziedāt. Man pašam tuvākas ir tās lēnās un apcerīgās!”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+