Jaunas krāsas ikdienas audumā 0
Līdz 20. septembrim Rīgā norisinās laikmetīgās mākslas festivāls “Survival K(n)it 7”. Reaģējot uz ekonomiskās krīzes radītajām pārmaiņām, tas pirms septiņiem gadiem aicināja pārvērtēt esošās izdzīvošanas stratēģijas un radīt tām alternatīvas. Turpinot rezonēt ar globālām un lokālām aktualitātēm, šogad festivāls pievērsies ikdienas rutīnai, kuru veido kā pašsaprotami personīgie rituāli, tā apzināti kultivētas kolektīvas tradīcijas.
Par izstādes norises vietu izraudzīts nams Krišjāņa Barona ielā 14, kurā vairāk nekā sešdesmit gadu atradusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā ēka. Projektā piedalās ap četrdesmit dažādās jomās strādājošu mākslinieku un mākslinieku grupu no Latvijas un ārvalstīm.
Festivāla atklāšanu pieteica irāņu mākslinieks Džamils Kamangers, kurš pie Ministru kabineta tradicionālajā pērļošanas tehnikā veidoja bēgļu ceļošanas dokumentu. Egles Buvīdītes horeogrāfiskajai performancei – deviņiem skrienošiem vīriešiem pilsētas centrā – bija daudz pārsteigtu aculiecinieku.
Barona ielas nama pirmais stāvs aicina apmeklētāju aktīvi līdzdarboties – izšūt daļu no desmit metrus gara audekla. Turpat līdzās biedrības “Museums Revealed” spēle “Mazo lietu spēks”. Plauktā varat atstāt kādu sev piederošu priekšmetu, tā radot daļu no interaktīvas instalācijas – īslaicīga muzeja krājuma. Objektu var inventarizēt, izpildot kartīti un sniedzot informāciju par tā vēsturi, mērķi un izmantošanas iespējām. Instalācija ir norāde uz ciešāka dialoga nepieciešamību starp mākslas institūcijām un apmeklētājiem – iedrošinošs solis sarunas sākšanai un jauna – iesaistītāka, aktīvāka un tādējādi arī prasīgāka kultūras patērētāja atmodināšanai sevī.
Ekspozīcijas sākumā otrajā stāvā skatāms igauņu mākslinieces Flo Kaseraru darbs “Sacelšanās”. Uz grīdas novietota milzīga skārda lidmašīna, locīta kā vienkāršs papīra lidmašīnas modelis. Turpat pie sienas aiz stikla identisku, tikai mazmazītiņu lidaparātu, gluži kā kukaiņu, kolekcija. Šodienas īstenībā lidmašīna nav tikai gaisa satiksmes līdzeklis, tas ir militāras varas izrādīšanas un izlūkošanas instruments. No putna lidojuma rakursa uzņemtais video, kurā redzams, kā no jumta skārda tiek izlocītas vairākas milzu lidmašīnas, ir metaforisks. Līdzās spēcīgam vizuālajam iespaidam tas izgaismo personīgu neuzticēšanos, šaubas un, iespējams, apdraudētības sajūtu, kas ir ikdienas rutīnas daļa lielai daļai pasaules iedzīvotāju, un mēs neesam izņēmums.
Par personīgo ikdienas rutīnu festivālā runā Kristaps Epners, kurš dokumentējis lielu skaitu savu skriešanas maršrutu. Aplūkojami biezā iesējumā, tie katras skrējiena dienas nospiedumu kartē parāda kā atšķirīgu. Ritms, nevis precīzs darbību atkārtojums rada rituālu. Andrejs Strokins savukārt izveidojis dokumentālu fikciju par bibliotēkas ēkas vēsturi un darbiniekiem. No liecībām, kas pārvācoties palikušas aiz bibliotēkas darbiniekiem, telpā veidojot nelielu ikdienas artefaktu arhīvu, ar ironiju un acīmredzamiem manipulācijas instrumentiem radīts aizgājuša laikmeta portrets. Fotogrāfijas, vecs herbārijs, tējas krūzīte, apmeklētāju reģistrācijas žurnāls – tās ir lietas, kas var būt vēstures avoti. Nonākot stāstītāja rokās, tās var tikt interpretētas visneiedomājamākos veidos.
Toties Kristiana Brektes šausmu istabas apmeklējums var izrādīties terapeitisks. Rūpīgi pārdomātu skaņas un gaismas efektu pavadījumā tur aci pret aci sastapsieties ar savām lielākajām bailēm, un tas, zināms, ir diezgan efektīvs solis pretī to pārvarēšanai. Nāve, potes, slimības, lietuvēns un citas lielākas un mazākas briesmas tur ieslodzītas mazos rāmīšos. Jūs esat drošībā, bet, ja jūs, atrodoties Brektes telpā, arvien turpināt justies neomulīgi, atzīstiet – bailes ir jūsos pašos, nevis ekspozīcijā.
Baltkrievu mākslinieks Jura Šusts izstādē piedalās ar audio un video instalāciju “Kara atbalss” – tas ir spēcīgs darbs, kurā, izmantojot ikdienišķu un pēcpadomju pasaulē labi pazīstamu parādību, atspoguļota Krievijas agresija Ukrainā. Ornamentālu paklāju Miera ielas pagalmā ar plastmasas lāpstiņu dauza brālis un māsa – daudziem zināmo rituālu ierasti pavada draudīga skaņas atbalss dzīvojamo māju kvartālos, kas tikpat labi var būt arī šāviņu troksnis. Šīs divas lietas – sadzīve un karš – notiek tepat un vienlaikus.
Ikdienas darbību atkārtojums nemanot veido ne tikai mūsu dienas kārtību; caur šīm šķietami mazajām lietām nereti definējam savu identitāti un veidojam attieksmi pret tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem. Nepazīstamā pieņemšana, piederības veidošana un mijiedarbība vai izolācija norisinās ikdienā, nevis kādā mistiskā dimensijā ārpus tās. “Survival k(n)it” pievēršas šiem un citiem mūsu ikdienas auduma veidotājiem.
Kvalitatīvais darbu komplekts festivālā atrodas ciešā dialogā ar bijušās bibliotēkas ēku – vairāk nekā pusgadsimtu tā kalpojusi zinātnei. Uz brīdi verot durvis laikmetīgajai mākslai, tiek dota iespēja namu ieraudzīt no jauna. To darot, vērts uzmeklēt arī Ingas Melderes, Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša, arī mākslinieku eksperimentālās apvienības “Klīga” un daudzu citu lielisku mākslinieku darbus.
