Latvijā
Sabiedrība

Jāņu siers Krasnojarskā, solījums taigai un šamaņa novēlējums 16


No Veras dārza paveras gleznains skats uz Krasnojarskas kalnaino apkārtni.
No Veras dārza paveras gleznains skats uz Krasnojarskas kalnaino apkārtni.
Foto – Ilze Pētersone

Ar asarām un lūgšanos gulbenietei Intai Vilkai tomēr atļāva izstaigāt skolu, kurā bija mācījusies izsūtījuma laikā Krasnojarskā. Bargo dežuranti palīdzēja pierunāt Vera Sisojeva, kas nu jau 67 gadus kā vietēju ļaužu. Ieradās viņa šeit tāpat kā daudzi latvieši – spaidu kārtā, taču saikne ar Latviju nav pārtrūkusi. Kad ciemos atbrauc fonda “Sibīrijas bērni” ceļotāji, parasti tiek cienāti ar pašdarītu Jāņu sieru.

 

Sibīrijas latviešu dārzā – puķes un mauriņš

“Man patīk ciemiņi,” smaidot saka Vera Sisojeva, kad visa lielā 36 cilvēku grupa no Latvijas sabirst viņas vasarnīcas dārzā un, kā jau latviešiem pieņemts, ķeras pie galda klāšanas. Ar režisori Dzintru Geku saistot sena draudzība – ja vien esot šai pusē, allaž ar saviem ceļabiedriem iegriežas pie viņas un abām māsām. Visas dzīvojot netālu gan pilsētā, gan te – vasarnīcā, kas uzbūvēta vienā no Krasnojarskas skaistajiem pauguriem. Divpadsmit gadus Vera gaidījusi, kamēr tiks tieši pie šī zemes gabala, un bijis tā vērts. “Skats gluži kā Šveices Alpos,” lepni piebilst saimniece. Apbrīnas vērts ir arī viņas dārzs ar košām puķu dobēm, lekni saaugušiem dārzeņiem un augļu kokiem, kā arī iekoptu mauriņu. Kaimiņi gan par zālienu brīnās – kāpēc lieki tērējot zemi, būtu labāk kartupeļus sastādījusi! Nav sibīriešiem tādu tradīciju, ka pie mājas noteikti jābūt gan ziediem, gan mauriņam, atzīst Vera un steidz nolasīt cienastam gurķus, kas šogad padevušies ļoti ražīgi.

Pa to laiku vidējā māsa Antoņina Romanova visus cienā ar pašas sietu Jāņu sieru, kuru parasti gatavojot tikai ciemiņiem, tā teikt, pēc specpasūtījuma. Darbiņš nav grūts, bet piņķerīgs, viņa nosmej, jo pati taisa arī biezpienu – veikala produkcijai nevarot uzticēties. Antoņina labprāt dalās ar recepti, kas atvesta no Latvijas, taču par tās “autentiskumu” neesot gluži pārliecināta. Beigās vienmēr pierakstot – tagad uzvāriet īstu kafiju ar krējumu, nogrieziet gabaliņu siera, apsmērējiet ar sviestu un labu apetīti!

 

Abreni atņēma divas reizes

Vera un Antoņina nāk no Abrenes apvidus Žogovas – viņas ir vecākās māsas Sockovu piecu bērnu ģimenē, kuru 1950. gada 25. maija agrā rītā ar kravas mašīnu aizveda līdz Rītupes stacijai, iesēdināja preču vilcienā un izsūtīja uz Krasnojarsku. Mēnesi garo braucienu karstumā, netīrībā un pusbadā bērni izcieta kopā ar mammu. Tēvs jau bija apcietināts un nogādāts uz Murmanskas cietumu. Pēc septiņiem gadiem Sibīrijā mamma saslima un nomira, Vera togad pabeidza 10. klasi, vēlāk izmācījās par farmaceiti un līdz šai dienai strādā aptiekā savā profesijā.

Dažādi veidojušies abreniešu likteņi svešumā – māsas un viens no brāļiem palika Krasnojarskā, bet otrs pēc armijas atgriezās Latvijā, izstudēja un palika uz dzīvi. Arī Veru vilka atpakaļ uz dzimto vietu – abi ar dēlu Georgiju bija gatavi braucēji, nupat vajadzējis samainīt dzīvokļus, taču kaut kas aizkavējis un iecere nav īstenojusies. Tas gan netraucē atvaļinājumā doties uz Rīgu, satikt radus – līdz 1990. gadam, kamēr tēvs bija dzīvs, allaž ciemojušies pie viņa un audžumātes Pārogrē, arī viņš izvēlējās atgriezties Latvijā.

Mātes dzimtenei priekšroku devis Antoņinas vecākais dēls Radžs. Pirmos gadus puisis skumis pēc Sibīrijas, tāpēc mamma, lai uzmundrinātu uz palikšanu, tik rakstījusi – Krasnojarskā ir netīri, auksti un garlaicīgi. Pēc nepilniem trīsdesmit gadiem Latvijā viņas dēls vairs nevarot sevi iedomāties dzīvojam citur. Antoņina pie Radža ģimenes un saviem trīs mazbērniem Salaspilī ciemojoties pa pusgadam, cik vien spēj, palīdz arī materiāli.

Padomju okupācijas varas atņemto īpašumu Sockoviem gan neizdevās atgūt. Atjaunotās Latvijas vara abreniešus “uzmeta”, 2007. gadā atdodot Abrenes zemi Krievijai, bet tā kompensācijā samaksājusi vien kapeikas. Tagad kādreiz plaukstošās saimniecības esot cilvēku pamestas, zemes aizaugušas ar krūmiem, nekoptas – bēdu leja, nosaka Vera. Var teikt, ka Sockovu ģimenei dzimteni atņēma divas reizes.

 

Šamaņa novēlējums

Lai gan nesen pārcietusi smagu autoavāriju, Inta Vilka saņēmās ceļojumam uz Krasnojarsku, kur pavadīta daļa no izsūtījuma laika. Iespējams, ka pamudinājis arī kāds zīmīgs sapnis vai zintnieka redzējums – ar tiem savā dzīvē sastapusies vairākkārt. “Ticat vai neticat, bet šamanis man šo avāriju paredzēja jau laikā, kad biju Sibīrijā,” viņa nosaka un pastāsta, kā pirmajā izsūtījuma vietā Tomskas apgabalā Sočigas ciema šamanis viņu izdziedējis pēc kritiena no koka un sastapšanās ar lāci. Kustonis mazo ciedru riekstu lasītāju, kas no pārbīļa bija zaudējusi samaņu, neaiztika, taču kājas meitēnam vairs nekustējās. Pēc iespaidīga rituāla, kas Intai vēl tagad atmiņā, viņa atguva spēju staigāt. Viedais vīrs tik noteicis, lai pateicas taigai, ka sveika un vesela, un vēl pareģojis nākotnē avāriju, kurā mašīna būšot čupā, bet cilvēki palikšot dzīvi.

Ne mazāk aizraujošs ir stāsts, kā Inta ar mammu bēgušas no Sočigas ciema, kad saņemta atļauja pārcelties pie tēva uz Krasnojarsku, bet vietējā kolhoza priekšsēdētājs ražas laikā liedzis aizceļot. Devušās projām naktī pa bīstamu purva taku kopā ar vietējās skolas daiļo skolotāju, kas mukusi no vardarbīga vīra, un Martu Tiliku, kura atpakaļ uz Latviju bija apņēmusies aizvest deviņus latviešu bērnus. Pret rītu bēgļi tikuši uz ceļa, kur tos gaidīja mašīna, tikko tā sākusi kustēties, tālumā parādījies negantais vīrs. Inta notikušo atceras kā kino – vīrietis nokritis zemē, ar rokām kārpījis zemi un izkliedzis pašus riebīgākos krievu lamuvārdus.

Par piedzīvoto izsūtījumā no mammas pierakstītām atmiņām viņa pirms dažiem gadiem izdevusi grāmatu “Caur sirdi plūstošā dzīve”. Tā bijusi tēva pēdējā vēlēšanās, taču, kad meita kavējusies to izpildīt, viņš atnācis sapnī ar vaicājumu – meit, vai tu raksti?

Mūsdienu Krasnojarska Intu nesagaidīja viesmīlīgi – dežurante kavējās laist bijušajā skolā, palīdzēja tikai asaras un lūgšanās, apkopēja izrādījās vēl žultaināka un kliedza, ka nav te ko staigāt! Tomēr ceļotāja atradusi gan māju, kur viņu ģimene mitinājusies komunālā dzīvokļa vienā istabiņā, uzgājusi zīmīgo koku ar divām galotnēm, pie kura tik daudz vakaru pavadīts ar pirmo sirdsdraugu Juriju. Ļeņina un Staļina dubultpiemineklis no atpūtas parka gan bija nozudis, kā paskaidroja kāda garāmgājēja – tas novākts ļoti sen.

Saistītie raksti

“Ar šo braucienu es ielēcu aizejošā vilciena pēdējā vagonā, jo mana pēdējā vēlēšanās bija apciemot Krasnojarsku un iziet visas takas, kur esmu dzīvojusi,” nosaka Inta un piebilst, ka esot nodomājusi izdot arī pati savu Sibīrijas atmiņu grāmatu. Nu tai jāķeras klāt!

Turpinājumā – Jumiķu atgriešanās dzimtenē un ciemos pie Omskas latviešiem.

 

Galerijas nosaukums

 

Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.

1. turpinājums, sākums 12. septembra “LA” numurā “Pie mātes kapa neielaiž”

2.turpinājums 13.septembra “LA” numurā Valdim Lūriņam dzimtās mājas vietā – bedre

LA.lv