Foto – LETA

«Jaunam jauna jauneiba»
 0

Dzejnieks un prozaiķis Valentīns Lukaševičs dzimis 1968. gadā Rēzeknē. Studējis Ļeņingradas universitātē un Latvijas Universitātē, 1993. gadā beidzis Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Humanitāro fakultāti un sācis strādāt DPU Latviešu literatūras un kultūras katedrā.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Pirms četriem gadiem aizstāvējis doktora disertāciju “Latgaliešu 20. gs. proza Latgales literārajā telpā”, iegūstot filoloģijas doktora grādu, bet šogad iesaistījies jaundibinātās Austrumlatvijas literārās akadēmijas darbā.

 

 

Pirmā publikācija – dzejolis “…neticiet varenajiem” iespiests Rēzeknes rajona laikrakstā “Darba Karogs” 1989. gadā. 1998. gadā uzņemts Latvijas Rakstnieku savienībā. Publicējies “Tāvu zemes kalendarā”, laikrakstos “Mōras Zeme”, “Rakstnieka Vārds”, “Literatūra. Māksla. Mēs”, “Kultūras Forums”, žurnālos “Jaunuo Dzeive”, “Luna”, “Karogs”, viņa dzejoļi iekļauti latgaliešu jauno literātu kopkrājumā “Pagrauda” (1999) un mūsdienu latgaliešu dzejas antoloģijā “Susātivs” (2008). Kopā ar latgaliešu literātu Oskaru Seikstu sarakstījis dzejas grāmatu “Seppuku iz saulis vādara” (1995) un pirmo postmodernisma romānu latgaliešu literatūrā “Valerjana dzeive i redzīni” (1996). Pērn iznākusi V. Lukaševiča sastādīta “Latgaliešu–latviešu vārdnīca. Vīna cylvāka specvuorduojs”. Iznākuši dzejas krājumi “Kuozynda” (2005), “Vot taidi vot i batvini” (2006), “Bolti burti” (2011). Par pēdējo šogad saņēmis Īpašo balvu “Latvijas Literatūras gada balvas – 2011” ceremonijā. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” daudzkārtējs laureāts.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Latvijas Avīzē” pirmpublicējam Valentīna Lukaševiča dzejoļus.

– Kas, tavuprāt, Latgalē ir tāds, kā nav citur Latvijā?

V. Lukaševičs: – Apziņa, ka ne tikai bagātība, bet arī māksla un zinātne cilvēku nepadara automātiski laimīgu.

– Jau 20 gadus strādā ar jauniešiem. Runā, ka pēdējos gados esot būtiski pasliktinājies vidusskolu beidzēju zināšanu līmenis. Kā tu to redzi?

– Zināšanas un gudrība nav tas pats. Zināšanas vairāk balstās uz atmiņu, gudrība – uz spriešanu, novērošanas spēju, augstākajā pakāpē pārvēršoties par sirdsgudrību. Tāpat kā nevar nopelnīt visu pasaules naudu, nevar arī izlasīt visas grāmatas.

Faktomānija, zināšanas zināšanu pēc ir sava veida kolekcionēšana, atkarība vai apsēstība. Ir lietas, kas obligāti jāatceras, un ir lietas, kuras tā darīt tieši nevajadzētu. Atradīsi šo balansu – vari iet tālāk!

– Pēc dzejoļiem spriežot, esi fatālists. Kādas ir tavas attiecības ar likteni?

– Liktenim neticu. Neinteresējos par horoskopiem, zvaigžņu stāvokli, plaukstas līnijām vai kāršu likšanu. Dažreiz ielūkojos, kāda šobrīd ir mēness fāze, tur ir tīrā fizika. Uzskatu, ka visu nosaka es un Pestītājs – viņa griba un mana izvēle.

 

 

***

Suņs skraidēje iz trejom kuojom.

Pi veikala nūkryta ānā.

Broņs pasvīde jam maizis gobolu.

Jū sīva vairs nalaiž sātā.

Bez dorba jau godus desmit.

Naīt par saņtimim zuoli pļaut.

Naīt par lateni molku škaļdeit.

Bārnam aizīt salosa ūgys.

Sābram aizīt paleigā trušus kaut.

 

 

***

Sapiņ bizeitē motus.

Nu lyudzu! Nu lyudzu!

Ar luopstu izrokšu prūdu,

Kur tev mauduotīs.

Ar pinceti salaseišu gryudeņus,

Nu kuo izcept maizeiti.

Divuos? Vēļ lobuok.

Vīnā dakuoršu zvaigzneiti.

Ūtrā sorkonu bumbeni.

Meiluo. Lobuo. Vīneiguo.

Nakroti ar pierstu iz viersu.

Nadypynoj ar kuojom pa zuoli.

 

 

***

Jaunam jauna jauneiba.

Vacam vaca zeče.

Apylkta iz ūtru pusi.

Izabuozīs lelais piersts.

Zam tuo noga ašnis.

Izkuopa iz kuojis zyrgs.

Taids bez zūbim, okls.

Aizmugurē aizmiersts orkls.