Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
2. februāris, 2012
Drukāt

Janvāris Liepājā aizritēja dzejnieka Olafa Gūtmaņa zīmē

liepaja1_leta

Tik pašsaprotami ir saistīt Olafu Gūtmani un Liepāju – lai kā vītos viņa dzejas pavediens, tas vienmēr atgriežas Kursas krastā, kur jūra pēc vētras dāvina zemei dzintaru. Ar šo saules akmeni dažos apskatos salīdzināts dzejnieka radošais devums, kam piemīt izteikts latviskums un sirsnīgs, neuzspēlēts patriotisms.

 

Paša autora biogrāfija nereti apcerēta ekrānā skatāmos sižetos, uzsverot ģimenes divreizējo izsūtīšanu uz Sibīriju un uzticību Liepājai.

Ir gandarījums secināt, ka pilsēta to novērtējusi, piešķirot viņam Goda pilsoņa titulu un atbalstot radošos projektus. Bet nupat, kad Olafs Gūtmanis pa gadu trepēm sasniedzis 85. pakāpienu, Liepājā notikuši vairāki viņa jubilejai veltīti pasākumi, ko vainagoja vērienīgs sarīkojums vietējā Latviešu biedrības namā. Šo notikumu ar pilsētas kultūras pārvaldes atbalstu sarūpēja Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa un dažādās dzejnieka radošajās izpausmēs iemantotie draugi. To skaitā – mūziķu ansamblis “Credo”, kura dibinātājs un basģitārists Valdis Skujiņš atzinās: kolektīvs tagad kopīgam koncertam mēdz sapulcēties tikai īpaši nozīmīgās reizēs un Olafa Gūtmaņa godināšana, bez šaubām, ir tāda.

 

Kaut gan, protams, tas bija atsevišķas pilsētas kultūras notikums, ir nedaudz skumji, ka valsts sabiedriskajai televīzijai pietrūkst resursu, lai ar pasākuma izvērstu atspoguļojumu vēlreiz apstiprinātu zināmo: tirgus attiecības, ekonomiskie spaidi un sabiedrības noslāņošanās nav iznīdējusi cilvēku alkas pēc labai literatūrai, labai dzejai piemītošām vērtībām.

 

Varētu sacīt, ka šogad janvāris Liepājā aizritējis Olafa Gūtmaņa zīmē, jo viņa jubilejas pienesums dāsni uzpilda to garīguma lauku, kam savos priekšnesumos tēlainības labad mēdz pieskarties arī mūsu augstākā ranga politiķi. Tikai, viņuprāt, šis lauks ir kaut kāda abstrakta teritorija, kas dzīvo, attīstās un pārtiek no debesmannas, un pašas no sevis tur uzzied skaistās puķes, ar kurām attiecīgā reizē izgreznot frakas atloku. Tāds secinājums uzprasās, aplūkojot attieksmi pret grāmatniecību: publiskajās uzrunās politiķi starp galvenajiem nacionālas valsts pamatakmeņiem daudzina latviešu valodu, bet tajā pašā laikā ar katru gadu budžetā samazinās bibliotēku iepirkumiem paredzētās summas. No tribīnēm skan kaismīgi aicinājumi cienīt un kopt dzimto valodu, bet izdevumu cirpšanas izkapts bez žēlastības atvēzējas pret bērnu lasīšanas prasmi veicinošām programmām, kuras jau tāpat lielā mērā uztur entuziasti.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+