Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. jūnijs, 2013
Drukāt

Jaunais Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš uzstāda augstus mērķus

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Rektora vēlēšanas, kas maijā notika Vidzemes Augstskolā (VA), bija neveiksmīgas – tika izsludināta atkārtota pieteikšanās uz rektora amatu.
 Tobrīd augstskolā bija brīva arī kāda pasniedzēja vieta, un kolēģe vēstures doktoram, nesenajam Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājam Gatim Krūmiņam ieteica uz to pieteikties.

 

Augstskolas mājas lapā vēsturnieks ieraudzīja, ka VA ir nepieciešams arī rektors. “Sapratu, ka manām ambīcijām šis amats ir piemērotāks,” stāsta G. Krūmiņš. “Prasībām atbildu, bet bija priekšpēdējā pieteikšanās diena. Vienā naktī uzrak-stīju, kāda varētu būt mana rektora darbības koncepcija. Pēc tikšanās mani izvirzīja šīs augstskolas administratīvais departaments un Biznesa vadības fakultāte.”

 

Saskata milzīgu potenciālu

G. Krūmiņš, kurš iepriekš ar VA sadarbojies nedaudz – kā vieslektors un iesaistoties dažādos projektos, uzskata, ka konkurentus – pastāvīgus VA darbiniekus uzvarējis tāpēc, ka paudis ne tikai mērķus, bet arī idejas to sasniegšanai. “Vidzemes Augstskolai redzu milzīgu potenciālu, tāpēc arī nolēmu kandidēt,” viņš saka un norāda, ka reģionālās augstskolas ir ļoti būtiskas – tās veicina visa reģiona attīstību.

Jaunais rektors centīsies optimizēt, piemēram, projektu rakstīšanu finanšu ieguvei – viņaprāt, nav nepieciešami naudas meklētāji katrā fakultātē, bet vajadzētu profesionālus finansējuma piesaistītājus, kas apkalpotu visu augstskolu. “Mans mērķis ir vairāk naudas piesaistīt tieši pētījumiem,” stāsta Ģ. Krūmiņš.

Augstskolai jābūt biznesa veicināšanas centram, no tā būtu jānāk biznesa idejām.

“Pirmajā Rektoru padomes sēdē, kurā piedalījos, man nāca klāt citu augstskolu rektori un teica, ka man paveicies, ka vadīšu nelielu augstskolu, jo mazu kuģi vieglāk pagriezt,” spriež jaunais rektors. Viņš neatbalsta Izglītības un zinātnes ministrijas ieceri atstāt doktorantūras studijas tikai universitātēs. “Ja augstskolā nav augstākā līmeņa studijas, tā degradējas,” uzskata jaunais rektors. Viņš gan atzīst, ka nav jēgas uzturēt doktorantūru, ja tajā ir tikai daži studenti, jo tad zūd studiju kvalitāte. G. Krūmiņš uzskata, ka augstskolām būtu nepieciešams veidot kopīgas studiju programmas, un ir iecerējis veicināt VA sadarbību ar Tartu universitāti.

Iepriekš gan augstskolās G. Krūmiņš nav daudz strādājis. Taču augstākās izglītības jomu labi iepazinis pēdējā gadā, darbojoties daudz kritizētajā Augstākās izglītības padomes organizētajā studiju virzienu vērtēšanas projektā. G. Krūmiņš uzskata, ka kopumā projekts tomēr ticis veiksmīgi īstenots.

G. Krūmiņš līdz šim sabiedrībai vairāk bija zināms kā Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs. Šajā amatā viņš bijis četrus gadus, no Jauno zinātnieku apvienības deleģēts darboties arī Latvijas Zinātnes padomē. G. Krūmiņš stāsta, ka centies panākt, lai zinātnieki komunicē ar sabiedrību, lai nav noslēgti. Zinātnes padomē viņš turpinās strādāt – tagad viņu padomes locekļa amatam izvirzījusi Latvijas Rektoru padome.

 

Trompeti nolika malā

“Vēsture man bijusi sirdslieta jau kopš bērnības. Vēl padomju laikā visas Konversācijas vārdnīcas izlasīju no vāka līdz vākam. Taču mūsu ģimenes tradīcijās ir mūzikas apguve. Tāda ir arī mana pirmā izglītība – kā trompetists esmu beidzis Mūzikas akadēmiju. Jau studiju beigās sapratu, ka mans talants nav tik liels, lai šajā jomā piepildītu savas ambīcijas,” stāsta G. Krūmiņš.

Secinājis, ka vajadzētu studēt vēsturi, bet vēlējies iestāties uzreiz maģistrantūrā, iztiekot bez bakalaura studijām. G. Krūmiņš atzīst: bijusi vajadzīga nekaunība, lai dotos pie Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāna un prasītu atļauju stāties maģistrantūrā bez bakalaura grāda šajā nozarē.

Atļauja dota, bet ar noteikumu, ka tiks nolikts eksāmens par visu, ko māca bakalauros. “Labi sagatavojos, noliku uz 8,8 ballēm un tiku budžeta grupā maģistrantūrā, kur man gāja tiešām labi,” atceras G. Krūmiņš. Jau maģistrantūras laikā viņš sāka pētīt tā saukto Breša zemnieku saimniecību dibināšanas procesu un attīstību laikā no 1988. līdz 1996. gadam. Šo tēmu turpināja arī doktorantūrā, kaut fakultātē izskanēja debates, vai tik neseni notikumi vispār uzskatāmi par vēsturi. “Vēsturnieki tomēr uztvēra mani kā cilvēku no malas, kaut arī atzina, ka tieši tāpēc man ir oriģināls skatījums uz daudzām lietām,” stāsta vēsturnieks.

 

Maskava mums parādā

Arī G. Krūmiņa zinātniskās darbības joma ir padomju ekonomikas vēsture. Viņu piesaistīja kā pētnieku komisijā, kas centās aprēķināt PSRS okupācijas radītos zaudējumus. G. Krūmiņam bija jāpēta lauksaimniecība no 1945. līdz 1960. gadam. Ticis Maskavas arhīvos, atrada arī interesantus materiālus par 1949. gada deportācijām, no kuriem redzams, ka tās gatavotas jau no 1948. gada un ka sākotnēji centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš šai Maskavas iecerei un arī kolektivizācijai pretojies. G. Krūmiņš secinājis, ka 90. gadu sākuma agrārā reforma nebūt nebija tā, kas sagrāva kolhozos balstīto lauksaimniecības sistēmu. Nosacītā kolhozu labklājība tāpat ar laiku būtu beigusies, jo tai nebija reāla seguma. Sabrukšanas process gan būtu bijis mazāk sāpīgs, ja zeme nebūtu atdota bijušajiem īpašniekiem, bet kolhoza ēkas ļautu privatizēt bijušajiem kolhozniekiem. Šīs divīpašnieku situācijas dēļ daudzviet sabrukušas fermas un citas celtnes, ko būtu bijis vērts saglabāt.

Pēdējo pusotru gadu viņš strādājis pie Latvijas Bankas pasūtīta pētījuma par monetāro politiku. “Atradu dokumentus par starpvalstu norēķiniem starp Latviju un PSRS ‒ līdz pēdējai kapeikai, un tas varētu būt milzīgs trumpis sarunās ar Krieviju, jo nu ir pierādījums tam, ka Latvija Maskavai atdeva daudz vairāk naudas, nekā saņēma atpakaļ.

Uzskatu, ka šie atrastie dokumenti ir mans kā vēsturnieka lielākais sasniegums. Tam bija visai liela rezonanse, arī starptautiska. Tāpēc monogrāfiju par šo tēmu domāju izdot angliski.” G. Krūmiņš kopā ar ģimeni dzīvo Lēdurgā – no senčiem mantotā lauku saimniecībā. “Ja kādā brīdī nebija zinātnes projektu, varēju iztikt, nocērtot kādu gabalu meža.” Mežs gan noder arī kam citam – no tā nākuši baļķi pārtop guļbūvēs, kas celtas paša G. Krūmiņa rokām. G. Krūmiņš nāk no spēcīgas latviešu zemnieku dzimtas ar visām, kā pats saka, no tā izrietošajām sekām. Vecmāmiņa tika deportēta, mamma no izvešanas paglābās, slēpjoties pie radiem, vectēva māsa 1949. gadā tika nogalināta mežā. Dzimta no mājām tika padzīta.

 

VIEDOKĻI

Aivars Stranga, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vadīja G. Krūmiņa doktora darbu: “Gatis ir ļoti gaišs un talantīgs cilvēks. Latvijā ir maz vēsturnieku, kas pētītu saimniecības vēsturi. Tas bija ļoti interesanti – redzēt, kā uz nesenās vēstures jautājumiem skatās jauns cilvēks. Jo sevišķi augstu vērtēju viņa pētījumus par norēķiniem ar PSRS un ļoti ceru, ka monogrāfija tiešām iznāks. Ceru arī, ka līdztekus rektora darbam viņam izdosies turpināt pētījumus vēsturē.”

Egils Stalidzāns, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs: “Gatis ir liels optimists. Pat it kā nepārvarami šķēršļi viņu nespēj apturēt. Viņš ņem un dara. Tagad viņš ir lielisks piemērs citiem jaunajiem zinātniekiem, ka nevajag baidīties izvirzīt augstus mērķus. Gatis zina, ko grib mainīt, un iet uz priekšu. Latvijā vajadzētu vairāk šādu cilvēku.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+