Uldis Šmits: Janvāra nozīmība 4
Mēs, protams, labi atceramies apgalvojumus par 1991. gada janvāra barikāžu maznozīmīgumu vai vispār nenozīmīgumu. Jo, kā tika klāstīts, visaptveroša mērķtiecīga uzbrukuma gadījumā nekādas barikādes nespētu ilgi aizkavēt Latvijas Republikas Augstākās padomes vai valdības ēku ieņemšanu. Un arī lietuvieši, aizsargādami Viļņas televīzijas torni, rīkojās neapdomīgi. Vai bezatbildīgi.
Tālaika notikumi ir ierakstīti Baltijas valstu vēsturē. Der piezīmēt, ka dažu politiķu uztverē baltiešiem nekā īpaši kopīga nav. Proti, esam tikai konkurenti. Tiem, kas to apgalvo, no svara ir viens apstāklis – Rīgai laikus jāpaspēj iemantot lielāku Kremļa labvēlību nekā Tallinai vai Viļņai.
Tomēr Baltijas valstis vienojošās norises – “Baltijas ceļš”, nevardarbīgā pretestība 1991. gada janvārī un pārējās – ir atstājušas neizdzēšamas pēdas. Tās būs grūti izdzēst pat joprojām jebkurā brīdī “pārņemt varu” gatavajai “Saskaņai”.
Noteikti var vilkt zināmas paralēles ar mūsdienām. Galvenā, iespējams, ir tā, ka droši jārīkojas pašiem. Nav jāgaida, ko teiks Tramps, Putins vai vēl kāds. Galu galā baltiešu iespējas ir plašākas nekā politiski tālajā 1991. gada janvārī. Bet tas nav iemesls aizmirst toreizējos sabiedrotos, pirmām kārtām sabiedrotos Maskavā, kuri organizēja grandiozu protesta demonstrāciju pret vardarbību Baltijas “republikās”, tas nav iemesls aizmirst Džohara Dudajeva nostāju Igaunijā, Eiropas Padomes paziņojumu saistībā ar Lietuvu, kā arī Čehoslovākijas prezidenta Vāclava Havela telefonzvanu Gorbačovam, lai pieprasītu pārtraukt asins izliešanu Latvijā. Tas nav iemesls aizmirst “mazo valstu” Islandes un Dānijas pozīciju.
Mums vienmēr ir bijuši un būs sabiedrotie, bet ir svarīgi neaizmirst arī viņus. Ukrainā un citur Eiropā.
