Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. novembris, 2014
Drukāt

Jauna kamersimfonija un citi atklājumi

Foto - LETAFoto - LETA

Pavisam drīz pēc izcili veiksmīgās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertprogrammas ar Rei­ni Zariņu un ilgi gaidītās Bavārijas Radio simfoniskā orķestra viesošanās Latvijas Nacionālajā operā Marisa Jansona vadībā klausītāju piepildītā Lielās ģildes zālē sestdien, 8. novembrī, izskanēja trešais ievērības cienīgais koncerts – valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” uzstāšanās ar diriģentu Normundu Šnē un vijolnieci Kristīni Balanas.

Sergeja Prokofjeva 2. vijoļkoncertu atstājot noslēgumam, klausītāji programmas pirmajā daļā tika iepazīstināti ar latviešu autores jaundarbu, pašā sākumā atgādinot par mūsdienās pusaizmirsta komponista Franca Šrekera daiļradi.

Franca Šrekera kamersimfonija bija patiešām patīkams atklājums, mūzikai izceļoties ne tikai ar orķestrācijas virtuozitāti un jūgendstilam raksturīgu harmoniskā kolorīta krāšņumu, bet arī ar emocionālu pievilcīgumu un melodisku grāciju. “Sinfonietta Rīga” mūziķi Normunda Šnē vadībā daudz paveica, lai šīs mākslinieciskās īpašības arī pilnvērtīgi atklātu. Orķestra skanējuma kopaina raksturojama kā līdzsvarota un saliedēta, dramaturģiskā arhitektonika saucama par vienlīdz loģisku un plūstošu, bet īpašus sasniegumus guva pūtēju ansamblis – tīra, tembrāli mirdzoša, ritmiski un intonatīvi izkopta visu koka un metāla pūšaminstrumentu spēle kļuva par vienu no labākajiem interpretācijas rakursiem, to pienācīgi balstot stīgu grupai, arfai un taustiņinstrumentiem. Izvērstā opusa otrajā pusē jūsma par Šrekera veikumu gan nedaudz norima, priekšplānā izvirzoties sajūtai, ka klausīties šādu bezkonfliktu mūziku ir aptuveni tāpat kā ēst vienu salda kliņģera gabalu pēc otra. Arī romantiski aizrautīgāks kamersimfonijas iedzīvinājums palīdzētu vieglāk tikt pāri izstieptākajām partitūras lappusēm. Toties latviešu komponistes veikums nāca kā nepieciešamais kontrasts.

1989. gadā dzimusī Linda Leimane, šķiet, ir pati jaunākā autore, kas līdz šim sarakstījusi skaņdarbu Normunda Šnē inspirētajam kamersimfoniju ciklam, taču viņas opuss līdz šim radīto partitūru vidū nebūt nav pats blāvākais. Gluži pretēji – komponiste šajā darbā apliecinājusi vērā ņemamu prasmi intonatīvā materiāla izklāstā, košu harmonisko vertikāļu izvērsumos un kontrastainas dramaturģiskās uzbūves izveidē, līdz ar to ļaujot kamersimfonijas gaitai izsekot ar neatslābstošu uzmanību arī bez jebkādiem teorētiskiem paskaidrojumiem. Izteik­smīgais “Sinfonietta Rīga” atskaņojums, kurā savukārt būtisku darbu bija ieguldījuši sitaminstrumentālisti, viņu sniegumam sabalsojoties ar pūtēju grupas un it īpaši stīdzinieku niansēto spēli, veiksmīgi atspoguļoja Lindas Leimanes kamersimfonijas muzikālās kvalitātēs, vienlaikus vēstot, ka ne viss šajā skaņdarbā ir vienlīdz pārliecinošs un uzrunājošs, radošo ideju kopumam, mākslinieciskajam vēstījumam un formveides redzējumam dažbrīd pārlieku turoties iepriekšparedzamas un tādēļ ne visai iedvesmojošas kompozicionālās domāšanas ietvaros. Tomēr sasniegtais ir pietiekami drošs pamats tālākajiem meklējumiem, un jācer, ka “Sinfonietta Rīga” vai kāda cita muzikālā vienība Leimanes kamersimfoniju pēc kāda laika atskaņos atkal.

Vēl tikai pirms pāris mēnešiem Latvijā uzstājās Laura Zariņa, un tagad Rīgas publikai dota iespēja viņas sniegumu salīdzināt ar Kristīnes Balanas priekšnesumu, kura, tāpat kā iepriekšminētā vijolniece, guvusi muzikālu izglītību ārpus Latvijas un tai sekojošu starptautisku atzinību. Tādēļ divkāršs prieks, ka arī 8. novembrī iepazītās atskaņotājmākslinieces spēle liecināja par spilgtu radošu individualitāti. Kristīnes Balanas un Normunda Šnē izvēlētais Sergeja Prokofjeva 2. vijoļkoncerts šī žanra paraugu vidū ir viens no biežāk spēlētajiem. Labā atmiņā vēl palikusi pirms trim gadiem turpat Lielajā ģildē izskanējusī Baibas Skrides interpretācija, un jāteic, ka tagad dzirdētais solistes lasījums nebūt neatpalika. Šādu priekšstatu radīja, pirmkārt, Kristīnes Balanas prasmes vijoļkoncerta mūzikas dramatiski spriegajās un aktīvajās lappusēs atrast īsto tembrālo veidolu un emocionālo izteiksmi, kas, būdama skaidra un pilnskanīga pati par sevi, pilnībā atbilda Prokofjeva mūzikas garam. Otrkārt, apbrīnojami bagātīgais, dziedošais un skaistais vijoles tonis skaņdarba liriskajā daļā. Atklāti sakot, interpretācija kopumā šo saviļņojošo un aizraujošo iespaidu nedaudz mazināja – kamerorķestris diriģenta vadībā muzicēja pārāk atrauti no solistes, straujākajās vijoļkoncerta epizodēs zūdot arī orķestrālā skanējuma precizitātei. Taču, neraugoties uz to, cerams, ka arī Kristīne Balanas līdzās citiem spožiem viņas paaudzes solistiem Latvijā turpinās uzstāties regulāri – gan kopā ar orķestri, gan kamermūzikas programmās.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+