Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. septembris, 2015
Drukāt

Festivāla “Homo Novus” izrādē “Mii Mii paaudze” pētnieka lomā šoreiz nostādīti skatītāji

Publicitātes (Lauras Stašānes) fotoPublicitātes (Lauras Stašānes) foto

Iestudējumā "Mii Mii paaudze" piecu jauniešu stāsti ir godīgi un aizkustinoši, un tomēr paliek jautājums – kāpēc šie?

Režisora Elmāra Seņkova vārds Starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmā nav pārsteigums, jo viņa pieredze pedagoģijas jomā, konceptuālais skatpunkts uz klasiku ar šodienas acīm (Rūdolfa Blaumaņa lugu triloģija), iestudējums bērniem (“Sarkangalvīte” Latvijas Nacionālajā teātrī) un skolas jauniešu iesaistīšana Valmieras drāmas teātra izrādē “Raudupiete” liecina par mākslinieka mērķtiecīgu atbilstību izvēlētai festivāla tēmai – PIEAUGŠANA. Elmāra pastāvīgā vēlme uzrunāt jauno auditoriju ir apsveicama un atbalstāma.

Arī izrādes “Mii Mii paaudze” oriģinālā forma nav pārsteigums, tā apliecina vienmēr tik racionālo un konstruktīvo Elmāra režijas rokrakstu. Atceroties piemērus – divas aktrises vienā Kristīnes lomā izrādē “Purva bridējs” Latvijas Nacionālajā teātrī un “Hedas Gableres” iestudējumam uzbūvētā māja–konstrukcija, kurā katram skatītājam bija paredzēts savs lodziņš.

“Mii Mii paaudzes” pieciem skatītājiem arī ir sagatavots katram īpašs logs–ekrāns (scenogrāfe Evija Pintāne), kurā aci pret aci katrā epizodē satiekas divi cilvēki – skatītājs (ar individuālām skaņu austiņām) un mūsdienu astoņpadsmit gadus vecs jaunietis. Un, vēlreiz minot Elmāra iestudējumu praksi, Dailes teātra “Es par Rēziju” iestudējumā tete-a-tete piesātinātā dialogā sastapās divi – Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa un pats režisors. Toreiz Elmārs iedziļinājās “Kas tu esi, Rēzij?” jautājumā, šoreiz pētnieka lomā nostādīti skatītāji.

Dramaturgs Dāvids Keišs ir izveidojis dramaturģisku situāciju, kurā katrs jaunietis apmēram desmit minūtes imitētā kontaktā ar skatītāju vēsta savas dzīves stāstu – par ko uztraucas, par ko domā, kam gatavojas nākotnē. Stāstu secība nav svarīga, katram skatītājam tā ir cita. Mainot krēslus, ir iespēja kopumā dzirdēt piecus stāstus. Būtisks faktors ir iespēja ar sānredzi saskatīt vairākus citus jauniešus, kuri klusē sestajā “liekajā ekrānā”. Tas rada paplašinājuma sajūtu, radot iespaidu par jauniešu dokumentālo dzīves stāstu lielāku klātbūtni. Tā taču arī ir, jo, izvēloties piecus cilvēkus, runāt par mūsdienu paaudzi ir mazliet ironiski. Savukārt šaurā baltā telpa, mērogā deformētais cilvēka attēls, klusums un ritmiskās pauzes rada mazliet klaustrofobisku, kosmisku sajūtu. Varbūt to paspilgtina arī viena no tekstā nosauktajām grāmatām – “Mazais princis”. Valda atsvešinātas laboratorijas pētniecības atmosfēra, kurā tiek preparēts – jā, bet kas? Individuālas dzīves stāsti vai kopsakarības?

Pirmā meitene sirsnīgi lepojas ar savu septiņu bērnu ģimeni, puisis asprātīgi ironizē par latviešu you tube sižetiem un žurnālistu tiražēto tukšo saukļu sensācijām. Kāds cits norūpējies par savu ģenētisko potenciālu un pozicionēšanos sabiedrībā, vēl kāds – jautā (bet ne protestē!), kāpēc cilvēkiem jāierobežo savas emocijas, kāpēc par tām nav pieņemts runāt atklāti. Otru meiteni uztrauc jautājums – ko nozīmē būt pieaugušam, vai tas ir spēks vai vājums? Kopsummā jaunieši no vienas skolas rāda labi situēta sabiedrības locekļa viduvēju seju, kurai trūkst spilgtuma. Pieci stāsti rāda vidēji normālu topošu personību atspulgu, pie jauniešu nosauktām vērtībām tiek minētas mīlestība, ģimene, atzinība, nākotne, ko gaida pusaudži. Ja kas pārsteidz, tad mērenība, tāda kā gatavība apdzīvot savu istabiņu komunālajā dzīvoklī tajā garajā dzīvē, kurai visi sevi “programmē”. Tīši vai netīši anonimitāti vairo īsais laiks, viss notiekošais aizņem stundu, kurā nav iespējams iepazīt tuvāk un izjust pilnīgi svešus cilvēkus ar vārdiem Olivers Vincents, Edvards Francis Kuks, Vits Vidulejs, Patrīcija Keiša, Inga Bušaite, Zane Čivle.

Trīs puišu un divu meiteņu godīgu un tomēr ne vispārināmu vēstījumu ir grūti saukt par paaudzes portretu. Tomēr tendence ir nojaušama, raksturos dominē digitālajā laikmetā raksturīgās pazīmes – lietišķība un individuālisms pāri visam. Tādi viņi ir mums līdzās, katrs atsevišķi un bez īpašas vajadzības sevi definēt kopīgi – par paaudzi.

Pieci stāsti ir godīgi un aizkustinoši, un tomēr paliek jautājums – kāpēc šie? Neviens izvēlētais jaunietis nepauž tik populāro pusaudžus raksturojošo sociāli depresīvo noskaņojumu, neviens neuzdod reliģiska satura jautājums, neviens nepārstāv sociāli maznodrošinātu slāni. Izvēloties attiecīgos jauniešus, režisors liek domāt, ka problēmu jaunajā paaudzē nav? Konkrētie jaunieši ir gatavi dzīvot “ilgi un laimīgi”, lai gan neapšaubāmi, ka citu zēnu un meiteņu stāsti vēstītu ko citu.

Vienojošais līdzīgais ir telefons visu jauniešu rokās, bet vai viņi būs tie, kuri paklausīgi pielāgosies patērētājsabiedrībai, kurā vajadzības pēc personības nav liela, vai izveidos savu neatkārtojamo likteni, pagaidām nav nojaušams. Šobrīd viņus vieno dzīve digitālajā laukā, kurā aktuāli ir skatīties katram savā ekrānā – telefona vai kādā citā.

Arī izrādes formāts daudzos atsevišķos ekrānos sniedz papilds impulsu citai tēmai – empātijas pazušanai. Vienvirziena komunikācija, kad skatītāju reakcijas neiespaido aktieru spēli, paspilgtina atsvešinātības sajūtu. Tēma – komunikācija caur ekrāniem ir ļoti skumja. Kā kompensācija iecerēta atšķirīga atvadu epizode – katrs skatītājs “saņem” muzikālu sveicienu ar jaunieša izvēlēto fragmentu un sirsnīgu bezvārdu acu kontaktu – vēstījumu no sirds. Varbūt tas ir kopīgais – ilgas pēc tā, lai ekrāns pazustu?

Apsveicami būtu, ja šādas formas izrāde apceļotu vidusskolēnus visos reģionos, jo pieredžu vairošana starp pusaudžiem būtu papildu pievienotā vērtība tai skatītāju daļai, kura tik reti sagaida teātri savās mājās un kuru uzrunāt tik būtiski ir režisoram – pedagogam Elmāram Seņkovam.

Uzziņa

“Mii Mii paaudze”, iestudējums Starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmā

Režisors: Elmārs Seņkovs, dramaturgs Dāvids Keišs, scenogrāfe Evija Pintāne.

Līdzautori un dalībnieki: Olivers Vincents, Edvards Francis Kuks, Vits Vidulejs, Patrīcija Keiša, Inga Bušaite, Zane Čivle

Nākamās izrādes: 8., 9., 10. septembrī.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+