Ivars Bušmanis: Trauksmes celšana “svilpītē pūtējiem” beidzas slikti 2
Pagājušajā nedēļā valsts galvenā ierēdne Elita Dreimane, tā pati, kas Valsts kancelejas direktore, delfi.lv publicēja gudru, izsvērtu un pārliecinošu rakstu “Trauksmes cēlāju (whistleblower) laiki valsts pārvaldē”. Viņa atgādina, ka ierēdņiem jābūt profesionāli godīgiem un profesionāli neatkarīgiem. Šos pašsaprotamos standartus augstu turēt ierēdņiem traucējot gan “cilvēciskās vājības – alkatība, mantkārība, varaskāre”, gan “bailes un cita veida spiedieni”. Tāpēc esot “pienācis laiks ieviest “trauksmes cēlāju” (whistleblower) tiesisko institūtu Latvijas tiesību sistēmā, paredzot oficiālu aizsardzības mehānismu tām valsts amatpersonām, kuru profesionālie spriedumi varētu būt neērti kādām ietekmes sfērām”.
Uz Dreimanes rakstu atsaucās kāds bijušais ierēdnis: “Kundzīt, es tajā jūsu svilpītē vienreiz jau iepūtu – man tas tā ļoti slikti beidzās. Pateicu lielam ministrijas darbonim, ka nepiedalīšos miljonu maksāšanā jau esošajiem miljonāriem, un devu mājienu par potenciālu informācijas noplūdi kādam ziņu portālam. Nākamajā dienā mani pazemināja amatā par četrām pakāpēm un pēc mēneša pārcēla vēl zemākā amatā uz nīkulīgu padotības iestādi. Nelīdzēja ne lēmumu pārsūdzēšana, ne sūdzēšanās Valsts kancelejai.” Iespējams, ka tieši šī ierēdņa aizstāvībai vajadzētu dibināt jaunu institūciju. Ja ne teikums par sūdzēšanos kancelejai.
Tāpat kā citi šī raksta lasītāji, arī es uzdevu sev jautājumu par whistleblower (svilpē pūtējs – angļu val.) institūciju citviet. Nav jāmeklē tālāk par Vikipēdiju, lai uzzinātu, ka trauksmes cēlājs par negodīgām vai nelikumīgām aktivitātēm var nākt gan no organizācijas iekšienes, gan arī no ārpuses, kad persona ziņo vai nu attiecīgai iestādei, vai arī regulatoram, tiesībsargājošām iestādēm, plašsaziņas līdzekļiem. Arī Īrijā, kur valdība 2012. gada janvārī pieņēma trauksmes cēlāju tiesiskās aizsardzības likumu, to attiecināja gan uz sabiedrisko, gan privāto sektoru. Ne jau ierēdņi vien jāaizsargā. Viņi paši sevi sargā.
Lūk, vēsturiskā “Saktas” puķu tirdziņa uzņēmēji un konkrēti Harijs Japiņš jau gadu svilpj par to, ka Valsts kanceleja noteikusi, ka pie puķu tirdziņa darba laikā jāstāv darbinieku privātajām automašīnām. Pirms tam ikviens varēja piebraukt ar auto, nopirkt ziedus un aizbraukt. Tagad vairs nevar. Nelīdz tiesībsarga ieteikums uzstādīt ceļa zīmi “Stāvēt aizliegts”, kas ļautu autobraucējam piecās minūtēs nopirkt ziedus.
Kā lai noticam tam labajam rakstam par ierēdņu profesionālo godīgumu un frāzēm par uzņēmējdarbības veicināšanu, ja darbinieku autostāvvietas paplašināšana stāv pāri tam visam.
