Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

Jāpalīdz cilvēkam būt!

Foto - Ieva Čīka/LETAFoto - Ieva Čīka/LETA

Dramaturģes un rakstnieces Rasas Bugavičutes-Pēces pirmā grāmata bērniem lasāma vairākas reizes un noteikti vairākos līmeņos.

Latviešu bērnu literatūras autoru rindas papildinājusi Rasa Bugavičute-Pēce, apgādā “Lietusdārzs” publicējot sirsnīgu stāstu krājumu “Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss”, kas ir viņas pirmā grāmata bērniem.

Krājuma centrā ir kucēna pirmie dzīves mēneši jauno saimnieku mājās. Kā jau apliecina krājuma nosaukums, stāstos dominē dzīvesprieks, lustes, laimīga suņa pasaules izjūta, kas uzvar pat brīžos, kad nolaidušās visas četras ķepas un arī astes gals. Bet ne jau tikai par Klimpu ir šie stāsti…

Krājuma kompozīcijā autore kompilējusi vairākus pamanāmus un labi atpazīstamus principus. Pirmkārt, stāsti pakārtoti Annas Brigaderes aktualizētajai vērtību trīsvienībai Dievs, daba, darbs, to papildinot ar ceturto – draudzību – un virknējot tās mainītā secībā, kā primāro aplūkojot darbu, kam seko draudzība, daba un noslēgumā – Dievs. Otrkārt, stāstu kompozīcijā izmantots dramaturģijas princips – katra stāsta sākumā tiek norādītas un aprakstītas tajā darbojošās personas. Protams, pirmām kārtām četrkājaiņi, taču arī bez cilvēkiem neiztikt. Treškārt, vēstījumā izmantoti epistolārā žanra elementi – suņu savstarpēji “rakstītās” vēstules, kam ir nozīmīga loma gan stāstu sižeta pavērsienos, gan arī problēmu risinājumos un dzīvesgudru atziņu iekļaušanai tekstā. Vēstules formā autore rakstījusi arī mazajiem lasītājiem adresēto anotāciju uz grāmatas pēdējā vāka, un tās ir arī vienīgās rindkopas visā grāmatā, kur jūtama rakstnieces vēlme apzināti noliekties lejup līdz lasītājam un uzrunāt viņu bērnam šķietami piemērotā formā, lietojot kā sarunvalodas vārdus, tā nepilnīgas vārdu formas. Pārējā grāmatā autorei izdevies no tā veiksmīgi izvairīties, un dažkārt lietoto žargonu (“baigi labi” (41. lpp.), “tās šmuces dēļ” (44. lpp.), “dabūja [..] kārtīgi pa ļockām” (68. lpp.), “neskaitāmas špāses” (69. lpp.)), labi gribot, var uzskatīt arī par stilistisku vai emocionālu ekspresiju, ar kuras palīdzību tiek radīta ikdienišķa mājas atmosfēra un atdarināta savstarpēji labi pazīstamu cilvēku saziņa.

pece_8Krājuma pievilcība slēpjas gluži kā pāri malām plūstošajā sirsnībā un atsevišķos asprātīgos iestarpinājumos. Kā jau katra laba grāmata, arī šī lasāma vairākas reizes un noteikti vairākos līmeņos atkarībā no lasītāja vecuma, interesēm un konteksta. No vienas puses, tas patiešām ir stāsts par kucēna dzīvi, rakstniecei mēģinot iejusties trīs mēnešus veca suņuka ādā un skatīt pasauli viņa acīm – kā viņš uzlūko saimniekus, jauno māju, ikdienas ritmu, kādas ir pagalma suņu savstarpējās attiecības, piedzīvojumi utt. Šajā aspektā īpaša uzmanība pievēršama grāmatas ievaddaļai, kur mazliet ironiski un dažbrīd arī filozofiski tiek ieskicēta suņa loma un nozīme cilvēka dzīvē (“visīstākā kucēna misija – jāpalīdz cilvēkiem būt” (3. lpp.)), kā arī pārmaiņas, kas notiek ģimenē un tās ikdienā, kad mājā ienāk dzīvnieks: “Divas reizes dienā – no rīta un vakarā – cilvēki ir jāizved pastaigāties. Pat tad, ja viņi to negrib. Citādāk viņi var stundām ilgi sēdēt uz dīvāniem vai krēsliem un blenzt papīros vai datoros, pat nepamanījuši, ka ārā mainās gadalaiki.” (3. lpp.) Kucēna redzējums, protams, ir maksimāli cilvēciskots, tomēr stāsti pamudina lasītāju rūpīgāk pievērst uzmanību mājdzīvnieka sajūtām un nepieciešamībām. Protams, mēs nevaram šo darbu uztvert kā zoopsiholoģijas rokasgrāmatu un ar tās palīdzību censties burtiski iztulkot dzīvnieka reakciju dažādās ikdienas situācijās, un tas arī nebūt nav šīs grāmatas uzdevums. Bet ir būtiski, ka tā rosina gan lielo, gan mazo lasītāju uzmanīgāk palūkoties arī uz savu četrkājaino ģimenes locekli un varbūt divreiz padomāt, kas viņam īsti ir uz sirds un aiz ādas, ka katrs rējiens var arī nenozīmēt tikai un vienīgi vēlmi pačurāt vai pabaroties.

Cits grāmatas lasījums arī ir cieši saistīts ar dzīvnieka cilvēciskošanu. Proti, autore liek kucēnam nonākt tādās pašās situācijās, kādās var nonākt arī jebkurš mazais cilvēks neatkarīgi no tā, vai tas ir puika vai “kucīšu dzimuma cilvēks”: kad tev otrs tik ļoti patīk, ka nezini, kā viņam to pateikt, un ne īsti ēst, ne dzīvot vairs gribas; kad uzzini, ko nozīmē īsta draudzība; kad tev aiz dusmām gribas izdarīt kaut ko ļoti, ļoti sliktu, bet tomēr saproti, ka varbūt pāridarījums nav tīšs un ka bijuši ļoti nopietni iemesli… Respektīvi, ir liela iespēja atpazīt situācijas iz dzīves, kā arī iztēlē izdzīvot tās, ar kurām vēl nav nācies saskarties.

Taču visbūtiskākā ir trešā lasījuma iespēja. Tas ir stāsts par to, kā būt cilvēkam. Tas ir Sent-Ekziperī stāsts par pieradināšanu un atbildību. Stāsts par beznosacījuma draudzību un laimi. Un, ļoti ceru, tas ir stāsts par to, ka nevienam četrkājainim, kam būs bijušas apsolītas mājas, nenāksies vienam klimst apkārt, ka kucēns netiks izmests laukā vai atdots patversmē, kad pirmais prieks būs pāri un peļķīšu virknes uz grīdas – apnikušas, ka dzīvniekam nebūs jāpilda statusa priekšmeta vai rotaļlietas loma, ka… Lai arī grāmatā maz runāts par reālu kucēna aprūpi un audzināšanu, vairāk uzmanības pievēršot priekam, līksmei un izklaidei, labestība, kuru tā izstaro, spēj kalnus gāzt.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+