Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
20. oktobris, 2017
Drukāt

Māris Antonevičs: “Jaunās sejas” gaidot

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Tāvi Reivass

Kad kāds sāk runāt par “jaunām sejām” politikā, visi, protams, saprot, ka te nav domāta fiziskā jaunība. Lai gan viens otru neizslēdz, un pēdējā laikā pasaules politikā parādījušies vairāki jauneklīgi līderi. Visplašāk, protams, tika apspriests Francijas prezidenta Emanuela Makrona (40) uznāciens gandrīz vai Cēzara “Veni, vidi, vici!” (“Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!”) stilā. Un arī Latvijā nekavējoties atskanēja nopūtas: “Ak, kad mums pienāks tie laiki… Kad mums būs šādi politiķi valsts vadībā.” Tiesa, pirmajos mēnešos Francijas valsts vadītājs padeldējis lielo sabiedrības uzticību, bet tas jau bija diezgan paredzami. Pirmkārt, vēlētāju uzticība tika dāvāta avansā. Otrkārt, lielāks dzinulis tomēr bija nevis jaunā politiķa personība, bet vajadzība novērst iespējamo Marinas Lepēnas nākšanu pie varas. Jauneklīgais tēls devis priekšrocības arī Kanādas premjeram Džastinam Trudo (ievēlēšanas brīdi – 44 gadus vecs), kuru kā paraugu īpaši mēdz piesaukt liberālo ideju piekritēji, jo politiķis pārstāv tieši šo politisko virzienu. Savukārt vēl viens jauns un veiksmīgs politiķis, kurš jaunības ziņā krietni pārspēj abus iepriekšminētos, tādus “sajūsmas spiedzienus” starptautiskajos medijos nav izpelnījies. Runa ir par Sebastianu Kurcu (31), kura vadītā Tautas partija (OVP) nupat uzvarējusi Austrijas parlamenta vēlēšanās, un tieši viņš, visticamāk, kļūs par nākamo kancleru. (Ja tas notiks, viņš būs jaunākais valdības vadītājs Eiropā.)

Var jau iebilst, ka Austrijai nav tik būtiska loma pasaules politikā kā Francijai vai Kanādai, tāpēc arī uzmanības mazāk, tomēr, šķiet, iemesls drīzāk jāmeklē politiskajās idejās. Trudo vai Makrons iederas mediju uzburtajā pasaules kārtībā. Tur “vecie” politiķi ir konservatīvi vai, vēl trakāk, populistiski un ap sevi pulcē tos vēlētājus, kuri nevēlas pārmaiņas. Vai arī, ja vēlas, tad tās ir “nepareizas” pārmaiņas. Savukārt “jaunie” ir progresīvi, atvērti un vairāk vai mazāk liberāli orientēti. Taču ar S. Kurcu ir cits stāsts. Jaunais politiķis pārstāv konservatīvu partiju, kas vēl nesen piedzīvoja krīzi, jo nespēja rast atbildi jaunajiem izaicinājumiem, pirmkārt masveidīgajai migrācijai.

Līdzīgi kā daudzās Eiropas valstīs, arī Austrijā ir viena partija, kas savu politiku lielā mērā uzbūvējusi uz pretimigrācijas noskaņām – Brīvības partija (FPO). Un, kā jau ierasts, šādu partiju politiķi izpelnās kritiku un “atstumtā” lomu. Brīvības partijai šajā ziņā ir sena pieredze vēl no Jorga Haidera laikiem deviņdesmitajos, kad partijas politiskie panākumi bija Eiropas mēroga skandāls, un pret Austriju pat gribēja ieviest sankcijas tikai tāpēc, ka tās pilsoņi vēlēšanās izdara “nepareizu” izvēli. Aizvadītajās vēlēšanās FPO ieguva 26% balsu, kas tai deva trešo vietu, pavisam nedaudz zem sociāldemokrātiem. Taču būtiskākais politiskais jaunums ir tas, ka migrācijas ierobežošanas politika šoreiz bija arī vēlēšanu uzvarētājas – OVP – nostādņu pamatā un līderis, kas to izvirzīja, bija tieši jauneklīgais S. Kurcs. Šī kombinācija lauž līdz šim ierasto ainavu, un pretimigrācijas politika kļūst par normālu, nevis radikālu pozīciju. Jāpiebilst, ka Austrijā pilnīgu izgāšanos vēlēšanās piedzīvoja lielākie “velkomisti” (kā mēdz dēvēt migrantu aicinātājus) – Zaļā partija, kas pat neiekļuva parlamentā. Protams, tagad ir intriga, kāda tad būs nākamā koalīcija Austrijā, jo idejiski tā būtu jāveido OVP un FPO, tomēr var paredzēt, ka tādā gaidījumā sekos spiediens no Briseles (un ne tikai), uzbrukumi medijos un tamlīdzīgi. Otra Kurca izvēle ir ņemt koalīcijā sociāldemokrātus, kas atslābinātu starptautisko reakciju, bet var sagādāt vilšanos vēlētājiem.

Bet, runājot par “jaunajām sejām”, pārmaiņas politikā, protams, ir vajadzīgas, taču svarīgākas par vecumu vai kādiem citiem parametriem tomēr ir idejas. Latvijā netrūkst gados jaunu politiķu visās partijās, kas it kā tiek gatavoti līderu pozīcijai. Katra partija tādu varētu uzrādīt: ZZS – Danu Reiznieci-Ozolu, “Vienotība” – kā parasti Vilni Ķirsi, Nacionālā apvienība – pat veselu rindu frakcijas deputātu, tāpat arī citas. Bet vai kāds no viņiem varētu stāties valsts vadībā? Pārliecība īsti nerodas…

Starp citu, pamācošs stāsts tepat no kaimiņiem. Kad 2014. gadā Igaunijā par premjeru kļuva 35 gadus vecais Tāvi Reivass, bija dzirdamas atziņas, ka igauņi atkal mūs apsteiguši – tur varu pārņem jaunās paaudzes politiķi, kamēr Latvijā joprojām lielākajai daļai premjera kandidātu biogrāfijā atrodams ieraksts “PSKP biedrs”. Tomēr Reivasa ceļš politikā nebija gluds – 2016. gadā parlaments viņam izteica neuzticību, viņš zaudēja arī partijas priekšsēdētāja amatu, taču lielā izgāšanās pienāca pavisam nesen, kad atklājās, ka politiķis ir iesaistīts seksa skandālā. Lai gan bijušā premjera loma tajā vēl arvien ir diezgan neskaidra, no mājieniem var noprast, ka apsūdzības par uzmākšanos kolēģei ārvalstu vizītes laikā ir vērstas pret viņu. Tādā gadījumā tas, visticamāk, nozīmētu politiskās karjeras beigas. Bet gan jau nāks citas “jaunās sejas”.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Trīs sociāldemokrāti…

Lai gan “Saskaņa” sevi raksturo kā “sociāldemokrātisku” partiju, viens no tās līderiem Jānis Urbanovičs braukā ar 90 000 eiro vērtu džipu. Dārgas un jaudīgas automašīnas iecienījuši arī citi “sociāldemokrātu” līderi: Nils Ušakovs un Andrejs Elksniņš.

Vai 10 gadu cietumsods par karošanu Islāma valsts pusē ir adekvāts?
Draugiem Facebook Twitter Google+