Jaunais un labi aizmirsts vecais: laivošanai piemērotas upes 1
Kādas upes parasti iedomājamies, ja ir runa par laivošanu? Gauju, Abavu, Salacu, Lielo Juglu, varbūt arī Daugavu un Lielupi… Tomēr tūrisma braucieniem vasarā piemērotu upju vai vismaz atsevišķu to posmu Latvijā ir daudz vairāk, jo pēdējos gados notiek intensīva mazo un vidējo upju atbrīvošana no sakritušajiem kokiem.
Tūrisma laivu nomas kantoru skaits Latvijā nu jau sniedzas krietni pāri pussimtam – loģiski, ka šādas uzņēmējdarbības uzturētājiem dzīve prasa meklēt arī jaunus, pareizāk sakot, aizmirstus un “aizlaistus” maršrutus. Tā nu upju sakopšanas un straumju atbrīvošanas talkas pavasaros un tāpat vasarās jau kļuvušas par normu. Jāpiemin, ka daudz lietas labā darīts Latvijas un Igaunijas pārrobežu sadarbības un ūdenstūrisma veicināšanas projekta “Riverways” ietvaros.
Jaunie ceļi
1991. gadā izdotajā brošūrā “Ar laivu Latvijas ūdeņos” kā ūdenstūrismam piemērotas bija uzskaitītas vairāk nekā 70 upes. Tiesa, daļa no tām “kuģojamas” tikai pavasaros vai nokrišņiem bagātos rudeņos, taču ir arī vārdi, kas no ūdenstūrisma aprites vienu brīdi bija izkrituši ne jau ūdeņu trūkuma pēc. Teiksim – Abuls, Rauna, Vaidava Vidzemē; Tebra, Durbe, Rīva, Roja, Engure Kurzemē; Misa Pierīgā. Gluži vienkārši šīs un daudzas citas visādā ziņā skaistas upes bija tiktāl pielūžņotas koku sanesumiem un aizgāzumiem, ka izbraukt tās spēja vai nu tikai ekstremāļi, vai arī mazohisti ar tieksmi ik pēc simt pārsimt metriem stiept laivas apkārt kārtējam šķērslim. Labi, ka ar entuziastu, uzņēmēju un pašvaldību palīdzību situācija upju atbrīvošanas ziņā ar katru gadu uzlabojas. Tātad, ja Latvijas lielākās upes šķiet apnikušas, laiks vērst skatu uz jauniem, precīzāk, piemirstajiem maršrutiem. To pulkam piepulcējušies gan tādi, kas ilgtu vairākas dienas, gan arī tādi, kam pietiktu ar dažām stundām. Piemēram, Bārta izbraucama veselu 40 km garumā no Lietuvas robežas līdz Nīcai. Starp citu, tā nemaz nav tik maza, jo pa šo upi vismaz 30. gados vēl pludināja plostus. Bārta ir rāma, tāpēc tiek ieteikta ģimeniskiem laivotājiem ar bērniem. Upe plūst kā cauri mežiem un laukiem, tā arī gar apdzīvotām vietām. Absolūts jaunatklājums ir Bārtas pieteka Apše, kas atbrīvota no kokiem tikai šogad, tāpat straujā un līkumainā Ruņa. Tāpat no Kurzemes atbrīvotajām upēm minamas Tebra un Durbe. Pēdējo tagad var izbraukt veselu 48 km garumā, ja pieskaita arī Sakas posmu ar izkāpšanu Pāvilostā. Ja runā par Pierīgu, tad te pēdējā laika “hits” ir Ķekavas novada Misa. Tā brīžiem plūst cauri “urbānajai” mazdārziņu videi, toties krastos ir vairāki ievērojami dižkoki un maršrutu var izplānot divām dienām. Galu galā laivu izīrētāji apguvuši pat 8 km garo Liepājas cietokšņa kanālu gar Tosmares ezeru. Reiz tā bija 19. gadsimta beigās ap pilsētu izbūvētās nocietinājuma sistēmas daļa, bet mūsdienās kanāls ir izbraucams no Grīzupes ielas tilta līdz ietekai jūrā. Rīdzinieki būs ievērojuši, ka laivotāji sākuši vagot arī Rīgas pilsētas kanālu, metot lokus ap Āgenskalna līci, Andrejostu un Lucavsalu.
Lai nebaida tas, ka daudzas no jaunajām, atbrīvotajām upēm ir nomaļās vietās. Agrākos laikos tas radītu loģistikas problēmas, taču, kopš Latvijā lekni uzzēlusi laivu nomas uzņēmējdarbība, katrs nomnieks gādās, lai laivas tiek piegādātas punktā A un aizgādātas no punkta B. Arī par cilvēku pārvadāšanu gan jau sarunāsiet.
Rīvas piemērs
Par Kurzemes upju jaunatklāto pērli laivotāji sauc tikai pagājušogad no sakritušajiem kokiem atbrīvoto Rīvas upi. Tā ir samērā šaura, līkločaina, ar krācītēm un skaistiem, eglēm un priedēm apaugušiem krastiem. Lai arī lejtecē paralēli upei stiepjas zemes ceļš, satiksme uz tā ir reta un aiz meža tā klātbūtni nemaz nemana. Vietām upe ir smilšaina, vietām akmeņaina. Iegājies, ka Rīvu brauc no Gumbu tilta līdz ietekai jūrā pie Labraga. Tie ir divās trijās stundās pārvarami 10 km, kurus, pateicoties “Sofijas laivām”, bija tas prieks izbaudīt arī šo rindu autoram. Bet ceļojumu var izvērst arī 17 km garā divu dienu braucienā, ja sāk no Rīvas ciema. Izrādās, ka 30. gados Rīvas upes tecējums lauksaimniecības uzlabošanas vārdā regulēts, taču maršrutā no tā neko nevarēja manīt – laikam daba atkal ņēmusi savu. Rīvas braucienam ir vairāki “bonusi”, jo, pirmkārt, pa ceļam ir Latvijai unikālais atgāžņu sistēmas koka tilts, celts 20. gadsimta sākumā, atjaunots 2002. gadā. Otrkārt, turpat pie tilta ir bijušās ūdensdzirnavas, vēlāk papes fabrika, bet šobrīd – viena no Jūrkalnes piekrastes iecienītākajām maltīšu vietām – “Rīvas krogs”. Ja kāda iemesla pēc negrib braukt atlikušo gabalu līdz jūrai, var tepat pie Liepājas–Ventspils šosejas kāpt no laivām ārā. Tomēr ieteicams turpināt, jo pēdējo kilometru upe tek pa apmēram 12 m augstu kāpu kanjonu.
Paralēli jaunu maršrutu meklējumiem vērojama vēlme piedāvāt arī principā jaunus pakalpojumus. Piemēram, “Sofijas laivu” laivinieki Latvijā ienesuši Francijā, Vācijā un Polijā jau visai populāru nodarbi – jūras staigāšanu jeb “longe côte” franču mēlē. Tā ir pastaiga hidrotērpā pa jūru līdz viduklim, ar smailītes airi rokās. Pasākums nedaudz atgādina ūdens aerobiku, bet airis vajadzīgs gan kustību dažādošanai, gan līdzsvaram. Lielu viļņu apstākļos tas lieti noder. Nodarbe atzīta par ļoti veselīgu, jo ūdens pretestība gādā, ka pat vienkāršas kustības prasa pastiprinātu slodzi, nodarbinot visas ķermeņa muskuļu grupas. Izbaudot šo pasākumu pavasarī Labragā spēcīga vēja un lielu viļņu apstākļos, jāteic, ka adrenalīns garantēts. Laivinieki spriež, ka patiesībā tādas lietas jāpiekopj nevis siltajos vasaras, bet pavasara, rudens un pat ziemas apstākļos. Hidrotērps gādā par nenosalšanu. Turklāt, ja brienat pa jūru, kamēr citi malā tīstās kažokos, fiziskajai slodzei nāk klāt gluži psiholoģisks pacēlums. Varu tam tikai piekrist.
