Mobilā versija
Brīdinājums +11.0°C
Guntra, Marianna, Ginters
Trešdiena, 20. septembris, 2017
15. septembris, 2017
Drukāt

Jāņu siers Krasnojarskā, solījums taigai un šamaņa novēlējums (8)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Ar asarām un lūgšanos gulbenietei Intai Vilkai tomēr atļāva izstaigāt skolu, kurā bija mācījusies izsūtījuma laikā Krasnojarskā. Bargo dežuranti palīdzēja pierunāt Vera Sisojeva, kas nu jau 67 gadus kā vietēju ļaužu. Ieradās viņa šeit tāpat kā daudzi latvieši – spaidu kārtā, taču saikne ar Latviju nav pārtrūkusi. Kad ciemos atbrauc fonda “Sibīrijas bērni” ceļotāji, parasti tiek cienāti ar pašdarītu Jāņu sieru.

 

Sibīrijas latviešu dārzā – puķes un mauriņš

“Man patīk ciemiņi,” smaidot saka Vera Sisojeva, kad visa lielā 36 cilvēku grupa no Latvijas sabirst viņas vasarnīcas dārzā un, kā jau latviešiem pieņemts, ķeras pie galda klāšanas. Ar režisori Dzintru Geku saistot sena draudzība – ja vien esot šai pusē, allaž ar saviem ceļabiedriem iegriežas pie viņas un abām māsām. Visas dzīvojot netālu gan pilsētā, gan te – vasarnīcā, kas uzbūvēta vienā no Krasnojarskas skaistajiem pauguriem. Divpadsmit gadus Vera gaidījusi, kamēr tiks tieši pie šī zemes gabala, un bijis tā vērts. “Skats gluži kā Šveices Alpos,” lepni piebilst saimniece. Apbrīnas vērts ir arī viņas dārzs ar košām puķu dobēm, lekni saaugušiem dārzeņiem un augļu kokiem, kā arī iekoptu mauriņu. Kaimiņi gan par zālienu brīnās – kāpēc lieki tērējot zemi, būtu labāk kartupeļus sastādījusi! Nav sibīriešiem tādu tradīciju, ka pie mājas noteikti jābūt gan ziediem, gan mauriņam, atzīst Vera un steidz nolasīt cienastam gurķus, kas šogad padevušies ļoti ražīgi.

Pa to laiku vidējā māsa Antoņina Romanova visus cienā ar pašas sietu Jāņu sieru, kuru parasti gatavojot tikai ciemiņiem, tā teikt, pēc specpasūtījuma. Darbiņš nav grūts, bet piņķerīgs, viņa nosmej, jo pati taisa arī biezpienu – veikala produkcijai nevarot uzticēties. Antoņina labprāt dalās ar recepti, kas atvesta no Latvijas, taču par tās “autentiskumu” neesot gluži pārliecināta. Beigās vienmēr pierakstot – tagad uzvāriet īstu kafiju ar krējumu, nogrieziet gabaliņu siera, apsmērējiet ar sviestu un labu apetīti!

 

Abreni atņēma divas reizes

Vera un Antoņina nāk no Abrenes apvidus Žogovas – viņas ir vecākās māsas Sockovu piecu bērnu ģimenē, kuru 1950. gada 25. maija agrā rītā ar kravas mašīnu aizveda līdz Rītupes stacijai, iesēdināja preču vilcienā un izsūtīja uz Krasnojarsku. Mēnesi garo braucienu karstumā, netīrībā un pusbadā bērni izcieta kopā ar mammu. Tēvs jau bija apcietināts un nogādāts uz Murmanskas cietumu. Pēc septiņiem gadiem Sibīrijā mamma saslima un nomira, Vera togad pabeidza 10. klasi, vēlāk izmācījās par farmaceiti un līdz šai dienai strādā aptiekā savā profesijā.

Dažādi veidojušies abreniešu likteņi svešumā – māsas un viens no brāļiem palika Krasnojarskā, bet otrs pēc armijas atgriezās Latvijā, izstudēja un palika uz dzīvi. Arī Veru vilka atpakaļ uz dzimto vietu – abi ar dēlu Georgiju bija gatavi braucēji, nupat vajadzējis samainīt dzīvokļus, taču kaut kas aizkavējis un iecere nav īstenojusies. Tas gan netraucē atvaļinājumā doties uz Rīgu, satikt radus – līdz 1990. gadam, kamēr tēvs bija dzīvs, allaž ciemojušies pie viņa un audžumātes Pārogrē, arī viņš izvēlējās atgriezties Latvijā.

Mātes dzimtenei priekšroku devis Antoņinas vecākais dēls Radžs. Pirmos gadus puisis skumis pēc Sibīrijas, tāpēc mamma, lai uzmundrinātu uz palikšanu, tik rakstījusi – Krasnojarskā ir netīri, auksti un garlaicīgi. Pēc nepilniem trīsdesmit gadiem Latvijā viņas dēls vairs nevarot sevi iedomāties dzīvojam citur. Antoņina pie Radža ģimenes un saviem trīs mazbērniem Salaspilī ciemojoties pa pusgadam, cik vien spēj, palīdz arī materiāli.

Padomju okupācijas varas atņemto īpašumu Sockoviem gan neizdevās atgūt. Atjaunotās Latvijas vara abreniešus “uzmeta”, 2007. gadā atdodot Abrenes zemi Krievijai, bet tā kompensācijā samaksājusi vien kapeikas. Tagad kādreiz plaukstošās saimniecības esot cilvēku pamestas, zemes aizaugušas ar krūmiem, nekoptas – bēdu leja, nosaka Vera. Var teikt, ka Sockovu ģimenei dzimteni atņēma divas reizes.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. zini ko pakalja, ne tevf tur asaras bija ne luugshanas. tikai tavs plikai idiotisms. un labi veel ka tev tieshaam ljaava kaut kur staigaat, tu zoss .muti pieturi naakamreiz un ciemos esot ar savu suudaqino sieru galdaa nelien

  2. naida kurināšanai nav gala? vel kāds tuvinieka kaps nav palicis apgānits vai visus jau paspējāt?

  3. Valdībā 2007. bija tēvzemieši, tie paši kas ar vislatviešiem ir nacionālie tūdaliņi. Paldies latvieši, par varoņdarbu.

    • un lasi starp rindām, ka ”nabadzīgie sibīrieši” palīdz bagāto valstu klubiņā esošās Latvijas ekonomiski veiksmīgajiem arī finansiāli. Nabadzīga sibīriešu aptiekāre nopērk zemi, lai būvētu vasarnīcu, bet bagātie Latvijā ar grūtībām maksā Nekustamā Īpašuma nodokli vienīgajam nekustamajam īpašumam. Šāda likuma Lietuvā un Igaunijā nav. Turklāt nabadzīgā sibīriete aizies pensijā no 55 gadiem, bet bagātajā valstī jāgaida, pagaidām līdz 65! Tikai 10 ilgāk.

Siguldas novada pašvaldība meklēs iespēju iežogot piesārņoto Saltavotu (6)Siguldas novada pašvaldība meklēs iespēju sadarboties ar Saltavota īpašnieku un iežogot avotu.
Draugiem Facebook Twitter Google+