Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. augusts, 2016
Drukāt

Jau pusgadu jūtu, ka neesmu viņai vajadzīgs – Ikaunieces-Admidiņas treneris par lēmumu šķirties (14)

foto: LETAfoto: LETA

Jau pusgadu jūtu, ka sportiste man neuzticas un neklausa, tāpēc neredzu iespējas turpināt sadarbību – vieglatlētes Lauras Ikaunieces-Admidiņas treneris Andis Austrups sarunā ar “LA” pēc atgriešanās mājās atzīst, ka domas par šķiršanos nav mainījis.

Kā cimds ar roku

Ikauniece-Admidiņa spītējot traumām Rio septiņcīņas sacensībās izcīnīja ceturto vietu, tikai par 36 punktiem atpaliekot no pjedestāla. “Kopš 1992. gada olimpiskajām spēlēm ar tādu rezultātu, kā uzrādīja Laura (6617), vienmēr ir pieticis medaļai. Izņemot Londonu, taču tur bija divas dopingotājas. Jā, savainojumi traucēja, bet kopumā visu izdarīja ideāli,” treneris ir apmierināts ar olimpiskajās spēlēs iespēto, kaut nedaudz kremt tas, ka medaļa netika paņemta. Arī par spīti veselības likstām tas bijis iespējams.

Ikauniece-Admidiņa pērn laboja Latvijas rekordu visos trīs startos, izcīnīja pasaules čempionāta bronzu. Arī šopavasar Gecisā krita rekords un Rio līdz tam pietrūka vien piecu punktu. Šķiršanās tik auglīgas sadarbības brīdī izskatās neloģiska, taču treneris uzsver, ka citu izeju neredz: “Savstarpējās attiecības ir tādas, kādas ir, un kaut kas jāmaina. Laura var sasniegt ļoti daudz – domāju, 7000 punktus bez problēmām. Taču es jūtu, ka esmu lieks – agrāk gājām kā cimds ar roku, darbojāmies un atbalstījām viens otru. Nu jau pusgadu ir sajūta, ka man neuzticas, ka neesmu viņai vajadzīgs. Neuzklausa, skrien apkārt un prasa citiem padomus. Intervijās saka, ka man esot grūti pieņemt citu speciālistu konsultācijas. Tās ir muļķības, man palīdz un konsultē tik daudz labu cilvēku, esmu ļoti atvērts pret padomiem. Taču Laura iedomājas, ka var paņemt, tēlaini sakot, septiņus labākos disciplīnu trenerus pasaulē un strādāt. Nu, lai pamēģina,” teic Austrups.

Izklausās pēc aizvainojuma, bet Andis Austrups uzsver, ka ar Lauru pavadījis tik daudz laika kā neviens cits un, ja zudusi uzticība, ir jāiet katram savs ceļš. Pragmatiski, bez lūpas uzmešanas. Treneris arī piebilst, ka vezums kļuvis par smagu – strādāt ar tik augstas klases sportisti kā Ikauniece-Admidiņa un arī jaunajiem ir ļoti grūti. Jāizvēlas viens vai otrs, bet šajā situācijā virziens viņam ir skaidrs: “Šis ir īstais laiks, lai aizietu, jo noslēdzies olimpiskais cikls. Ar Lauru ieguvu lielisku pieredzi, paldies viņai par to. Turpmāk darīšu visu, lai no malas pabikstītu ar jaunajām audzēknēm – lai jūt, ka ir konkurence arī Latvijā.”

Aizsardzības siena

Ilgajā sadarbībā šis esot trešais nopietnais konflikts. Pirmais bijis par menedžera izvēli vēl karjeras pirmsākumos, otrais pēc pāris gadiem, kad trenerim pateikts, ka zināšanas ir par mazu, tāpēc jāpiesaista vēl viens speciālists. Iepriekšējās krīzes pārvarētas, bet trešā – ne. Abi no Rio lidoja kopā, taču garajā ceļā sasāpējušies jautājumi nav pārspriesti: “Man tas nav emocionāls lēmums. Ja vienreiz ko pasaku, tad domas nemainu. Esmu patstāvīgs un visa pasaule var nostāties pret mani, taču palieku pie sava lēmuma. Tur nav, par ko runāt, viss ir izlemts.” Viņš arī noraida variantu, ka pēc gada, diviem viss varētu atgriezties vecajās sliedēs, ja Laura atnāks un lūgs atgriezties. Bet ir teiciens – nekad nesaki nekad. Nē, šis esot galapunkts, uzsver Austrups.

“Man ir tāda sajūta, ka iesperts ar kāju pa dirsu. Piemēram, ar augstlēkšanu es jau no pavasara cīnījos – ka jālec no otras atspēriena kājas. Uzspiest negribu, tas ir pret maniem principiem. Tiklīdz iesāpas, uzreiz aizsardzība no visām pusēm. Līdz ar to mainījām tikai pēdējā brīdī. Laura arī nepiemin dakterīšus – Līga Cīrule, citi fizoterapeiti paveica milzīgu darbu. Bet, ja ir tikai viena cilvēka kults…”

Laura Ikauniece-Admidiņa intervijās lielāko paldies teikusi vīram Rolandam, kurš ir fizioterapeits un arī bija Latvijas olimpiskajā delegācijā Rio. Austrups par Rolandu ir ļoti labās domās: “Pozitīvs, nosvērts cilvēks. Viņš pat varētu būt Lauras treneris turpmāk – lai kož ārā tehniku, konsultējas. Pats ir sportojis, saprot procesu, inteliģents. Būs arī psiholoģisks atbalsts.” Austrups vēl audzēknei izmantot savu potenciālu pilnībā: “Viņa var kļūt par starptautiska mēroga zvaigzni, nevis tikai priecāties par katru mazāko panākumu.”

Ikauniece-Admidiņa pēc atgriešanās Rīgā atzina, ka par sadarbību ar treneri vēl ir neziņā, taču Austrupa nostāja ir kategoriska un tas nozīmē vienu – būs jāmeklē jauns treneris. Maz ticams, ka tas tiks meklēts vīra personā, kuram tomēr nav nekādas pieredzes. Sportiste gribot startēt vēl vismaz divās olimpiskajās spēlēs, taču šobrīd jāatslēdzas no piedzīvotā, pārdzīvotā – viņa ir pelnījusi atpūtu, izvēdināt galvu un tad domāt par nākotni.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Piekrītu -izskatās slikti-komentāram. Tiešām izskatās slikti. Lai nu es būtu kļūdījies. Slikti arī tas, ka žurnālistiņi uztaisa par varoni. Lielajā sportā bez traumām neiztikt, apārstē uz startē,cīnās. Cik tādu nebija RIO?!

  2. Paldies trenerim par ieguldīto darbu sportistes izaugsmē. Sports ir nežēlīgs, tāpat kā trenera darbs, bet ja sportiste ir nonākusi pie slēdziena, ka tas vairs viņai neder, ko treneris viņai spēj sniegt ir jāmeklē citas iespējas, lai sevi pilnveidotu. Vai tā ir trenera nomaiņa vai kas cits, lai paliek pašas sportistes ziņā. Šajā gadījumā treneris ir tas, kurš spēris pirmo soli- pareizs vai nepareizs lēmums to rādīs laiks.
    Citējot treneri: “Varbūt nedaudz traucē tas, ka Laurai ir mazliet par maz sportiskā niknuma, viņa mazliet par daudz čilo. Psiholoģiski ļoti noturīga, taču – bišķi pa gaisīgu.” Daudziem sportistiem ir “sportiskais niknums” un viņi mazāk “čilo” vai nedara to nemaz, bet viņi pat uz pusi nav sasnieguši to ko ir sasniegusi Laura Ikauniece Admidiņa. Kas der vienam nenozīmē, ka der visiem. Varbūt tieši šīs īpašības ir tās, kas ļauj sportistei savākties. Un gaisīgums piestāv sievietēm.
    Man ir milzīgs prieks un lepnums par visiem Latvijas sportistiem, kas piedalījās Rio olimpiskajās spēlēs. Novēlu izturību un cīņas sparu tiem, kas turpinās savas sporta gaitas, un tiem, kas lēmuši beigt savu sporta karjeru, lai pietiek motivācija un radošums uzsākt ko jaunu, kas priecēs ne mazāk kā sportiskie panākumi.
    Paldies sportistiem par pozitīvām emocijām!

  3. garāmejot pavaicāšu Atbildēt

    Vai kāds var īsumā izstāstīt par augstlēkšanu? Kaut ko lasīju pirms L.I.-A. startiem, ka būšot kaut kas pavisam citāds, kā viņa lēkšot (laikam kaut kāda cita tehnika). Vai to pieteica treneris, vai sportiste, vai tikai žurnālisti neprecīzi atstāstījuši, bet- nu bija tāda runa kaut kāda, bija. Sacensības skatījos ļoti fragmentāri un augstlēkšanu neredzēju. Tomēr- vai bija tur kaut kāds “eksotiskias, super, progresīvasi, neparastais” lēciens vai nebija? (par rezultātu- jā, to izsaka centimetros un visu jau lasījām, bet es par to solīto pārsteigumu / neparastumu. Skatos starptautiskus atstāstus, neko tādu neviens nepiemin. Ja būtu kas novatorisks bijis, noteikti jau sporta žurnālisti pamanītu un pieminētu. Paskaidrojiet, kurš zina !

    • Šajā pašā rakstā, kuru komentē tas ir minēts. Treneris jau ilgāku laiku saka, ka vajadzētu lekt atsperoties ar otru kāju, bet sportiste ni un ni.

      Pirms olimpiskajām spēlēm traumas dēļ, pēdējā brīdī arī nomainīja, kas bija pārāk vēlu, lai paspētu tehniku noslīpēt, kas arī redzams augstlēkšanas rezultātā – 1,77m

    • 1950 gados PSRS augstlecēji tika noķerti ar atsperēm kurpju papēžos (nopietni). Esmu dzirdējis ka Maskavā tagad tiek gudrots kaut kas elektronisks!

  4. Trenermi jāsaprot ,ka trenējamā ir ļoti jauna.

  5. nu kā,moris savu padarījis,var būt brīvs.

  6. reāli sakāpis galvā…

  7. Māte un vīrs jaucas pa vidu un Laura ir .. (atvainojos). Bez laba trenera vienvadības nekas nevar būt. Lai komandā tie padomnieki un masētāji ir kaut 20, bet visu nosaka GALVENAIS treneris.

  8. Dāmītei panākumi sakāpuši galvā!
    Diezgan nožēlojami, kja šādi izr’īkojas ar treneri, kurš kaldinājis viņas panākumus.

  9. Pēdējā pusgadā Laurai bija nopietna trauma, tāpēc noteikti arī radās domstarpības. Ar treneriem ir tā, ka daudzu kļūda ir tā, ka izsmeļ sportistu, iedzen t.s. “bedrē” skrienot pēc augstiem rezultātiem, rodas nevajadzīgas traumas pārslodžu dēļ. Domāju, ka Laura ir uz pareizā ceļa, izvēloties katrai disciplīnai attiecīgās nozares treneri. Būtu jau labi, ka būtu treneris kas to visu arī kopā sakoordinē. Bet, pašai jau arī ir pietiekami liela pieredze, gan tiks galā.

  10. Nozhelojams paakju provinciaalisms!

  11. Man ar izklausās pēc tā, ka dāmītei sakāpis galvā.

  12. Vistucis izkatās, ka pārāk daudz sadomājis no sevis. Vēl jau nav olimpiskās medaļas bet peripētijas kā meksikāņu seriālos.

Draugiem Facebook Twitter Google+