Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. janvāris, 2014
Drukāt

Jauni kontrasti latviešu simfoniskajā mūzikā

Foto - LETAFoto - LETA

Lielās ģildes zālē sestdien, 25. janvārī, atkal sagaidījām latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu. Katru gadu tā koncepcija nedaudz atšķiras, piedzīvoti gan veiksmīgi, gan ne tik pārliecinoši risinājumi, taču šoreiz koncerta mākslinieciskā dramaturģija nenoliedzami saucama par izdevušos.

Programmas pirmajā daļā bija iekļauts jau kādu laiku ar nepacietību gaidīts pirmatskaņojums – Andra Dzenīša koncerts saksofonam ar orķestri “E(GO)”, otrajā daļā – atgādināts par 2009. gadā pirmoreiz spēlēto Daces Aperānes partitūru “Elpa”, pēc tam atskaņojot vienu no atpazīstamākajām latviešu simfonisma virsotnēm – Pētera Plakida “Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem”. Savukārt trešajā daļā deju svītas veidolā bija ietverts vēl viens atgādinājums – par Gundara Pones baletu “Mana paradīze”. Patīkami pārsteidza, ka, veidojot programmu, vienlīdz lielā mērā uzmanība pievērsta gan Latvijā dzimušajiem, gan trimdas komponistiem. Saistīja arī koncerta emocionālais vēstījums.

Saksofona koncerts “E(GO)” Andra Dzenīša daiļradē nebūt nav vienīgais instrumentālā koncerta žanra paraugs – pirms tam tapušas partitūras čellam, mežragam, klarnetei, klavierēm ar orķestri. Taču Dzenīša jaunākais darbs atklāj vēl jo augstāku mākslinieciskās meistarības līmeni, un to droši var nosaukt par lielisku, daudzējādā ziņā aizraujošu sasniegumu. Konsekventi īstenojot daudzsološo ideju par solopartijas virzību caur trim dažādiem saksofoniem, komponists tembrālos risinājumus nesaraujami saistījis ar emocionālo izteiksmi un solopartijai piešķirto tematismu iekļāvis orķestra daudzslāņainajā skaņurakstā, panākot iespaidu, ka mūzikas attīstība tiek uztverta gan kā viengabalaina un plūstoša, gan arī kā izteikti spriega un kontrastaina. Vienlīdz pārliecināja kā skaņdarba trauksmainais dramatisms, tā mērķtiecīgā formveide. Tikpat lielu uzmanību saistīja komponista atradumi orķestrācijā un intonatīvā materiāla izklāstā. Saviļņo gan mūzikas kaismīgās kulminācijas, gan orķestra atmosfēriskā skaņa – katrā ziņā rezultāts ir suģestējošs. Saksofona koncerta pirmajā atskaņojumā muzikāli precīzākais un daudzšķautņainākais bija solista Arvīda Kazlauska sniegums, orķestra partitūras lasījumam palaikam atstājot priekšstatu, ka diriģents Normunds Šnē un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi darbojas visai atrauti viens no otra. Jādomā, ka ideālam tuvāka – saliedētāka un krāšņāka versija šim skaņdarbam vēl priekšā.

Koncerta otrajā daļā izskanējušais Daces Aperānes opuss “Elpa” rakstīts, atsaucoties uz Astrīdes Ivaskas dzejoli “No tavas elpas nāk vējš…”. Šīs dzejas rindas gan var dot arī gaišākus muzikālos impulsus par tiem, kas izvērsti šajā skumju, vientulīguma un nostalģijas caurvītajā stīgu orķestra ainā, taču simpātijas raisa komponistes pausto māksliniecisko izjūtu patiesums. Turklāt autores profesionalitāte stīgu instrumentu iespēju bagātīgajā izmantojumā un dramaturģiskās arhitektonikas izveidē tikai akcentēja skaņdarba kvalitātes.

Visbeidzot, pēc Dzenīša un Aperānes partitūrām sekoja vēl trešais psiholoģiska rakstura pavērsiens Pētera Plakida “Mūzikas klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem” atainojumā. Kopš 
pirmatskaņojuma 1969. gadā šis opuss spēlēts daudzkārt – arī pēdējā gadu desmitā, taču pianista Mārtiņa Zilberta, perkusionista Ivo Krūskopa un Aigara Meri vadītā Latvijas Nacionālās operas orķestra interpretācija tajā vienalga spēja atklāt jaunas dimensijas. Īpaši pārliecināja tieši Mārtiņa Zilberta uzstāšanās. Arī kopumā opusa lasījumu var novērtēt par veiksmīgu un pārdomātu – tāpat kā Daces Aperānes skaņuraksta atspoguļojumā, orķestris un diriģents bija atraduši stabilu līdzsvaru starp precīzu un racionālu skatījumu uz partitūrā ietverto informāciju un kolorītām māksliniecisko pārdzīvojumu izpausmēm. Prasmīgi veidotajā dialogā ar solistiem Pētera Plakida opuss izskanēja tam atbilstošā izteiksmē, vēlreiz apliecinot, ka “Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem” joprojām ir izcilākais skaņdarbs latviešu komponistu simfoniskajā daiļradē, kas vēsta par neatbildētām un nepiepildītām jūtām.

Pie baleta “Mana paradīze” Gundars Pone strādāja mūža pēdējos gados, vienlīdz iedvesmojoties no Aleksandra Čaka dzejas un paša bērnības atmiņām. Pirmoreiz par šo baletu atcerējās pirms diviem gadiem, kad Vilni Šmīdbergu aicināja orķestrēt nesen atrasto klavierizvilkumu. Šādā instrumentācijā “Mana paradīze” izskanēja arī 25. janvāra koncertā, no Pones baleta mūzikas šoreiz izveidojot piecdaļīgu svītu. Liepājas simfoniskais orķestris ievērojamā avangardista jaunrades stilam neierasti gleznainajos un līksmajos tēlos iejutās brīvi un nepiespiesti. Andrim Veismanim pie diriģenta pults priekšnesuma aizrautību un artistiskumu iekļaujot krāšņi un noteikti izzīmētās līnijās, programmas trešā daļa kļuva par pienācīgu izskaņu visam lielkoncertam.

Vien jāpiebilst, ka baleta partitūras oriģināls joprojām gaida pirmizrādi, un tas pats attiecas arī uz Gundara Pones operu “Roza Luksemburga”, Lūcijas Garūtas operu “Sudrabotais putns” un Marģera Zariņa “Operu uz laukuma”. Jādomā taču, ka šos latviešu mūzikas klasiķu darbus pirmoreiz pienākas uzvest tieši Latvijas Nacionālajā operā, nevis Ņujorkā vai Venēcijā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+