Viedokļi
Komentāri

Dace Terzena: Jātiek par dižozoliem! 16


Dace Terzena
Dace Terzena
Foto – Anda Krauze

Kad skatāmies dabā pēc cilvēku paaudzēm aptverama un saprotama mūžības, izturības un turpinājuma spēka, protams, redzam ozolu.

Stipro zīļnesi, kura koksne, kā dendrologi pētījuši, atšķirībā no citiem kokiem vislabāk saglabājot gadskārtu rakstu, gadu gredzenus kā “nepiekukuļojamus” vides, klimata un vēstures notikumu lieciniekus. Augšanai labvēlīgākos gados gredzens veidojas platāks, nelabvēlīgākos – šaurāks. Nav brīnums, ka koka gadskārtas tik pierasti izmanto kā līdz šūnai saprotamu un izjūtamu tautas likteņgaitu lakonisku modeli.

Kopš 1990. gada 4. maija, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas vēsturiskās dienas, apritējuši jau 27 gadi. Ozolzīles, kas bija kritušas zemē krietni agrāk, bet tajā pavasarī sāka dīgt, tagad izaugušas par pamanāmiem ozolēniem. Ar ilūziju un vilšanās, ar jucekļa un cerību, ar ideālu un neticības, ar mazdūšības un spītības, ar bezatbildības un ziedošanās, ar savtīgu cilpu mešanas un nesavtīgas kalpošanas nospiedumiem mūsu kopīgajos gadu gredzenos. Tieši tā, kā esam domājuši, rīkojušies, ko esam spējuši vai nespējuši, savu valsti no jauna ceļot. Tā ir mūsu atbildība, kā tie kociņi auguši. Vai tiks par dižozoliem.

1969. gada aprīlī, 21 gadu pirms balsojuma par Neatkarības deklarāciju, iznāca Vizmas Belševicas dzejoļu krājums “Gadu gredzeni” – kā neapspiežams kliedziens, kauls rīklē toreizējai padomju Latvijas politiskajai varai. Ar programmatiskajām “Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām”.

Pēc Latvijas kompartijas cekas lēmuma 1971. gada jūnijā tika aizliegts drukāt Vizmas Belševicas darbus. Pat viņas vārdu nedrīkstēja pieminēt. Jau atmodas laikā 1989. gadā kādā intervijā Belševica teica: “Var jau būt, ka es par augstu novērtēju mūsu radošo inteliģenci. Bet redzi: tas, ko mēs pilienu pa pilienam gatavojām, nevar notikt vienā gadā. Mēs gatavojām tautas apziņu tā, lai nonāktu pie tādiem slēdzieniem un tādas rīcības, kāda ir šodien. Mēs pie tā strādājām visu savu mūžu.”

“Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās

Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu

Neko.”

Tā sešdesmit devītajā rakstīja Belševica. Kā dzejnieces taisnprātīgā balss skanētu šodien? Kā augušas un kādos kokos vērtušās arī viņas sētās zīles?

LA.lv