Dainim Bērziņam atmiņā iespiedušies “Silavas” vadītāja Imanta Krastiņa vārdi: “Es būtu priecīgs, ja mēs pēc desmit un divdesmit gadiem joprojām ar tik mirdzošām acīm un tīru sirdsapziņu varētu skatīties viens otram acīs.” Tomēr dzīvē ne vienmēr tā notiek. Tagad vairāk redzam tikai negācijas, bet nenovērtējam brīvības cenu, aizrāda Dainis.
Dainim Bērziņam atmiņā iespiedušies “Silavas” vadītāja Imanta Krastiņa vārdi: “Es būtu priecīgs, ja mēs pēc desmit un divdesmit gadiem joprojām ar tik mirdzošām acīm un tīru sirdsapziņu varētu skatīties viens otram acīs.” Tomēr dzīvē ne vienmēr tā notiek. Tagad vairāk redzam tikai negācijas, bet nenovērtējam brīvības cenu, aizrāda Dainis.
Foto – Dainis Bušmanis

Barikāžu dalībnieki dalās un vienojas atmiņu stāstos 2

“Tas bija saviļņojošs laiks, taču vienlaikus arī trauksmains,” teic Dainis Bērziņš, kurš Latvijas valstiskumam izšķirīgajā 1991. gada janvārī vairākas naktis un dienas sargāja televīzijas torni Zaķusalā. D. Bērziņš ir viens no tiem, kurš barikāžu atceres 25. gadskārtas priekšvakarā iesaistījies Valsts kancelejas rīkotajā “Dzīvo atmiņu stāstu” projektā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Vairākās vietās Rīgā, kā arī Valmierā un Liepājā izstāstītie barikāžu dalībnieku stāsti tiks apvienoti vienā video, kas pirmizrādi piedzīvos barikāžu atceres pasākumā Ministru kabinetā 20. janvārī. Iespēju šādi iemūžināt savas atmiņas aizvadītajā nedēļā Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā izveidotajā studijā izmantoja arī D. Bērziņš. “Tolaik, tāpat kā tagad, dzīvoju Baložos, strādāju zinātnes un ražošanas apvienībā “Silava” Salaspilī. Baloži nav īpaši tālu no Zaķusalas torņa. Līdzko 13. janvārī dzirdējām Tautas frontes un toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa aicinājumu pulcēties Doma laukumā, kā arī apsargāt stratēģiski svarīgos objektus, uzreiz ģērbāmies un sēdāmies autobusos,” atceras D. 
Bērziņš.

“Vīrieši dežurēja naktīs un sievietes – dienā. Lai nebūtu tik auksts, kurinājām ugunskurus. Labi, ka tā laika mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols mežsaimniecībām atļāva mums piegādāt malku. Katru dienu no Bauskas mums veda apšu malku, ko naktī arī izdedzinājām,” stāsta notikumu dalībnieks. Viņš uzslavē barikāžu organizatorisko pusi, vienlaikus atzīstot: “Būtu aizstāvējušies vien ar kailām rokām. Vadība jau mums stāstīja, ko darīt, ja nāk omonieši. Pirmkārt, jāstāv cieši saķērušamies rokās. Vīrieši ārpusē, sievietes iekšpusē. Otrais – jāskatās acīs un nedrīkst izprovocēt. Pieredzējušie kaujinieki stāstīja, ka neapbruņotam cilvēkam ir grūtāk uzbrukt.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienīgās aizsardzības funkcijas Zaķusalā pildīja tā sauktie āži, kas ir vecs un pārbaudīts līdzeklis pret tankiem, kuri tos nespēj pāriet. Šādi “āži” tika izbūvēti vairākās Rīgas vietās. Tāpat Akmens tilta malās stāvēja piekrautas smagās mašīnas. “Naktis vilkās gari, radioaparātos klausījāmies ziņas. Saviļņojoši brīži bija, kad pie mums atnāca aktieri. Piemēram, Harijs Liepiņš ar Mudīti Šneideri, Gunārs Placēns – viņi lasīja dzeju, stāstīja anekdotes. Vienu vakaru uzstājās arī koris “Ziedonis” Kokara vadībā.

Pēc izglītības mežinieks, D. Bērziņš joprojām profesiju nav metis pie malas – darbojas Baložu pilsētas pārvaldē kā mežu un apstādījumu speciālists. “Nu jau būtu laiks beigt to nodarbi,” ironizē spraunais kungs. Līdz šim barikāžu atceres pasākumos nav piedalījies, tomēr šis projekts īpaši uzrunājis. No šodienas skatupunkta D. Bērziņš uz barikāžu laiku atskatās ar pacilājumu, tomēr atzīst, ka tāda patriotisma, kāds bija tolaik, viņš vairs nemanot.

Centrāltirgū līdzās atmiņu studijai sastopu arī Tīdemaņu ģimeni. Deviņgadīgais Rihards mācās Rīgas 69. vidusskolas 3. klasē. Kaut vēsturi viņiem vēl nepasniedz, Rihards zina stāstīt, ka “cilvēki stāvēja barikādēs, lai aizsargātu Latviju no uzbrukuma”. Viņš domājot, ka uzbrukt gribēja Krievija, un turpina: “Zinu, ka cilvēki svarīgās būves aizsargāja ar visādiem smagiem priekšmetiem un smagajām mašīnām.” Izrādās, tik daudz Rihards zina no tēva stāstītā – Jānis Tīdemanis 1991. gada janvāra dienās aizsargājis Saeimas ēku un nav liedzis savu daļu stāstu arī dēlam. Labs apliecinājums tam, cik svarīgi ir dalīties Latvijai tik nozīmīgos notikumos – īpaši laikā, kad vēstures liecības lēnām sāk izplēnēt.

UZZIŅA

1991. gada janvāra barikāžu atceres pasākumi Rīgā

13. janvārī Zaķusalā no plkst. 13 līdz 18 barikāžu rekonstrukcijas spēle skolēniem, no plkst. 18 līdz 21 atceres ugunskuri.

15. janvārī no plkst. 10 līdz 18 zinātniska konference “Barikādes: civilā pretestība prettautiskai varai un tās mācības” Zinātņu akadēmijā.

15. janvārī plkst. 15 sākas diennakti ilga barikāžu rekonstrukcija Doma laukumā. Degs ugunskuri, dežurēs brīvprātīgie, būs aplūkojama barikāžu laika tehnika, uzstāsies mākslinieki.

Reklāma
Reklāma

16. janvārī barikāžu atceres pasākums “Bulvārī brīvība” Ķīpsalas hallē, kurā aicināti piedalīties barikāžu dalībnieki ar tuviniekiem.

16. janvārī plkst. 10 atceres brīdis Mārupes kapos pie R. Mūrnieka atdusas vietas; plkst. 12 atceres pasākums pie Vecmīlgrāvja tilta; no plkst. 15 līdz 20 barikādēm veltīts koncerts un pasākums izstāžu zālē “Ķīpsala” (aicināti barikāžu dalībnieki no visas Latvijas).

20. janvārī plkst. 9 atceres dievkalpojums Rīgas Domā; plkst. 10 piemiņas ugunskura iedegšana Doma laukumā; no plkst. 11 līdz 17 atvērta 1991. gada muzeja ceļojošā izstāde muzeobusā Doma laukumā; plkst. 12 ziedu nolikšana II Meža kapos; no plkst. 15 līdz 18 goda sardze pie bojāgājušo piemiņas akmeņiem Bastejkalnā; plkst 15 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietām Bastejkalnā; plkst. 16.30 ugunskurs pie Saeimas nama; plkst. 19 koncerts “Ar domu par rītdienu” Rīgas Domā.