Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. oktobris, 2012
Drukāt

Jauna pieeja cilvēkbērna zināšanu apguvē

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Skolēnu un pedagogu apmācībā ir jāveic izmaiņas pašos pamatos, lai attīstītu bērna domāšanu, līdz ar to mainot uzskatus par bērnu mācību procesu.

 

1) Cilvēkbērns nepiedzimst kā balta lapa, bet gan ar noteiktām spējām. Patiesībā ar šo ideju mums vajadzētu apmācīt bērnus, tā mēs apsteigtu citas valstis.

2) Katrs bērns ir kāda projekta noteikta sastāvdaļa un tādēļ katram cilvēkbērnam jādod iespēja augt un brīvi pilnveidot savas zināšanas.

3) Piedzimstot jāveic cilvēkbērna testēšana, nosakot viņa intereses un spējas, bet tā būtu jāatkārto cikliski, jo bērna intereses un spējas periodiski mainās.

4) Pirmajam bērna skolotājam jābūt ģimenei, kura ieliek pirmos filozofijas un dzīves izpratnes pamatus ar pasaku, dainu, utt. starpniecību, dod pirmo sapratni par skaitļu
būtību, skaidrojumus par vienkāršākajām dabas likumsakarībām.

5) Cilvēkbērnam zināšanas ir jāuzkrāj pēc noteiktas sistēmas un maksimāli īsā laikā, tikai šādi ir iespējams panākt, ka cilvēkbērna domāšana ir ātra, elastīga un plaša.

6) Jau no 3.-5.gadiem bērns var apgūt matemātikas pamatzināšanas, ja pieeja ir pareiza, (šeit runa ir par spējīgiem bērniem.), apmēram no 6.-7. gadiem var sākt darboties ar augstākās matemātikas pamatkategorijām.

7) Esmu iecerējusi piedāvāt izglītības ministrijai brīvu lekciju tipa apmācību sistēmu, kura neierobežo bērnu noteiktā klasē, bet ļauj viņam brīvi apmeklēt jebkuras viņu
interesējošas lekcijas. Ir jānosaka obligātās matemātikas un literatūras lekcijas, kuras sniedz pamatzināšanas, šāds apmācības veids ļaus bērnam apgūt zināšanas daudz racionālāk, ātrāk un ļaus pastiprināti apgūt tos mācību priekšmetus, kuri viņu interesē un pedagogam radīsies iespēja vērot atsevišķi katra bērna intereses un spējas,
un piedāvāt tikai viņam interesējošas lekcijas, jo netiks ierobežotas bērna iespējas mācīties vienā noteiktā klasē, kuras robežas viņš jau ir pārsniedzis.

a) Noteikt apmācību stundu limitu konkrētas vielas apguvei un kritērijus pēc kuriem veikt vērtēšanu.
b) Noteikt lekciju stundu skaitu pēc kuras jānokārto obligātās ieskaites.
c) Lekciju tipa apmācību bērns var uzsākt tikai tad, kad ir iemācījies lasīt un rakstīt, bet apmeklēt lekcijas viņam nav liegts jau agrāk.

8) Jādod iespēja bērnam apmācību procesā izmantot visjaunākās pieejamās tehnoloģijas un zinātnes atziņas.

9) Bērnam jāstrādā patstāvīgi, bet pedagoga uzdevums ir palīdzēt un virzīt viņa izglītošanos, neapslāpējot un neierobežojot bērna intereses.

Šī apmācības sistēma neierobežos bērnu noteiktā klasē, bet dos viņam iespēju pamēģināt savas spējas, piemēram, matemātikā arī augstākā zināšanu līmenī un nokārtot ieskaites neatkarīgi no pārējo vienaudžu zināšanu līmeņa un spējām, šobrīd izmantotā zināšanu apguves sistēma šādu iespēju nesniedz. Šī apmācības sistēma ļaus spējīgam bērnam straujāk virzīties pa zināšanu pakāpieniem un apsteigt vienaudžus, radīs lielāku ieinteresētību izzināt viņu interesējošos mācību priekšmetus un būs dota iespēja jebkurā laikā atgriezties pie tā zināšanu līmeņa, kuru viņš nav apguvis un to noklausīties vēlreiz.

 

Bērnudārzā lekcijas, piemēram, fizikā, ķīmijā, astronomijā, kāpinātu interesi pievērsties kādām no viņam interesējošām zinībām. Pat tad, ja bērns nav iemācījies ne rakstīt, ne lasīt, bet ļoti vēlas apmeklēt šādas lekcijas, tad dosim viņam šādu iespēju, izzināt viņu interesējošo zinātni, piemēram fiziku. Pasniedzējs nolasa „vizuālu lekciju” un palūdz uzzīmēt zīmējumu, kā elektroni pārvietojas pa vadu. Tādā veidā panāksim vairākus efektus, liekam bērnam tēlaini domāt, mudinām ātrāk apgūt lasīt un rakstīt prasmi un apgūt kādu no zinātnēm, iedot elementāras pamatzināšanas šajā zinātnē. Aizvien vairāk pietuvinoties pie fizikas piemēriem, bērns būs guvis kādu ieskatu jau šajā zinātnē, bet nevis padsmitgadu vecumā viņš tiek ielikts tikai fizikas zinātnē.

Nevienam nav noslēpums, ka bērna uztvere, analizēšana un secināšana atšķiras, tādēļ piedāvāju divus apmācību modeļus:

1) sadalīt līmeņos klases, lai bērns justos komfortabli,
2) noteikt lekciju tipa apmācību sistēmu.

Iespējams, ka pārejas posmā, pirms pāriet uz lekciju tipa apmācību, varētu izmantot līmeņapmācību, bet bērnudārzā jau varētu sākt uzreiz ar lekciju tipa apmācību.

Mēs skolā baidāmies no tā, ka skolēnus varētu sadalīt līmeņos un veikt atbilstošu apmācību procesu.

A līmenis– tie bērni, kurus nesaista skaitļi, bet saista vārdi. Nevar teikt, ka šie bērni nespēj risināt matemātikā uzdevumus, viņi to darīs, jo ir jāapgūst matemātikas pamati. Arī no šiem lēnajiem skolēniem būs gudri cilvēki.

B līmenis– tie bērni, kurus saista jebkura darbība, bet nav tiešās piesaistes, ne vārdiem, ne skaitļiem. Šīs kategorijas bērni ir gatavi izvirzīt jebkuru ideju, gan par skaitļiem, gan vārdiem, bet padziļināta interese viņiem neradīsies..

C līmenis– šie bērni gatavi darboties jebkurā jomā, pierādīt sevi, savu varēšanu, jo viņos sēž sportiskais azarts, pierādīt domāšanas asumu, loģiskās spriešanas spēju.

Ja vienā klasē mācās visu trīs līmeņu bērni, tad secinām, ka A līmeņa bērni jutīsies vispazemotāk, jo viņu domāšanas veids nav tik ātrs. Šie bērni ies un darīs bez ieinteresētības tikai tādēļ, ka jāapgūst pamatzināšanas, bet viņiem šī darbība notiek lēni. C kategorijas bērni jutīsies apspiesti tādēļ, ka viņi ieraugot uzdevumu, ir spējīgi atrast savā „zināšanu krātuvē” jau uzkrātās zināšanas un realizēt tās, atrisināt ātri uzdevumus un iet tālāk par skolotāja uzdoto. Viņi redz un atrod vienu vai vairākus risinājuma veidus, bet skolotājs nespēj šiem skolēniem pievērst uzmanību, jo pastāv klasē divas iepriekšējās kategorijas, kuras vielu apgūst lēnāk.

Ja skolā pastāvētu atsevišķi A, B, C līmeņa klases, šie skolēni nebūtu apspiesti un pazemoti, jo prasmīgs pedagogs atradīs pieeju šīs kategorijas bērniem un sniegs tās zināšanas, kuras šiem bērniem padodas vislabāk un vajadzīgā kvalitātē.

Ja runā par C kategorijas bērniem, tad jāsaka, ka šie bērni apgūtu matemātiku paātrinātos tempos, izejot ārpus no apgūstamās vielas rāmjiem.

Bērni, kuriem ir labāk attīstītas analīzes spējas, viena mācību gada laikā, varētu paveikt daudz vairāk, ja viņus nebremzētu tie bērni, kuriem uztveres un analīzes spēja ir daudz lēnāka. Ātrāk uztverošais un analizējošais bērns viena mācību gada laikā, varētu pabeigt 1,5-2 klases. Jo īsāks brīdis no uztveres līdz analīzei un secinājumam, jo lokanāks un zinošāks ir skolēna prāts.

Vienas un tās pašas dotības var būt par pamatu atšķirīgu spēju attīstībai vai arī var palikt neizmantotas skolēna personības attīstībā. Iemācīt matemātisko domāšanu nebūs iespējams, tāpat kā nevar iemācīt muzikālo dzirdi. Īstus matemātikas talantus atrast būs sarežģīti, bet bērnus, kuri spēj loģiski domāt un darboties ar skaitļiem, mēs varam atrast.

Ja cilvēks bez muzikālās dzirdes cenšas kļūt par labu pianistu vai vijolnieku, viņam drīzāk, tas neizdosies, labākā gadījumā šis bērns būs viduvējs orķestra muzikants, kurš mehāniski izpilda diriģenta rīkojumus, bet dzīvot mūzikā un improvizēt, to viņš nespēs, tieši to pašu mēs varam attiecināt uz lielāko daļu bērnu, kuri piedalās matemātikas olimpiādēs un cenšas kļūt par labiem matemātiķiem, jo šis bērns brīvi neoperēs ar skaitļiem, neredzēs vairākus uzdevuma risinājuma variantus, t.i., nepratīs improvizēt, bet tikai ātri, mehāniski rīkosies ar skaitļiem un formulām.

Ja skolēns pierod slinkot uz citu rēķina, tad viņš šo darbību centīsies atkārtot visu mūžu. Šis fakts attiecas uz mūsu domāšanu, ja no mazām dienām neesam pieradinājuši bērnu domāt, tad šis process turpināsies visu atlikušo dzīvi, kā nošpikot, norakstīt.

Piebilde. Mēs stingri turamies pie vecā, iestrādātā, bet jaunās idejas nevēlamies uzsākt, jo tās sagādā daudz problēmu un neērtību.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+