Latvijā
Izglītība

Jau no bērnudārza – latviskā vidē 16

Foto – Sintija Zandersone/LETA

Pavisam nesen Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja Saeimas pieņemtos likuma grozījumus par pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā mazākumtautību izglītības iestādēs. Tas izraisījis lielu ažiotāžu, un daudzi krievvalodīgie agresīvi protestē pret likuma grozījumiem. Tomēr daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji apzināti cenšas veicināt savu bērnu integrāciju valsts sabiedrībā jau no mazotnes, izvēloties latviešu, ne krievu bērnudārzus. Galvenais šādas izvēles pamatojums – cieņa pret valsti un rūpes par bērnu nākotni.

Respektē valsti, kurā dzīvo

Anna (vārds mainīts) jau vairākus gadus dzīvo Vācijā un uzskata, ka ir veiksmīgi integrējusies sabiedrībā un darba dzīvē, taču lielāko dzīves daļu viņa pavadījusi tieši Latvijā, cenšoties iekļauties mūsu valstī. Anna ir dzimusi Maskavā, viņas mamma ir udmurtiete, bet tētis – latvietis. Anna skaidro, ka viņas dzimtā valoda ir krievu, taču neviens no viņas latviski runājošajiem draugiem un kursabiedriem nav nojautis, ka viņa vispār māk runāt krievu valodā: “Mana pieredze bērnudārzā nebija no labākajām. Pirmos trīs mēnešus nerunāju nevienā valodā – ne latviešu, ne krievu. Savus grupiņas biedrus uzskatīju par atpalikušiem, jo viņi bija ļoti mierīgi un vispār kopumā citādi nekā krievi. Tagad par to man, protams, nāk smiekli, jo es pati sevi uzskatu par latvieti un esmu pieņēmusi daudzas no šīm iezīmēm, par kurām agrāk brīnījos. Bērnudārzā audzinātājas bija vēsi atturīgas, vecāki neuztvēra manu sāpi, taču valodu gan es iemācījos perfekti.” Meitene uzsver, ka integrācija gan notikusi ļoti lēnām: “Līdz pat vidusskolas beigām nezināju nevienu latviešu aktieri, nebiju noskatījusies nevienu “Panorāmas” raidījumu. Viss mainījās, kad iestājos augstskolā, lai mācītos par ārsti. Tad sāku iet ciemos pie draugiem, devāmies uz teātra izrādēm, koncertiem. Beidzot iepazinu latviešu kultūru. Iepriekš jau man nebija iespējas neko par to uzzināt, jo mājās skatījāmies tikai krievu ziņas.” Iekļauties un iejusties nav bijis viegli, taču Anna joprojām ir pārliecināta, ka jāpielāgojas valstij, kurā dzīvojam, – pašiem bērniem beigu beigās būs daudz vieglāk: “Ja es būtu savas mammas vietā, arī es savus bērnus sūtītu latviešu bērnudārzā. Tā kā šobrīd dzīvoju Vācijā, bērnus laistu vācu bērnudārzā – pavisam vienkārši.”

Pavisam cita pieredze ar valodas apguvi ir 27 gadus vecajai jūrmalniecei Ilzei Bessmertnovai, kura savulaik bērnudārzā integrējusies ātri un veiksmīgi, taču problēmas bijušas tieši ar valodu. Ilze atzīst, ka, lai gan mācījusies gan latviešu bērnudārzā, gan skolā, latviešu valodas prasmes joprojām nav izcilā līmenī: “Tieši tā iemesla dēļ, ka mācījos latviski, bet mājās visi sarunājāmies krievu valodā, man joprojām bieži jūk abas valodas. Brīžiem bija grūti mācīties, veidot skaistus, pareizus teikumus. Bērnudārza laikus atceros ar prieku, taču skolas gados gan man klājās grūtāk – daudzi uzskatīja, ka esmu krieviete, jo mans uzvārds jau visu izsaka, neskatoties uz to, ka sevi uzskatu par latvieti. Valodas grūtību dēļ maniem vecākiem nereti bija jādzird pārmetumi, skolotājas viņiem jautāja – ko jūs gribat, ja jau mājās sarunājaties krievu valodā? Stājoties vidusskolā, direktors man jautāja, ko es te meklēju un kāpēc nestājos krievu skolā.” Neskatoties uz nelielajām grūtībām, Ilze ir ļoti priecīga, ka vecāki izvēlējušies saviem bērniem tādu ceļu – arī Ilzes mazā māsa un brālis mācās latviešu bērnudārzā un skolā: “Esmu ļoti priecīga, ka mani vecāki nolēma mūs audzināt par latviešiem, jo mēs jau tādi arī esam – visu mūžu dzīvojuši šeit. Krievu valodu uzskatu vienkārši par bonusu – labi, ka māku arī to.”

Bērnu nākotnes vārdā

Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa uzskata, ka galvenais iemesls, kādēļ krievu valodā runājoši vecāki savus bērnus izvēlas laist bērnudārzos, kur lieto valsts valodu, ir vēlme veicināt bērnu veiksmīgu iekļaušanos izglītības sistēmā: “Labas valsts valodas zināšanas nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas profesionālajā un augstākajā izglītībā, kur mācības pamatā notiek valsts valodā.” Tam piekrīt arī Ilzes Bessmertnovas mamma Lienīte Bessmertnova, skaidrojot savu izvēli: “Mani bērni ir dzimuši Latvijā – tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ sūtījām viņus latviešu dārziņos. Lai arī kurā valstī tu dzīvo, ir jāmācās un jārunā tieši tās valsts valodā. Nākotnē šādiem bērniem būs daudz vieglāk nekā tiem, kuriem vecāki liedz šo iespēju – gan darba tirgū, gan savstarpējās attiecībās.” Līdzīgi uzskati ir arī Aleksandrai Kožemjakinai-Ņikitinai, kuras trīsgadīgais dēls jau pusotru gadu mācās latviešu bērnudārzā Daugavpilī: “Mums ar vīru bija svarīgi, lai mūsu dēls mācētu gan krievu, gan latviešu valodu. Vēlāk viņš mācīsies arī latviešu skolā. Protams, ļoti svarīgs ir ne tikai valodas apgūšanas faktors, bet arī darba tirgus – dēlam noteikti nākotnē palīdzēs tas, ka viņš māk valsts valodu.” Aleksandra nav saskārusies ar problēmām latviešu bērnudārzā: “Neviens ne apceļ, ne atstumj – mans dēls latviski runā pat labāk par dažiem latviešu bērniem – bērniņi taču šajā vecumā ir tik dažādi. Kad es 12 gadu vecumā atbraucu uz Latviju no Ukrainas, man bija ļoti grūti apgūt latviešu valodu, sekas jūtu joprojām un nevēlos, lai ar to būtu jāsaskaras arī manam bērnam.”

Latviskā Latvija

Izglītības un zinātnes ministrijas konsultante Inta Bērziņa uzsver: Latvijā ir dažas pilsētas, kurās nav neviena krievu bērnudārza. Viena no tādām pilsētām ir Bauska. Novada domes sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Ieva Šomina “Mājas Viesim” apstiprina, ka “Bauskā šobrīd patiešām nav neviena bērnudārza, tāpat arī nevienas vispārējās izglītības iestādes ar krievvalodīgo plūsmu. “Patiesībā šeit nekad nav bijis neviens krievvalodīgo bērnudārzs, nav bijušas pat atsevišķas krievvalodīgo grupiņas. Bērnudārzos bija jauktās grupas, kurās kopā laiku vadīja un zināšanas apguva latviski un krieviski runājoši bērni. Lai padarītu bērnudārza gaitu uzsākšanu vienkāršāku, audzinātājas ar šiem bērniņiem sarunājās arī krieviski. Gadiem ejot un uzstādījumiem mainoties, krievu valodas īpatsvars kļuva aizvien nemanāmāks, un galu galā, kad bērni nonāca līdz 1. klasei, visi bija sagatavoti mācību apguvei latviešu, ne krievu valodā. Nepieciešamība pēc krievu valodas vispārizglītojošās iestādēs apsīka. Šobrīd mazuļi no krievu valodā runājošām ģimenēm ļoti veiksmīgi integrējas latviskajās grupiņās – par to liecina fakts, ka izglītības nodaļā nav ticis saņemts neviens iesniegums, kurā vecāki izteiktu neapmierinātību par to, ka viņu atvasei jādodas uz latviešu bērnudārzu. Šāda situācija noteikti saistāma ar izteikti latvisko iedzīvotāju sastāvu – 78% Bauskas novada iedzīvotāju ir latvieši un lielākoties krievu valodā runājošie iedzīvotāji ļoti labi pārvalda arī latviešu valodu. Mēs priecājamies un lepojamies ar to, ka esam latvisks novads un ka mums ir latviski runājoši un domājoši iedzīvotāji ne vien šī vārda valodiskā, bet arī garīgā un emocionālā izpratnē. Arī mana bērna bērnudārza grupiņā ir daži mazuļi, ar kuriem vecāki sarunājas gan krieviski, gan latviski, tomēr tas nekādā veidā netraucē viņiem iejusties latviešu bērnudārzā. Vispār situācija ir visnotaļ interesanta, jo Bauskas pusē savulaik atradās vairāki spēcīgi kolhozi, un nav noslēpums, ka lielākā daļa strādnieku bija krievu valodā runājoši – iebraucēju bija daudz. Tomēr laikam latviskā vide mūsu pusē ir tik spēcīga, ka citās valodās runājošie spēja integrēties ļoti veiksmīgi un neveidojās plaisa starp dažādām kultūrām,” stāsta Ieva Šomina.

Problēmu nav

Saistītie raksti

Dvīņumāsas Arīna Freimane un Elīna Mihailova augušas ģimenē, kurā lielākoties sarunājās tikai krievu valodā, taču vecāki vēlējušies, lai meitām nebūtu grūtību ar valsts valodu. Abas māsas atceras, ka nesaskaņu ar audzinātājiem un grupiņas biedriem neesot bijis, taču vienu problēmu viņas radījušas pašas: “Mēs līdz pat 1. klasei nesarunājāmies latviski. Mums bija draugi, bet mēs ar viņiem runājām krieviski. Pašas radījām sev problēmu, runājot gandrīz tikai viena ar otru un tikai krieviski, – audzinātāja nesekoja tam līdzi. Viss mainījās, kad skolā nomainījās skolotāja, un viņa gādāja, lai arī viena ar otru runājam latviski, kā arī neļāva mums sēdēt kopā, lai mēs komunicētu ar citiem. Citādi gan problēmu nebija – cik mēs zinām, latviešiem pret krievvalodīgajiem pretenziju nav, un otrādi. Ja kādi konflikti ir bijuši, tad tas noticis konkrēta cilvēka, ne tautības vai valodas dēļ.”

Mežaparka bērnudārza vadītāja Rita Oša dārziņa pastāvēšanas laikā nav manījusi nevienu konfliktu starp krievvalodīgajiem un latviski runājošajiem bērniņiem, tāpat kā nav dzirdējusi pretenzijas no bērnu vecāku puses: “Problēmu nav! Tās ir izdomātas. Mūsu bērnudārzā mācās trīs krievvalodīgo ģimeņu bērniņi, un viss ir vislabākajā kārtībā. Bērni ļoti veiksmīgi pielāgojas apstākļiem. Tie krieviski runājošie vecāki, kuriem Latvijā nepatīk, nekad nelaidīs savus bērnus latviešu dārziņos, tāpēc te mācās tikai tādi, kurus viss apmierina un kuri saprot, ka dzīvo Latvijā. Manuprāt, šīs problēmas un konflikti starp krieviem un latviešiem ir izdomājums, politiskas manipulācijas. Protams, mums ir dažādi temperamenti, bet, vismaz no manas pieredzes un saskarsmes ar apkārtējiem, latvieši un krievi ir savstarpēji draudzīgi. Nacionalitātei nav nozīmes.”

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv