Jānosaka veselības aprūpes minimums. Saruna ar ķirurgu Uldi Kopeiku 0
“Pacientiem būtu jāpiedalās mediķu protesta akcijās, jo viņu interesēs ir, lai veselības aprūpes budžets būtu lielāks.”
P. Stradiņa slimnīcas plaušu ķirurga Ulda Kopeikas darba ikdiena pārsvarā nav saistīta ar pozitīvām emocijām – tā ir saskare ar plaušu onkoloģiju, bieži – ielaistiem gadījumiem, kas visbiežāk saistīti ar izmeklējumu un speciālistu sarežģīto pieejamību pacientiem. No 2010. gada maija Uldis Kopeika ir arī arodorganizācijas vadītājs. Slimnīcas arodbiedrībā ir 1501 biedrs, pavisam pamatdarbā slimnīcā ir ap 2600 darbinieku, ieskaitot līgumstrādniekus – ap 3100.
U. Kopeika: – Pa šiem diviem gadiem es esmu pamatīgi vīlies tajā, ka nevar cilvēkus mobilizēt uz protesta akcijām. 2010. gadā uz mediķu piketu bija kādi 20 cilvēki, pagājušajā gadā jau 87, bet es gribētu redzēt, ka piketē 1501 cilvēks. Tad mēs varētu arī kaut ko prasīt.
Mani personiski aizskar situācija ar Latvijas medicīnas budžetu, kas ir ap 440 miljoniem latu. Kad vajadzēja vasarā sešus miljonus lauku slimnīcām, bija piketi, bija cīņas, un ar lielām mokām tos piešķīra. Tie bija vajadzīgi, lai sniegtu palīdzību cilvēkiem, kas laukos mirst. Bet, kad vajadzēja simtus miljonu banku glābšanai vai kad Bertoltam Flikam vajadzēja 70 miljonus “Air Baltic” lidmašīnu iegādei, tad nedēļas laikā viss tika atrisināts.
Kā medicīna var būt tādā lūdzējas lomā? Kā civilizētā pasaulē vispār tas ir iespējams? Kurā valstī vēl ir tā, ka cilvēki mirst no naudas trūkuma medicīnā, bet naudas netrūkst lidmašīnām un banku glābšanai?
– Bet ko tad darīt?
– Es tomēr aicinātu cilvēkus vairāk piedalīties likumīgās un nevardarbīgās protesta akcijās. Kā ārsts es aicinu saprast slimniekus, ka šie mediķu piketi nav galvenokārt ārstu dēļ, – es varu iekārtoties darbā Vācijā kaut vai rītdien. Bet vai mūsu pacienti spēs aizbraukt un apmaksāt ārstēšanos Vācijā?
Protams, mediķi piketē, jo rūpējas, lai viņiem ir darba vietas. Mani pacienti ir plaušu onkoloģijas slimnieki. Un es redzu, ka cilvēks ir stāvējis mēnesi rindā, lai tiktu pie ģimenes ārsta, pēc tam divus mēnešus rindā, lai tiktu uz sonoskopiju, pēc tam atkal divus mēnešus rindā, lai tiktu uz datortomogrāfiju. Kad pacients ierodas pie manis, vēzis jau ir vēlīnā stadijā un ir par vēlu. Tad man gribas atsevišķām amatpersonām izdarīt kaut ko ļoti sliktu… Pacienti ir tie, kam būtu jāpiedalās šajās mediķu akcijās, jo viņi ir tie, kas ir ieinteresēti, lai veselības aprūpes budžets būtu lielāks, viņiem jābūt ieinteresētiem, lai rindas pie speciālistiem būtu mazākas.
– Satversmē ir rakstīts, ka Latvijas Republika garantē veselības aprūpes minimumu visiem iedzīvotājiem…
– Kur ir šī garantija? Ministrija saka – bruka jāoperē par naudu, vēnu operācijas – arī par maksu. Iedomāsimies standarta situāciju – strādnieks strādā pie konveijera, ceļ presformas, viņš sabeidz muguru, taču muguras operācija viņam ir jāveic par savu naudu! Arī ja dabū bruku, tās operācija ir jāapmaksā pašam. Sievietes zivju cehā visu mūžu ver reņģes. Dabū paplašinātas kāju vēnas. Vai valsts apmaksā vēnu operācijas? Nē! Kur tad ir solījums garantēt minimumu? Kā šīs relatīvi nelielās operācijas var nebūt veselības aprūpes minimums?
Piemēram, cilvēkam kļūst slikti, viņu ar ātro palīdzību atved uz slimnīcu, viņš pēc tam guļ slimnīcā, par slimnīcu ir jāmaksā Ls 9,50 dienā, Ls 15 par datortomogrāfiju, Ls 30 par operāciju, beigās sanāk Ls 250. Bet ja viņam pensija ir Ls 120? Manos laukos vecmammas kaimiņam pensija ir Ls 44. Ko viņš par šo naudu var samaksāt? Ja Latvijas Republika garantē veselības aprūpes minimumu, tas taču nenozīmē, ka tas būs 200, 500, 1000 vai 10 000 latu, tas nozīmē, ka tas cilvēkam būs pieejams. Ka tā maksa būs samērīga ar viņa ienākumiem vai arī vispār būs par velti.
Ja cilvēks grib sev palielināt krūtis vai iztaisnot degunu – lai maksā, bet, ja cilvēks visu mūžu ir strādājis, valstij maksājis nodokļus un tagad viņam ir kaut kāda akūta slimība vai nepieciešama operācija un tas maksā pārsimt latus, kāpēc cilvēkam pašam ir jāmaksā?
– Ja jūs būtu Saeimas deputātu vai veselības ministres vietā, ko jūs darītu? Mēs taču visu laiku dzirdam, ka naudas budžetā nav…
– Pirmkārt, es skaidri definētu šo veselības aprūpes minimumu. Tas ir nepatīkams solis, bet tas ir jāizdara. Tāpat kā kompensējamās zāles tagad ir lētākās, tad lai veselības aprūpes minimumā ir lētākās zāles un lētākās operācijas, bet lai tās ir. Ja cilvēks no Ludzas novada ar 44 latu pensiju tiek slimnīcā, tad viņam tiek piedāvāta kaut kāda pakete par velti. Un, ja viņš grib kaut ko vairāk, tad lai viņš maksā.
Bet jūs piezvaniet tagad uz reģistratūru un pajautājiet, kad jums var uztaisīt galvas smadzeņu tomogrāfiju par valsts naudu – rinda ir uz augustu… Tajā pašā laikā tiek atvests bomzis, kas dzīvo zem tilta un kārtējo reizi ir pārdzēries, zaudējis samaņu no alkohola surogātu intoksikācijas, viņam šī galvas datortomogrāfija tiek taisīta steidzamā kārtā, un es un jūs kā nodokļu maksātāji viņam to apmaksājam. Ja mēs ieejam slimnīcas datorreģistrā, tad mēs redzam, ka konkrētai personai šī datortomogrāfija tiek taisīta vai katru sestdienu un svētdienu, gadiem ilgi… Varbūt vajag paredzēt, ja šis cilvēks negrib un nevar samaksāt, tad nevajag viņam šo izmeklējumu veikt? Bet pašreiz ir tā: mēs nevaram pateikt, varbūt viņam ir galvas trauma… Agrāk tomēr neirologi, paskatoties acu zīlītēs, spēja pateikt, vai viņam ir kaut kas nopietns vai nav… Tagad mums vajag būt Eiropas līmenī, mums vajag visiem dzērājiem katru nakti taisīt datortomogrāfiju, mums vajag ārstiem nezin kādus sertifikātus. Bet kurš par to visu maksās? Ja tas ir tik svarīgi, tad varbūt arī to vajag iekļaut pakalpojuma cenā? Citādi neprasiet, lai tas tiktu izdarīts.
Pēdējos Ministru kabineta noteikumu grozījumos 2011. gada 27. decembrī, kas nosaka, cik valsts maksā par pacientu ārstēšanu slimnīcām, piemēram, par terapeitisko pakalpojumu sniegšanu vienam pacientam atvēlēti Ls 115,60. Pieņemsim, tā ir kundzīte gados, kura atbrauc uz uzņemšanu, uztaisa apmēram 20 asinsanalīzes, kur katrs izmeklējums maksā Ls 1 – 5, vēl uztaisa datortomogrāfiju, kas maksā ap Ls 60, vēl ir jādod zāles… Un šī summa sen pārsniedz Ls 115!
Kāpēc lai mums būtu līmenis kā Ņujorkā, bet algas kā Mozambikā?
Ja runājam par veselības aprūpes finansējuma procentu no kopbudžeta – Amerikā budžets ir tūkstošiem miljardu dolāru un veselības aprūpei tiek atvēlēti 14%. Latvijā budžets ir 5 miljardi, veselības aprūpei velta 3%. Vismazākais Eiropā. Visur saprot, ka pats dārgākais ir cilvēka dzīvība un veselība. Lidmašīnas un bankas ir pēc tam.
Rezultāti medicīnā mums ir pasaules līmenī, bet nauda mums ir 10 reizes mazāka.
– Mediķu attieksme pret pacientiem arī ir mainījusies ne uz to labāko pusi…
– Stradiņa slimnīcā izremontēja uzņemšanas nodaļu ar ES līdzfinansējumu. Paredzēja 75 cilvēkiem dienā. Ideāli apstākļi, viss paredzēts – rentgenoskopija, pārsienamā telpa – viss… Aizvēra 1. slimnīcu ciet, un diennaktī plānoto 75 cilvēku vietā tagad atved 120 vai 150, un šie cilvēki guļ skaisti izremontētajā koridorā, pārsienamajā telpā un izmeklējumu telpā. Kāda tur var būt attieksme? Lai cilvēku, kurš smagi slims un nestaigā, izbīdītu no tā aizgaldiņa, ir jāizlavierē starp pilnām gultām, koridoriem. Tas absolūti nebija plānots. Personāls ir pārguris. Bet visi sēž pa kaktiem un neviens ielās neiet… Balso ar aviobiļetēm.
