Jauna ģimene lauku sētā 0
Ne jau visi jaunie laukos kravā čemodānus. Ir ģimenes, kas paliek, strādā un ar dedzību, ar atbildību aizgājušo paaudžu priekšā kopj savu sētu, tā padarot skaistāku mūsu valsti.
Vecvectēva mājas
Ilzei un Aivim Ūdriem ir tīri pilsētnieciskas profesijas: viņš ir uzņēmuma “Ingman saldējums” tirdzniecības pārstāvis, viņa – medicīnas māsa Valsts sociālās aprūpes centrā “Litene”, pašlaik mājās audzina mazo Kristeru. Ģimene itin labi varētu dzīvot pagasta centrā, kur nevajag šķūrēt sniegu, pļaut zāli un kurināt krāsni. Taču Aivis jūtas ieaudzis “Līcīšos”, un viņam rodas arvien jaunas idejas, kā labiekārtot seno lauku sētu un padarīt to interesantāku.
“Līcīšus” cēlis Aivja vecvectēvs. Mājas vārds acīmredzot saistīts ar Pededzi, kas turpat blakus met romantiskus lokus. Divdesmitajos gados, kad piešķīra zemi jaunsaimniecībai, vecvecāki vispirms uzcēluši saimniecības ēkas – kūti un klēti, tikai pēc tam, 1929. gadā – dzīvojamo māju. Pēc kara zemi nacionalizēja, un kūtī turēja kolhoza teļus. Skolas gados Aivis ar vecākiem mita dzīvoklī Litenes centrā, taču visas brīvdienās pavadīja “Līcīšos” pie vectēva un vecāsmātes. Deviņdesmitajos gados, kad atguva zemi, Aivja vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību un audzēja lopus. Tagad gan Aivja, gan Ilzes vecāki diemžēl jau ir viņsaulē, un jaunā ģimene senajā sētā saimnieko viena pati.
Pašiem savs alus dārzs
Viss, kas “Līcīšos” uzbūvēts un izveidots, ir jaunā saimnieka roku darbs. Aivim ļoti patīk strādāt ar koku, un viņš kā īsti praktisks latvietis atrod pielietojumu lietām un materiāliem, ko citi sadedzinātu vai izmestu laukā.
Pagalma malā omulīgi iekārtojies Alus dārzs, kura tapšanai ir interesanta vēsture. Uz Jāņiem ciemos sabrauc daudz radu, pēc nedēļas – Pēteros – atzīmē saimnieka dzimšanas dienu. Vasarā istabā negribas dirnēt, tādēļ vajadzēja izveidot vietu omulīgai pasēdēšanai dārzā.
Lai jauno celtni pieskaņotu senajām ēkām, Aivis meklēja kādu guļbūvi, ko varētu pārvest. Atrada pussabrukušu – vidū baļķi jau bija izzāģēti un nokurināti, palikuši vien skaisti veidotie stūri. No tiem tad arī tapa senatnīga atpūtas vieta. Kārtējiem vasaras saulgriežiem tuvojoties, Aivis kopā ar brāli Raimondu ātri uzmeistaroja vienkāršu galdu un solus. To virsmām izmantoti gareniski uz pusēm pārzāģēti apses baļķi, galda kājas darinātas no slaidas egles stumbra, bet masīvās solu kājas – no resniem apses bluķēniem ar cauru vidu. Senlaicīgajā Alus dārzā šīs smagnējās mēbeles iederas ideāli.
Guļbūve ar stikla sienu
Līdzīga vēsture ir arī vēl nepabeigtajai vasaras mājai. Lai daudzajiem ciemiņiem nevajadzētu gulēt teltī vai istabā uz grīdas, Aivis nolēma uzsliet viesu namiņu. No kāda pensionāra pret divām kravām sausas malkas iemainīja vecu guļbūvi – klēti, kas kādu laiku bijusi bez jumta.
– Taču, kad atvedu mājās, nošausminājos – ko esmu izdarījis! – pavīpsnā Aivis. Vecajai klētij daudzi baļķi bija krietni bojāti, šķita, ka viss vezums aizies ugunskurā. Agrāk daži saimnieki būvējuši ļoti vienkārši: pamatus nav lējuši, bet uzsēdinājuši guļbūvi uz akmeņiem. Laika gaitā akmeņi iegrimuši zemē un apakšējā vainaga baļķi sākuši pūt. Atvesto klēti tomēr izdevās saglābt. Nomainīja apakšējo vainagu, bojāto baļķu vietā ielika jaunus.
Viena siena gan bija tik satrupējusi, ka roku varēja cauri izbāzt. Tās vietā ielika lielu logu līdz pat grīdai un defekta vietā iznāca efekts – tagad no viesu namiņa paveras brīnišķīga panorāma uz laukiem ar meža joslu fonā. Piemājas teritorija ir iežogota, tādēļ pa meža malu droši pastaigājas stirnas, zinot, ka mājas suņi tām klāt netiks. Arī mēs redzējām stirnu buciņu mierīgi stāvam meža malā kā dzīvā dabas gleznā.
Visi kokmateriāli nākuši no sava meža, vien apses jumta skaidas viesu namiņa cepurei pirktas no jumiķiem Alūksnē.
Blakus klētiņai agrāk bijusi liela akmeņu kaudze. Tie savesti jau vecātēva laikā, kad plānots senās ēkas uzlikt uz jauniem pamatiem. Daļu akmeņu novāca, bet pārējiem piebēra auglīgu augsni un izveidoja akmeņdārzu. Starp akmeņiem labi jūtas un ļoti dabiski izskatās dažādu šķirņu kadiķu vēdekļi, klinšrozītes un bārbeles.
Melnās pirtiņas priekšrocības
Parasti pirtiņu kurina ik nedēļu, vien bargā ziemā, kad ārā trīsdesmit grādu sals, to darīt nav jēgas, jo vajag ļoti daudz malkas. Savu reizi var iztikt arī bez pēršanās, jo mājā ierīkota duša.
Agrāk melnā pirtiņa atradusies citā vietā, tagad tā pārcēlusies sētas malā. Pusmetru augstos lentveida betona pamatus vēl paspējis ieliet tēvs, bet pirtiņu pārbūvējis Aivis, kurš uzlicis vēl vienu vainagu, lai ēku paaugstinātu.
Kad uzsākta pārbūve, draugi un kaimiņi centušies pierunāt izbūvēt skursteni, lai taptu mūsdienīgāka pirtiņa, nevis melnā pirts, kurā ir tikai no akmeņiem krauta kurtuve bez skursteņa. Aivis nepakļāvās. Tikai nezinātājam šķiet, ka melnajā pirtī dūmi kož acīs. Melnās pirtiņas kurināšanai vislabākā esot alkšņu malka. Kad pirtiņa izkurējusies, ogles iznes laukā un telpu izvēdina, tad uz akmeņiem uzmet garu, un tvaiks pa atvērtajām durvīm izdzen laukā visu sīvumu. Katrs, kurš pēries melnajā pirtiņā, pārliecinājies, ka tajā ir veselīgāks, patīkamāks gaiss nekā baltajā pirtī ar skursteni.
Veļas žāvētava uz ievu balstiem
Oriģināli izskatās nojume veļas žāvēšanai, kas balstās uz zarotu ievu stumbru kājām. Pededzes krastos ievas aug kā nezāles, pārmācot citus kokus. Tīrot zemes gabalu pie upes, alkšņus atstāja, lai aug malkai, bet ievas pavasarī izcirta, nomizoja un uz pāris mēnešiem novietoja zem jumta nost no tiešiem saules stariem – lai labi izžūst un neplaisā. Nojumei ir jau pieci gadi. Ūdens balstiem netiek klāt, un Aivis domā, ka tie kalpos ilgi.
Veļas žāvētavas grīda veidota no apaļkoka ripām. Vispirms noņemts augsnes slānis apmēram pusmetra biezumā un iebērta grants, bet uz tās liktas apmēram 10 cm biezas nemizotu ozola baļķu ripas, kas jau sen bija glabājušās šķūnītī. Tā kā šim apaļkoku bruģim materiāla nedaudz pietrūka, nācās izmantot ievas baļķīšu ripas. Var izmantot arī ābeli, kurai ir cieta koksne.
Katrai ēkai sava vizītkarte
“Līcīšu” sētā gluži kā muzejā katrai ēkai ir kokā griezts nosaukums. Kad vētra izgāza pie mājas augošās lielās egles un citām nolauza galotnes, tās sazāģēja dēļos. Daži no tiem garajos ziemas vakaros pārvērtušies māju zīmēs.
– Neesmu no tiem, kas sēž pie televizora un skatās visu pēc kārtas! – saka Aivis. – Kad nagi niez, dodos uz darbnīcu.
Aivis stāsta, ka eglei labāk izceļas koksnes faktūra, tā izskatās dekoratīvāk nekā priede. Klajā laukā augusi egle ir sevišķi interesanta, jo koks vairāk savērpts, zaraināks, ar interesantāku koksnes zīmējumu. Izvēlas piemērotu dēli, to noēvelē un noslīpē. Burtus zīmē ar brīvu roku, bez šablona, un izzāģē ar figūrzāģi. Gatavo darbiņu noslīpē, ietonē un nolako.
Tūlīt jāsaka, ka Aivis neizgatavo šādas māju zīmes pēc pasūtījuma. Gribētāji jau gan esot bijuši, bet nācies atteikt, jo nepietiek laika, lai paveiktu visu, kas pašam iecerēts. Vien draugi un kaimiņi kā dāvanu jubilejā saņēmuši kokā grieztu mājas zīmi.
Parunāsim par puķēm!
Puķu kopšana ir Ilzes ziņā. Viņa augusi Valmierā, taču pārcelties atpakaļ uz pilsētu negribētu. Lauku sētā ir ko darīt.
– Kad redzi, kas pašu rokām izdarīts, ir prieks! Visus smagos darbus paveic vīrs, ja viņš nebūtu tik čakls, te izskatītos krietni savādāk, – viņa atzīst. Un piebilst, ka pašai gribētos vairāk puķu dobju un sastādīt tā, lai tās ziedētu visu vasaru.
Pirms diviem gadiem Ilze kopā ar draudzeni gribējušas sestdienās braukt uz Rīgu, uz ainavu arhitektes Gundegas Lināres kursiem, bet pagaidām, kamēr dēliņš vēl mazs, no šīs ieceres jāatsakās. Taču pērnvasar Gundega Lināre kopā ar citiem Latvijas daiļdārzu konkursa žūrijas locekļiem apmeklēja arī šo sētu.
– Saimnieki rūpējas par vides skaistumu, – taujāta par iespaidiem “Līcīšu” sētā, bilst pieredzējusī ainavu arhitekte. – Viss sakopts, tur ir gan liels darba spars, gan radoša iniciatīva, veidojot detaļas. Viss ir darba procesā, tāpēc būtu interesanti apskatīties, kā tur izskatīsies pēc dažiem gadiem
Gundega Lināre uzskata, ka ar padomiem nevajag uzbāzties, jo skaistus dārzus un lauku sētas nevar veidot pēc vienas šnites. Vienīgi var dot kādu padomu, lai būtu vieglāk stādījumus apkopt. Piemēram, puķu dobes labāk nenorobežot ar akmeņiem, jo tādas ir grūtāk appļaut, prātīgāk šim nolūkam izmantot zemsedzes augus, piemēram, ložņu cekuliņu.
Domājot par bērniem
Vai bērniem patīk dzīvot laukos? Mazajam Kristeram nupat palika vienpadsmit mēneši un savu viedokli izteikt viņš vēl neprot, taču izskatās, ka patīk. Astoņgadīgajai Līvai gan vasaras brīvlaikā varbūt ir nedaudz garlaicīgi, jo tuvējās mājās nav bērnu.
Toties ir dažādas interesantas nodarbes. Līva ar traktoriņu pļauj zāli, kopā ar mammu apkopj puķes. Rudenī, kad vācamas lapas, arī Līva dūšīgi palīdz un krauj tās savā mazajā ķerrā. Ilze priecājas, ka meita aug čakla un asistē arī tētim visos viņa darbos – pie rakšanas, betonēšanas, malkas nešanas.
Vasarā visa ģimene peldas Pededzē. Bērnu priekam Aivis uzbūvējis šūpoles un smilšu kasti. Sportiskai atpūtai izveidots volejbola laukums. Līvai vēl gribētos slīdkalniņu, gan jau taps arī tas.
Uz skolu Līvu aizved pagasta autobuss. Līdz Litenes centram nav tālu, tikai trīs kilometri. Ūdri ir pateicīgi pašvaldībai, ka ceļš vienmēr notīrīts, nav bijis gadījuma, kad tas būtu neizbraucams. Aivim un arī kaimiņam katram ir pa traktoram ar sniega lāpstu, no mājām tiek laukā arī puteņiem bagātās ziemās.
