Kultūra
Kultūrpolitika

Teātrim varu dot vairāk kā direktors. Saruna ar jauno Nacionālā teātra vadītāju Jāni Vimbu 16

Foto-Timurs Subhankulovs

27. jūnijā Latvijas Nacionālā teātra valdes locekļa jeb direktora amatā stāsies deviņu kandidātu konkurencē par piemērotāko atzītais aktieris un režisors JĀNIS VIMBA.

Domu piedalīties konkursā Jānim Vimbam ieteikuši vairāki privāti, ar teātri nesaistīti cilvēki, sakot – tu taču varētu mēģināt. Arī pašam esot sajūta, ka teātrim var dot vairāk direktora statusā, nekā esot aktierim un režisoram. Bet sākumā dokumentu iesniegšana konkursam bijis veids, kā paust savu attieksmi Kultūras ministrijai, mēģinot parādīt, ka arī pašā Nacionālajā teātrī strādā cilvēki, kuriem rūp teātra liktenis. Bet galu galā Jānis Vimba pats bijis pārsteigts, ka izturējis pirmo kārtu un uzaicināts uz otro, un vēl jo vairāk – par rezultātu. Droši vien kāds laiks viņam paiešot, lai līdz galam saprastu, kur tagad īsti nokļuvis.

Kā var izlasīt jūsu biogrāfijā, esat dzimis Siguldā, mācījies un ilgu laiku dzīvojis Krimuldā, kuras apkārtnē izslavētas “Putniņu” zemenes. Vai nācies liekt muguru tēva zemeņu laukā?

J. Vimba: Ne tikai zemeņu laukā. Esmu absolūts laucinieks un par to nekaunos. Ja godīgi, es ar to lepojos. Māku art, ecēt, nomainīt gan arklu, gan ecēšas, ravēt kā ar kapli, tā rociņām.

Tāpēc sākumā izvēle krita uz Lauksaimniecības akadēmiju?

Tur bija vairāki iemesli. Jā, lauksaimniecība bija tuva un saprotama, bet dokumentus ekonomistos iesniedzu gan Latvijas Universitātē, gan Rīgas Tehniskajā universitātē. Vienā biju pirmais vai otrais aiz strīpas budžeta grupā, otrā tiku budžetā, taču kā jau Rīgas rajonā dzīvojošam man nepienācās kopmītnes. Lai arī Ragana šķiet tuvu, izbraukāt katru dienu uz Rīgu vienalga ir patraki. Apspriežoties ģimenē, sapratām, ka visjēdzīgākais risinājums doties uz Jelgavu, kur ir gan kopmītnes, gan laba materiālā bāze.

Daudzi bija pārsteigti, uzzinot, ka Kultūras akadēmijas students Jānis Vimba aktieros mācās no darba brīvajā laikā, strādājot Ekonomikas, vēlāk Finanšu ministrijā. Kā to vispār varēja apvienot?

Ja atklāti, tikai pusgadu mācības aktieros pirmajā kursā apvienoju ar darbu. Pēc tam godīgi visu laiku pilnvērtīgi veltīju studijām. Pēc Lauksaimniecības universitātes beigšanas strādāju Pašvaldību lietu pārvaldē, pēc tam – privātajās firmās, tad Finanšu ministrijā, pusgadu sabiju Amerikā, atgriezos un maizi pelnīju privātajās struktūrās – gan jumtu izplatīšanas firmā, gan “Druvā”, kur pārdevu maizi. Esmu darbojies arī ar pirtslietām saistītā uzņēmumā, dažus darbus darīju paralēli, jā, esmu daudz kur sevi meklējis.

Bet kādēļ pēkšņi izvēle krita uz aktieriem?

Varbūt bija kāda neapmierinātība pašam ar sevi. Mēs katrs meklējam harmoniju. Kādam tās pamatlieta ir nauda, mani arvien vairāk vilināja radošums. Mūzikas skolā biju mācījies spēlēt akordeonu, piecpadsmit gadus dejojis pie Agra Daņiļēviča “Dzirnās”. Mani vairāk vilka darbs, kurā galvenais nav ieņēmumi, paša labums, bet kurš novērtēts vairāk kā tāda misija.

Tagad Nacionālā teātra direktora amats varētu būt šāda misija.

Jā, varu likt lietā savas zināšanas. Protams, Nacionālā teātra direktora amats ir liela atbildība.

Pēc paša izvēles par Nacionālā teātra izpilddirektoru kļuvušais Ojārs Rubenis teicis, ka četrdesmit gadi kā jums esot īstais vecums direktora amatam.

Mani kursabiedri no Jelgavas laikiem tieši šobrīd nonākuši vadošos amatos. Acīmredzot tā ir pasaules tendence, ka tiek novērtētas zināšanas un pieredze, ja tās sakrīt ar gadiem, kad cilvēkam vēl palicis pietiekami daudz drosmes. Nav ko slēpt, tādi amati kā direktora postenis nes līdzi diezgan daudz negāciju, ko izraisa nepopulāri lēmumi, kas jāpieņem, un tam ir vajadzīga drosme. Pieļauju, ka vēlākos gados cilvēki vairs nevēlas pieņemt nepopulārus lēmumus. Teātra direktors jau ne tikai pieņem darbā, bet savureiz arī no kāda darbinieka jāšķiras, jāatsaka kādas lugas iestudēšana vai kāda izrāde ātrāk jāizņem no repertuāra. Gribas jau būt foršam, labam un mīļam pret visiem, bet tas nav iespējams.

Vai savas māsas ģimenes uzņēmumam “Siguldas saldējums” arī kādreiz dodat padomus?

Nemaz ne. Tas ir viņas un dzīvesbiedra no hobija izaudzis rūpals, un es tikai ar baltu skaudību varu skatīties, cik abi šajā sfērā ir zinoši. Lielos vilcienos jau es varētu mēģināt zīmēt ekonomisko situāciju Latvijā, bet praktiskā lietojuma šai manai vīzijai būtu pamaz.

Bet saldējums ir garšīgs?

Ļoti. Un man liels prieks, ka šādi mazi uzņēmumi Latvijā spēj dzīvot, pastāvēt un lēnām attīstīties.

Runājot par jūsu izstrādāto Nacionālā teātra attīstības vīziju, esat teicis, ka, protams, arī turpmāk goda vietā latviešu darbi, bet jāmeklē arī jauna teātra valoda un stils, lai piesaistītu jaunus skatītājus. Varbūt pavērsiet vīzijas priekškaru plašāk?

Pirmais, protams, ir attīstīt jauno, balstoties uz līdz šim sasniegto. No jauna cilvēka sāk gaidīt kā no jaunas slotas, ka nu tik tīrīs un slaucīs – nojaušu, kāpēc, jo pēdējie notikumi teātros par to liecina. Bet es uzskatu, ka būtu neprāts jaukt un būvēt no jauna. Labi, varbūt tā arī var darīt, ir tādi paņēmieni, bet es uzskatu, ka mums vispirms jānovērtē un tad varbūt mazliet jāpārstrukturē esošais. Tam ne vienmēr vajag milzīgas pārmaiņas un grandiozus jaunievedumus. Nesāksim spēlēt citu teātri, nebrauksim citos virzienos ar teātra valodu, bet patiešām uzskatu, ka mums nepārtraukti jāattīstās, citādi varam nonākt pie pasaulē pazīstamā “Nokia” stāsta – pašapmierināta, liela, pasaules līmeņa kompānija divu gadu laikā bankrotē gan ideju ziņā, gan finansiāli. Manuprāt, teātrī visnozīmīgākais ir ideja, un laba ideja nes līdzi arī finanses. Manis iecerētais vispirms jāpārbauda kādā pilotprojektā, jo citos teātros nekā tāda nav, tādēļ kādu savas vīzijas daļu varu uzlūkot kā savu komercnoslēpumu, ko nevēlos pārāk ātri atklāt.

Kad par sava diplomdarba izrādi izvēlējāties Jasmīnas Rezā lugu “Art”, vai zinājāt, ka tieši šo pašu darbu, turklāt ar saviem premjeriem galvenajās lomās iestudē arī Dailes teātris?

Nezināju. Iesniedzu pieteikumu Nacionālajam teātrim gana laikus. Tas bija mans režisora diplomdarbs. Drīkstēja arī nesanākt. To varēja nepaņemt repertuārā. Daile izdarīja to, ko vēlējās, mūsu teātris, pieļauju, ar to rēķinājās. Bet par lugas iestudēšanas vienlaicīgumu divos teātros gan priecājos, gan skumstu. Bēdājos, jo mani kā mākslinieku mēģina ielikt noteiktos salīdzināšanas rāmjos, līdz ar to vienas patiesības meklējumos, kas mākslā īsti pareizi nav. Bet, no otras puses, priecājos, ka abi ar Džilindžeru, nebūdami ne draugi, ne skolas biedri, ne ikdienā bieži komunicējoši, turklāt divi dažāda kaluma režisori – lai cik ambiciozs būtu, režijā esmu tikai iesācējs – esam nolēmuši, ka šis darbs ir aktuāls. Tātad esam saskatījuši vienas un tās pašas problēmas sabiedrībā un teātrī. Īstenojāmies dažādi, bet laukumu esam tvēruši līdzīgi.

Tūlīt jūnijā aizstāvēsiet režisora diplomu un – atvilktnē…?

Nepavisam. Ar iepriekšējo Nacionālā teātra valdes locekli noslēgta vienošanās, ka režisēšu vienu no 18. novembra sarīkojumiem, tālāk rādīs laiks. Tā arī bija viena no lielajām pārdomām – tikko, tikko esmu iesācis ko tādu kā režijas studijas, kas silda sirdi un aizņem prātu un… Bet kā ir, tā ir.

Vai savs kabinets jau iekārtots?

Nē, nedomāju, ka man ir kādas īpašas vajadzības, marmora grīda vai kas tamlīdzīgs.

Vai direktora kabinetu dalīsiet ar izpilddirektoru Ojāru Rubeni?

Acīmredzot, kamēr neizdomāsim labāku variantu.

Kāds būs pirmais darbs pēc 27. jūnija?

Pirmkārt, iepazīšos ar dokumentu kaudzi, kurus līdz šim man nepienācās skatīt. Un tad uzreiz sāksim veidot nevis nākamās, bet jau aiznākamās – pēc simtgades – sezonas repertuāru, iezīmēsim pirmās skices, lielās skatuves repertuāra nostādnes.

Pārējos teātrus uzlūkojat kā konkurentus vai kolēģus?

Ja runājam, ka teātrim jākonkurē ar internetu, televīziju, tad, protams, mēs, visi Latvijas teātri, esam kolēģi. Bet, ja dalām skatītāju, esam vistiešākie konkurenti.

Aktieru vidū bieži vien dzirdēts, ka lielie teātri – kā Nacionālais un Daile – strādā fabrikas režīmā, publika arī vaicā – vai izrāžu nav par daudz, kādēļ laika trūkuma dēļ līdz ar lieliskām izrādēm uz skatuves parādās arī viduvējības. Vai to riteni nevajag mazliet piebremzēt?

Piedāvājumu veido pieprasījums un otrādi. Mūsu publika vairs nav tāda kā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, kad vieni un tie paši skatītāji nāca uz vienu un to pašu izrādi trīs vai četras reizes, vieni – uz Līni, otri – uz Freimani. Tagad vajag vienu izrādi un, vēlams, arī kāda ieteiktu. Publikai ir tāds princips – viens divi pārbaudes “šāvieni” gada laikā un, ja tie ir “garām”, tad cilvēks automātiski šo teātri noraksta savā apmeklējumu listē. Statistikas rādītāji apliecina, ka lielākā skatītāju daļa ir tik kategoriska. Līdz ar to mums “jāšauj” dažādos virzienos vienlaikus, jāražo ļoti daudz, un neizbēgami kaut kur zaudējam kvalitāti. Bet, ja nedaudz pārzinām teātra teoriju, kaut vai to pašu Konstantīnu Staņislavski, tad viņš tieši tā arī būvē savu teoriju darbam ar aktieri: aktierim ir jāstrādā ļoti daudz! Pārsvarā kvalitāti nosaka kvantitāte, nevis reti un izcili veikumi. Piemēram, izcilam pianistam jāuzstājas regulāri, bet ne visiem koncertiem jābūt izciliem. Viens vai divi koncerti gadā ir izcili, par tiem runā, iespējams, visa pasaule, pārējie ir vienkārši koncerti. Un arī teātrī mēs, līkumu mugurā uzmetuši, kā vāveres ritenī dzenam sevi uz priekšu. Neviens nekad nekāpj uz skatuves, ja nevēlas darīt izcili. Bet ar galvu saproti, ka katru reizi izcili nav iespējams. Kādā posmā kaut kas nesanāk, un beigās ir vienkārša, laba, parasta ierindas izrāde.

Nacionālais un Valmieras teātris, šķiet, ir vienīgie, kuros strādā vairāki štata režisori. Kāds ir arguments par labu šādam modelim?

Varbūt esmu naivs, bet ir jābūt kolektīvai atbildībai par aktieri, un tas lielā mērā ir režisora rokās. Viesrežisori atbrauc, izvēlas aktierus pēc sava prāta, sakuļ ūdeni, tas feini radošam procesam, bet vienlaikus jābūt sistēmai, nevaram dzīvot kā taurenīši viendienīši. Ir jābūt režisoram, kas rūpējas par aktiera izaugsmi, noslodzi, lai kādu gadu no gada neekspluatētu vienā un tajā pašā ampluā.

Varbūt jālūko pēc mākslinieciskā vadītāja?

Bet es laikam nevarēšu šobrīd nosaukt nevienu tik harismātisku personību kā savulaik Alfreds Jaunušans, Edmunds Freibergs, kuru darbi bija tik lieliski, ka publika nāca tieši “uz šo režisoru”…

Vai pats turpināsiet spēlēt teātri?

Kultūras ministrija neliek kāju priekšā, ka turpinu spēlēt esošajās, iepriekš iestudētajās repertuāra izrādēs, bet jaunuzvedumos gan vairs neiesaistos. Un, ja grib redzēt Nacionālā teātra direktoru uz skatuves, jānāk skatīties “Klūgu mūku”, kur esmu nelielā – Barona – lomā, jo vienlaikus biju režisora asistents Indrai Rogai. Aktieru zālē spēlēju Sīļa un Baloža “Veiksmes stāstā”. Izrāde gan tiek rādīta pietiekami reti, jo ir gana skandaloza un reizē nopietna luga par mūsdienu problēmām. Spēlēju arī šī paša tandēma iestudētajā izrādē “Pieaugušie”, man tur ir brīnišķīga loma, Normunds. Un vēl spēlēšu Jaunajā zālē izrādē “Mīla zem gobām”. Pabeigšu arī filmēties televīzijas daudzsēriju filmā “Sarkanais mežs”. Viens no filmas režisoriem ir Armands Zvirbulis, stāsts ir par 50. gadu notikumiem Latvijā un sūtniecībā Londonā.

Kā ekrāna seja esat redzēts televīzijas raidījumā “TV skatlogs”, kur reklamējat dažādas saimnieciskas preces. Vai tas piestāv Nacionālā teātra direktoram?

Pilnīgi piekrītu, nepiestāv. Bet līgumsaistības par šo darbiņu bija noslēgtas pirms gada, kad man nebija ne jausmas, ka kādreiz varētu kļūt par Nacionālā teātra direktoru. Notiek sarunas, kā šo situāciju atrisināt abpusēji korekti.

Bet no “Skroderdienām” tautā taču iesiet?

Kā nu ne! Rūdi nespēlēju jau divus gadus, bet tagad vienu izrādi kā viens no mājas gariņiem visu izrādi dzīvošos pa skatuvi, bet nākamajā izrādē būšu vai nu “Silmaču”, vai “Vanagu” saimē.

Un kāds būs jūsu paša Līgo vakars?

Pēdējos piecpadsmit, divdesmit gadus mums ir ļoti kupli, tradīcijām bagāti Jāņi. Tie vienmēr notiek mana tēva zemnieku saimniecībā “Putniņi”. Sabrauc kolēģi, draugi, ap astoņdesmit cilvēku, visi tautastērpos vai vismaz improvizētos. Mans tērps ar gadiem tiek apšūts un papildināts. Sākumā iegādājos tautiskās bikses, tad nopirku zābakus. Diezgan rūpīgi meklējam tautastērpa komplektu. Protams, kā allaž būs milzīgs ugunskurs, līgošana, pirts, svētku mielasts, rotaļas, nākamajā dienā sporta spēles, volejbols vai futbols.

Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba

* Nacionālā teātra aktieris kopš 2007. gada.

* Režijas darbus šajā teātrī veidojis kopš 2009. gada.

Saistītie raksti

* Vadījis teātra radošo grupu un izstrādājis māksliniecisko konceptu teātra dalībai akcijās “Baltā nakts” un “Muzeju nakts”, kā arī piedalījies apbalvojuma “Spēlmaņu nakts” koprežijā.

* Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti, strādājis arī Finanšu ministrijā pie valsts budžeta izdevumu prognožu sagatavošanas un Pašvaldību lietu pārvaldē, piedaloties valsts teritoriālās reformas izstrādē.

* Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura grādu mākslās.

LA.lv