Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. maijs, 2015
Drukāt

Jāprot pārdot pat bebra kauliņu

Foto - Pauls BeķerisFoto - Pauls Beķeris

"Cīņa ar sanesumiem upēs ir grūtāka nekā cīņa ar vējdzirnavām," secina Mārcis Saklaurs, kurš šajā sakarā uzņēmies Dona Kihota lomu.

“Ārzemnieki ir gatavi maksāt par iespēju labi atpūsties. Mums jāprot šo naudu paņemt. Ja gribam dzīvot laukos, jārada vērtības. Un es to vēlos. Es gribu palikt Latvijā un saimniekot savā zemē, kamēr vien dzīvošu.”

Ja gribam dzīvot laukos, jārada vērtības

Mārcis Saklaurs saimnieko Salacgrīvas pusē. Meža īpašumus sācis iegādāties tikai pēc augstskolas un šobrīd hektāru ziņā esot ticis līdz trīsciparu skaitlim, taču līdz četrciparu vēl esot ļoti tālu. Meži ir dažāda vecuma, gan jaunaudzes, gan ciršanas vecumu sasniegušas audzes. Meža īpašumus šķērso vai to malās atrodas upes: Salaca, Svētupe, Jaunupe, Vedamura. Un Mārcis to izmanto, attīstot lauku tūrismu – laivošanu, medības, makšķerēšanu.

M. Saklaurs: “Mežacūku pie mums maz, brieži ar zelta ragiem arī neganās. Taču bebru papilnam. Tāpēc arī piedāvājam bebru medības.

Arī krāšņi stāsti pieder pie lietas. Lūk, viens no tiem: “Pēc medību eksāmeniem mednieku starpā tiek apspriesti medību jautājumi un vaicāts, kā jaunajiem veicies, jo reiz viens no jautājumiem bijis šāds: kuram dzīvniekam dzimumloceklī ir kauliņš? Pēc garāka klusuma brīža atbilde rasta, ka tas ir bebrs, bet stūrī sēdošais astoņdesmitgadīgais Otiņš skumji piebildis – ak, laimīgais!” Pēc šāda stāsta kāds horvāts tādu bebra kauliņu vēlējies iegādāties, lai iestrādātu savā medaljonā. Lūk, lielisks piemērs, kā ar asprātīgu stāstu radīt papildu vērtību. Mārcis stāsta, ka patiesībā no nomedītā bebra pāri nepaliekot nekas – no gaļas sanākot 6 – 7 kg desu, ādas nonākot pie ģērētājiem, bet kauli tiekot suņiem.

Tiesa, Mārča īpašumos klaiņo vēl viens dzīvnieks – lācis, un laivu noma nosaukta tieši viņam par godu – “Lāču laivas”. Lāču pazinēji zinot – ja lācis vazājas apkārt, tas esot puika, ja dzīvojot vienā vietā, tad meitene. Tomēr mazo ķepiņu nospiedumi blakus lielajām ķepām mežā vēl neesot manīti.

Vissarežģītākais, Mārcis gan saka – interesantākais, tūristu kontingents esot lašu makšķernieki. Tie esot cilvēki, kas nopelnījuši naudu un vēlas parādīt savu varēšanu, kā, piemēram, ar apvidus automašīnu iebraukt gandrīz vai upē. Ar atkritumu savākšanu arī ejot visādi, tas esot skumjš stāsts, taču katru gadu kļūstot nedaudz labāk.

Mārcis uzsver, ka vēlas strādāt un dzīvot laukos, tāpēc viņu interesē katru kvadrātmetru zemes apsaimniekot efektīvi: “Man aiz muguras nestāv bagāts onkulis, kurš dod naudu un saka – vecīt, pērc! Nocirst, paņemt maksimāli visu, ko var, pārdot izcirtumu un pirkt jaunu īpašumu – tas ir cits saimniekošanas modelis, tas nav priekš manis.”

Dabas draugs, taču ar mēru

Pagājušajā vasarā, izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansējumu, Mārcis ar domubiedriem iztīrījis no sagāzumiem divdesmit kilometrus Svētupes. Tā kā stāvajos krastos ne ar kvadriciklu, ne traktoru strādāt nav iespējams, baļķus no upes cēluši un krastā vēluši ar rokām. Taču šī cīņa ar sekām – sanesumiem upēs – esot smagāka nekā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.

Mārcis studē doktorantūrā un strādā pie disertācijas par ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanu mežaudzēs gar upju krastiem. Par sevi puisis saka: “Pats esmu dabas draugs, taču jābūt mēram.” Viņaprāt, aizsargjoslas gar ūdeņiem, kas savulaik tika izveidotas kā filtrs, kas neļautu upēs ieplūst biogēniem – barības vielām, šobrīd savu funkciju neveic, jo baltalkšņu audzes upju krastos ir sabrukušas. Ja filtrs ir aizsērējis, tas ir jāmaina! M. Saklaurs ir pārliecināts, ka kokaudzes upju krastos ir jāapsaimnieko pēc citiem principiem, jo tas nav klasisks mežs un tā nav klasiska mežsaimniecība. Pēc viņa domām, upju aizsargjoslās vajadzētu veidot lielākus atvērumus, ļaut ienākt vai stādīt bērzus, melnalkšņus, kļavas, kas esot izturīgas pret bebru grauzumiem, un arī ozolus, kas krastus padara gleznainus. Un Mārcis ir pārliecināts, ka šī viņa vīzija nākotnē īstenosies.

Uz mežu vēl pirms kristībām

Īpaši dārgs Mārcim ir mežs, kas mantots no vectēva. Tas tiek apsaimniekots, veicot izlases cirtes, saudzējot jaunās eglītes. Šādas saimniekošanas mērķis ir atrast atbildi uz jautājumu – vai šādi ir iespējams samazināt meža rotācijas laiku?

Zīmīgi, ka tieši šajā nogabalā viņš vēl puikas gados apguvis praktisko mežsaimniecību, palīdzot tēvam: “No rīta apēdu savējo pusdienas maizi, pusdienā apēdu tēva. Reiz bija gadījums ar cirvi, paņēmu un metu priedei kā indiāņu filmās, bet tikai nošķēlu mizu. Tētis man nekad nav skarbu vārdu pateicis, bet toreiz norāvos kārtīgi. Sabeigt priedi, tas tēvam bija ārpus jebkādiem likumiem.”

Šajā pavasarī Mārča ģimene sagaidījusi savu pirmdzimto meitiņu. Bērnam vēl nav bijusi pat nedēļa, kad vecāki jau paņēmuši viņu līdzi uz mežu, kas piederējis dzimtai vairākās paaudzēs. Tad nu sanāk, ka jaunā mantiniece spirgto meža enerģiju uzņēmusi reizē ar mammas pienu.

Pievienot komentāru

"Mežvidu" tomātu karaļi pārstrādās arī ogas un kaņepes (4)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi.
Gribējām, kā labāk, sanāk, kā vienmēr (8)Iecere no nākamā gada 1. janvāra noteikt minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni izpelnījusies ievērojamu pretestību, jo uzņēmēji brīdina, ka labie nodomi var beigties ar bēdīgām sekām.
Pasaulē
Vairākās nozarēs katastrofāli trūkst darbinieku. Vietējam maksā minimālo, viesim – vidējo algu! (22)Jau šobrīd vairākās nozarēs katastrofāli trūkst darbinieku – šoferu, IT speciālistu, pārdevēju, pavāru
Draugiem Facebook Twitter Google+