Foto – LETA

Jāņugunis ir mūsu tautas acis. Kad Līgo vakarā koku galotnes lēni iegrimst tumsā un miklajā zālē dusēt nolaižas vēji, aizeju Daugavas krastā, lai pavērotu, kā lēnām, viens aiz otra, iedegas ugunskuri. Liekas – likteņupe mostas un no senatnes manī raugās simtiem spožu acu pāru. Caur uguns mēlēm aizgājušās paaudzes vēro, vai latvieši vēl dzīvo Daugavas krastos, vai esam vienoti un vai Daugavas abas malas mūžam nesadalās? Vai senču mantojums – Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale – vēl aizvien ir mūsu, latviešu, zeme?

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Lasīt citas ziņas

Apsēžos uz pelēka akmens. No pļavas nāk miglas vāli un vakara drēgnums, bet akmens, dienas saulē sasilis, vēl aizvien ir silts. Jāņu nakts smaržojošā zāle, ugunskura smārds un apkārt valdošā gaisotne, manuprāt, ir gada visspilgtākā latviskuma sajūta. Kāpēc Jāņi ir tik latviski? Līgo naktī mēs visi atgriežamies pie savas – latviešu tautas reliģijas. Daba ir mūsu dievnams, un vienu reizi gadā mēs ieejam šajā baltu cilšu svētnīcā, lai garā atkal savienotos ar senču dievībām – Zemes māti Māru, sauli un mēnesi. Tieši tāpēc šī nakts ir tik mītiska un suģestējoša. Teikām, ticējumiem un auglības pilnbrieda apvīta. Kaut šodien Jāņu naktij virsū klājas uzsārņojumi – diskotēkas, koncerti un šašlika ēšana –, savā zemapziņā, varbūt pat paši to neapzinoties, mēs atgriežamies pie baltu tautu sargājošajām dievībām. Vasaras saulgriežos latvieši atkal un atkal atjauno saiti ar savu garīgo, latvisko reliģiju. Varbūt saites atjaunošana ir Jāņu nakts augstākais uzdevums? Altāris ir apjozts ar auglības pilnbriedā pulsējošām ozollapu, meiju un pļavas ziedu vītenēm, Zemes māte plaši atver sava dievnama durvis, lai mēs varētu iedegt altārugunis un atgriezties savās garīgajās mājās. Ne jau velti svešas varas Līgo svētkus nicināja un Pelšes laikā pat aizliedza. Pārāk spēcīgi latviskumā, pārāk atjaunoti savā nacionālajā garā mēs nākamajā rītā iznācām no Māras ­svētnīcas.

Kā gribētos, lai latviskais gars, kas caurauž šo nakti, saglabātos arī ikdienā un visā Latvijā. Jāņu nakts dod man spēku teikt – par latvisku Latviju!