Latvijā
Izglītība

Palaidņi aug un mainās, priecājas skolotāja ar 60 gadu pieredzi Aina Zakse 16


“Kā 1955. gadā pabeidzu institūtu, tā esmu skolā strādājusi līdz pat šodienai,” saka Aina Zakse.
“Kā 1955. gadā pabeidzu institūtu, tā esmu skolā strādājusi līdz pat šodienai,” saka Aina Zakse.
Foto – Karīna Miezāja

“Man ļoti patīk darbs ar bērniem, patīk redzēt, kā palaidņi aug, kā mainās,” saka Rīgas Ezerkrastu pamatskolas pagarinātās dienas grupas skolotāja Aina Zakse. Šogad viņai – 84 gadi, skolā nostrādājusi jau vairāk nekā 60 gadus un galvaspilsētā ir viena no gados cienījamākajām joprojām strādājošajām skolotājām. Taču viņa nebūt nav rekordiste šajā ziņā – pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem par pagājušo mācību gadu, vecākā pedagoģe Latvijā ir 1925. gadā dzimusī Gaida Ungure, kas strādā Valmieras Mūzikas skolā. Viņa darbu turpinās arī šajā mācību gadā: “Biju gan nolēmusi jau vairākas reizes darba gaitas beigt, bet audzēkņi un kolēģi allaž bilst, lai tomēr to nedaru. Ja arī reizēm uzmācas nogurums, strādājot es to nejūtu, es no šī darba atjaunojos. Tas ir mans enerģijas un prieka avots.”

Tikai divas darbavietas

Aina Zakse, mācoties vidusskolā, neplānoja kļūt skolotāja. Ņemot vērā latviešu valodas skolotājas un rakstnieces Dzidras Rinkules-Zemzares ieteikumu izvēlēties ar sportu saistītu profesiju, A. Zakse iestājās toreizējā Fizkultūras institūtā. Taču izvēlētā studiju programma bija saistīta ar sporta pedagoģiju un jaunā absolvente norīkota darbā skolā.

“Kā 1955. gadā pabeidzu institūtu, tā esmu skolā strādājusi līdz pat šodienai,” uzsver sirmā, bet spriganā skolotāja. Skola, kurā viņa strādā, vairākkārt mainījusi gan nosaukumu, gan arī atrašanās vietu, bet A. Zakse tajā palikusi caur visiem pārmaiņu laikiem, tāpēc var teikt, ka 60 gadu laikā viņai bijušas tikai divas darbavietas. Sākumā kā jau Fizkultūras institūta absolvente A. Zakse mācīja sportu, tolaik to dēvēja par fizkultūru. “Kad kļuvu vecāka, kļuva neērti manā vecumā šādu priekšmetu mācīt, kaut spēks man vēl bija. Devu ceļu jaunajiem un kļuvu par skolotāju pagarinātajā grupā,” stāsta skolotāja. Rīgas Ezerkrastu pamatskolā pagarinātās dienas grupas ir arī pamatskolēniem – skolēni līdz pat 9. klasei pēcpusdienās var turpināt mācības skolotāja uzraudzībā, saņemt konsultāciju. Jo sevišķi noderīga šāda iespēja ir bērniem, kam mācības nepadodas, kam vecāki nevar palīdzēt mācībās, kam kādu iemeslu dēļ mājās nav pietiekami labi apstākļi mājasdarbu sagatavošanai.

Meklē bērnos labo

Kā gan fizkultūras skolotāja var palīdzēt bērniem visos mācību priekšmetos, kuros uzdod mājasdarbus?

“Institūtā stipri mācīja fiziku, ķīmiju un anatomiju, taču ar to, protams, nepietika. Nācās papildināt zināšanas dažādos kursos. Mācot bērnus, esmu mācījusies pati. Jo sevišķi man tagad patīk matemātika. Tajā varu palīdzēt tikt galā ar jebkuru uzdevumu,” atbild A. Zakse. Saņemot klasi, A. Zakse no kolēģiem cenšas kaut ko uzzināt par katru bērnu: “Ja man pasaka, ka divi līdz trīs ir tādi, ar kuriem es netikšot galā, kas mānīsies, kausies, pievēršu šiem bērniem īpašu uzmanību, taču es cenšos viņos saskatīt un izcelt tieši to labo. Bērniem ir jāuzticas, tad viņi uzticēšanos arī attaisnos.”

Pirms vairākiem gadiem Ezerkrastu skolā iestājās vairāki skolēni, kuri nebija spējuši pabeigt 9. klasi citās skolās un tika no tām izmesti. Viņi cerēja, mācoties 9. klasē otru gadu, tomēr tikt pie pamatskolas diploma. Visus šos bērnus salika vienā speciāli viņiem izveidotā 9. klasē. Visi atteicās ņemt audzināšanā šādu otrgadnieku klasi, bet A. Zakse, kaut arī tielējās, tomēr piekrita. Skolotāja joprojām priecājas un lepojas, ka visi šīs klases skolēni tikuši pie pamatskolas diploma. “Strādāju individuāli ar katru bērnu,” stāsta A. Zakse. “Ar daļu skolēnu izdevās visu sarunāt, bet pret citiem vajadzēja būt stingrākai, vest pie direktores. Feini bērni bija, tikai negribēja mācīties. Bija tādi, kam jau 18 gadu, bet pamatskolas diploma vēl nav.”

Tieši gandarījums, kas rodas, kad kāds palaidnis beidzot sāk mācīties un pabeidz skolu, ir tas, kas A. Zaksei visvairāk patīk skolotājas darbā. Viņa gan neslēpj, ka ne vienmēr darbam ir panākumi. Gadās, ka skolotājs nopūlas, cenšoties motivēt jauno cilvēku mācīties, bet rezultāta nav. Šad tad skolēni ir ļoti dusmīgi, ka skolotāja pieprasa mācīšanos, taču ar laiku katrs saprot izglītības vērtību un pēc izlaidumiem A. Zaksei mājās ne tikai vāzes, bet pat spaiņi pilni ar puķēm.

Darba stundas neskaita

A. Zakse teic: lai bērniem patiktu mācīties, skolā jābūt interesanti. Viņa labprāt brauc ar bērniem ekskursijās. Nu gan tikai uz vienu dienu, bet agrāk viena pati ar 30 skolēniem brauca ārpus Rīgas, nakšņoja teltīs, kurināja ugunskurus. Tagad, ja šāds bērnu skaits dodas ārpus skolas, jābūt vēl kādam pieaugušajam, bet A. Zaksei paticis kopā ar bērniem ceļot vienai pašai.

Saistītie raksti

Ik mēnesi “uz rokas” viņa nopelna tikai 156 eiro, jo skolā nestrādā pilnu slodzi. Taču tas ir tikai uz papīra – A. Zakse nāk uz skolu vairākas stundas agrāk, nekā vajadzētu, lai uzzinātu no kolēģiem, kā tad skolēniem sokas mācībās, un, ja vajag, pasēdētu arī kādā stundā un redzētu visu pati. Un pagarinātajā grupā paliek ilgāk, nekā būtu jāpaliek. Piemēram, kāds puisis atsakās pildīt mājasdarbus. Skolotāja piedraud, ka neies mājās, kamēr neizpildīs. Tā nu abi sēž un sacenšas pacietībā. Galu galā izrādās, ka puisis nepilda mājasdarbu tāpēc, ka nesaprot. Kad skolotājai izdodas panākt, lai skolēns atzīstas, ka nesaprot, pusceļš jau paveikts, tālāk var izskaidrot, iedrošināt un darbiņš padarīts. Un tad ir svarīgi skolēnu uzslavēt. Kad nepieciešams, A. Zakse aizstāj saslimušos skolotājus arī stundās. “Visam pamatā ir darbs – neatlaidīgs, sistemātisks un savu darba laiku es nekad nerēķinu,” uzsver skolotāja. Viņasprāt, skolotāju atalgojums nav samērīgs ar ieguldīto darbu.

Nesēdēs klēpī rokas salikusi

Pieredzējusī skolotāja uzskata, ka mūsdienās tiek audzināti baltrocīši, jo skolās bērniem likums, piemēram, vairs neļauj uzticēt telpu kopšanu.

Vasarās A. Zakse rosās savā saimniecībā netālu no Babītes: audzē dārzeņus, konservē un marinē. Darbs ar zemi dodot spēku turpināt darbu skolā. Kaut dažbrīd spēka tomēr aptrūkstas. Šī bijusi jau trešā vasara, kad skolotāja Zakse skolas direktorei teic, ka gribētu gan beidzot doties ilgi pelnītajā atpūtā. Taču tāpat kā citus gadus arī šogad skolas vadībai izdevies pierunāt pieredzējušo skolotāju turpināt darbu. “Ziemā man tāpat nav nekā daudz ko darīt. Nevaru iedomāties, ka sēdētu rokas klēpī salikusi!” saka skolotāja.

LA.lv