Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. jūnijs, 2014
Drukāt

Gluži kā “Likteņa līdumnieki”. Ciemos pie zemeņu, aitu un trušu audzētājiem Valdgalē (8)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Agritas un Ināra Grundštoku audzētās zemenes ir vienas no pirmajām Latvijas ogām Rīgas Centrāltirgū. Viņu truši izstādēs gūst godalgas. Pirms dažiem gadiem enerģiskie Talsu novada zemnieki pievērsušies Romanovas šķirnes aitu audzēšanai. Grundštokiem ir vēl daudz citu skaistu ieceru, bet par tām viņi pagaidām runā piesardzīgi…

Viss sākās ar zemenēm


Zemnieku pirmie gadi Valdgales pagasta “Priedēs” atgādina “Likteņa līdumnieku” sāgu. Vietā, kur tagad atrodas viņu dibinātās SIA “Zefīrs” zemeņu lauki un siltumnīcas, kūtis un ganības, bija krūmi un zālainas pļavas. Visapkārt mežs, 3 kilometru attālumā – Lielsalas purvs, kura klātbūtnei Grundštoki tagad var pateikties par saviem trim karpu dīķiem.

Netālu joprojām dzīvo Ināra mamma Milda un tētis Elmārs Grundštoki, kuri agrāk nodarbojās ar piena lopkopību. Ieejot jaunajā gadu tūkstotī, vecāki aicināja talkā dēla ģimeni. Inārs, beidzis Laidzes lauksaimniecības tehnikumu un ieguvis lauksaimniecības tehnikas mehāniķa diplomu, tobrīd sev un ģimenei iztiku pelnīja, strādājot par mežstrādnieku, Agrita – par pārdevēju Talsos. Lauki abiem tuvi jau kopš bērnības, un pārmaiņas pavēra iespēju izveidot pašiem savu saimniecību.

Viss sākās ar zemenēm. Ināra māsa Valdemārpilī audzēja šīs ogas un ieteica to kā veiksmīgu biznesu arī brālim. 2000. gada vasarā viņš “Priedēs” uzara nelielu zemes gabaliņu, kurā iestādīja māsas iedotos šķirņu ‘Honey’, ‘Zefīrs’, ‘Pandora’,’Pegasus’ un ‘Induka’ stādiņus. Tajā pašā gadā dzima iecere audzēt zemenes arī siltumnīcā, jo Talsu pusē tobrīd neviens to nedarīja. Stādus pirmajos saimniekošanas gados iepirka no z/s “Melnalkšņi”. Vēlāk, biznesam attīstoties, Agrita un Inārs sapņoja, ka viņiem Talsu tirgū būs vieta ar vismaz 25 dažādu šķirņu zemenēm. “Priežu” saimniece piemājas zemītē ierīkoja izmēģinājumu lauciņu, kurā audzēja Ogres un Pūres stādaudzētavās iegādātos jaunstādus no mēģenēm. Paralēli ogu biznesam viņi tirgoja stādus, taču vairākums jauno šķirņu neizturēja laika pārbaudi. – Tirgū no ārzemēm ieveda aizvien jaunas šķirnes, modē nāca saldētie stādi, līdz ar krīzi mazinājās arī iedzīvotāju pirktspēja, tāpēc no šā biznesa atteicāmies, – stāsta Inārs.

Šķirni ‘Sonata’ ar garšīgajām ogām audzētāji joprojām uzskata par piemērotāko audzēšanai siltumnīcā. Tā kā pavasaris mūsu zemē atnāk aizvien agrāk, ziedus apputeksnē zemes bites no vietējām pļavām. Iepriekš minēto šķirņu zemenes nepieviļ arī tad, kad tās pēc pirmā ražas gada siltumnīcā izstāda laukā. Jaunstādus siltumnīcām katru gadu iepērk no Holandes. Tie ir dārgāki, toties kvalitatīvi, daudz ražīgāki, lieliski piemēroti gan audzēšanai siltumnīcās, gan laukā, kur turpina ražot vismaz vēl divus trīs gadus.

Labāk iztikt ar pašu nopelnīto


– No pirmās zemeņu sezonas ienākumiem pāri palika 100 latu, vecāki pielika klāt vēl tikpat, lai iegādātos motobloku, – atceras Agrita. Ziemā Inārs netālu no pirmās siltumnīcas pats savām rokām uzcēla 22 kvadrātmetrus lielu mājiņu, kuru vēlāk paplašināja. Ja vēlējās attīstīt saimniekošanu, visus ienākumus vajadzēja ieguldīt biznesā.

Patlaban Grundštoki apsaimnieko 24 ha zemes, no kuriem 6 ha nomā. Lielāko daļu teritorijas aizņem ganības un pļavas, kas nodrošina barību mājlopiem. Blakus vecajai siltumnīcai uzceltas divas jaunas, lielākas. Saimniecība uzturēta un pakāpeniski paplašināta galvenokārt par pašu nopelnītajiem līdzekļiem. No Eiropas Savienības saņemtais lielākais līdzfinansējums ir 2004. gadā piešķirtais atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem, par ko iegādājušies traktoru, arklu, frēzi un miglotāju. Lai pie šiem līdzekļiem tiktu, nodibinājuši SIA “Zefīrs” un ņēmuši arī 4000 latu lielu kredītu. To trīs gadu laikā atmaksāja, jo zemeņu bizness gāja no rokas. Otrreiz Agrita un Inārs kredītu vairs neņemšot. – Pārāk liels risks. Labāk dzīvot pieticīgāk, bet mierīgāk un iztikt ar pašu nopelnīto.

Traktors Mikrobiņš un pārējā tehnika


Visus šos gadus Grundštoki savā saimniecībā ieguldījuši milzīgu roku darbu. Sākumā vienkārši nevarēja atļauties zemeņu un dārzeņu audzēšanai piemērotu tehniku un izlīdzējās ar motobloku. Vēlāk izrādījās, ka daudzas plaši reklamētas lietas nemaz nav tik ļoti nepieciešamas. Piemēram, iegādājušies miglotāju, taču izmantojuši maz, jo pārliecinājušies, ka zemeņu raža daudz vairāk atkarīga no tā, vai lauks rūpīgi izravēts.

– Sākumā entuziasma pilni cerējām iegūt 10 tonnu zemeņu no hektāra kā ārzemēs. Taču, paaugstinoties degvielas cenām un tirgū ienākot lētajām poļu zemenēm, vairs nespējām maksāt ravētājām. Lauki vairāk aizauga, bet ar dārgām minerālvielām barot nezāles, kuras pēc tam ar divkāršu spēku pārņem zemeņu lauku, nav jēgas, – pieredzē dalās Agrita. Viņa joko, ka tagad viņiem esot trīs pašiem savas Kemiras ražotnes – truši, aitas un gotiņas. Vairāk nekā desmit saimniekošanas gados arī secināts, ka iegūt vairāk par piecām vai sešām tonnām zemeņu no hektāra nav iespējams, ja vien nevēlas lietot daudz ķīmijas. To darīt nozīmētu iet pašiem pret saviem principiem.

Pirmajos saimniekošanas gados Inārs zemeņu laukus apstrādāja ar tēva paštaisītu traktoru. Līdz brīdim, kad iegādājās frēzi, bedrītes zemeņu stādīšanai raka ar lāpstu. Tagad zemeņu rindstarpas uzirdina ar japāņu minitraktoriņu, kuram piekabina nelielu frēzi. Mazā izmēra dēļ saimniece traktoru iesaukusi par Mikrobiņu.

Tirgū pirmie un pēdējie mohikāņi


Daudzus gadus veiksmi zemeņu audzēšanas biznesā nodrošinājusi prasme tikt pie ražas vieniem no pirmajiem. Šīs ogas parasti tiek talseniekiem, jo vest divdesmit vai trīsdesmit kilogramu uz Rīgu neatmaksājas. Siltumnīcās pirmās ogas ienākas maija sākumā, bet ar agroplēvi pārklātās lauka ogas nogatavojas mēneša beigās. Šogad aitu cirpšanas dēļ aizkavējās zemeņu ravēšana, tāpēc atšķirībā no citiem gadiem agroplēvi neuzklāja. Tad zemenes aizaug vēl ātrāk, tāpēc labāk, lai raža ienākas mazliet vēlāk, nevis puse sapūst nezālēs.

Saimniekošanas sākumā Agrita un Inārs nemaz neplānoja ogas vest uz Rīgu. To sāka darīt vien tad, kad, sapratuši, ka ar zemeņu audzēšanu var ātri nopelnīt, Talsu pusē cits pēc cita uzradās vairāk par desmit šo ogu audzētāju. Sākoties krīzei, turpat puse talsenieku aizbrauca peļņā uz ārzemēm, iedzīvotāju pirktspēja samazinājās… Tagad vietējā tirgū palikuši vien tie zemnieki, kuriem, lai pārdotu savu preci, nav jāmēro vairāk par desmit kilometriem. – Cepuri nost viņu priekšā! – atzīst “Priežu” saimniece. – Viņi ir mūsu pēdējie mohikāņi.

Grundštoki zemenes uz Rīgas Centrāltirgu ved ik pārdienu. Lielie zemeņu lauki no diviem hektāriem pakāpeniski samazināti uz nepilnu hektāru, jo cenas ziņā neiespējami sacensties ar poļu ogām. – Mūsu lauksaimniekiem tāda valsts atbalsta nav, līdz ar to, tiklīdz atpelnām stādus, kūdru, apkuri, cenas jau nokritušas tik zemu, ka nākas tirgot par pašizmaksu, – bēdīgi atzīst Agrita. – Kā lai samaksā ravētājām, lasītājiem, kurus paši vedām no Talsiem, Pūņiem un Cīruļiem?

Patlaban SIA “Zefīrs” saimnieki vairs atļaujas tikai grāmatvedības ārpakalpojumus, bet ar pārējiem darbiem cenšas tikt galā paši. Vasarā, kad beidzas eksāmeni, ogu lasīšanā nāk talkā meitas. Viņas arī nebaidās nocirpt aitiņas un apgriezt tām nagus. Vecākā meita Sandra studē Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē un nākotnē vēlas kļūt par dzīvnieku vērtētāju, bet jaunākā meita Sintija Latvijas Universitātē apgūst psiholoģiju un vēlāk cer, papildinot zināšanas ārzemēs, izmācīties par dzīvnieku psiholoģi. To, vai meitas kādreiz atgriezīsies vecāku saimniecībā, rādīs laiks…

Godalgotie garauši


2008. gadā Grundštoki iegādājās pirmos šķirnes trušus. Agrita par to sapņoja jau sen, un veiksme zemeņu biznesā deva iespēju Rāmavas izstādē nolūkot pirmos vaislas dzīvniekus. Patlaban saimniecībā pārstāvētas trīs gaļas šķirnes – Lielie gaišie sudrabotie, Burgundas un Vīnes zilie truši, kopumā vairāk nekā 300 garaušu. Sākumā bijuši arī Kalifornijas truši, bet tiem pēdējos gadus pietrūcis vaislas materiāla, kas regulāri jāatjauno, braucot uz izstādēm ārzemēs. Ar to nodarbojas Sandra. 2010. gadā viens no Grundštoku Lielajiem gaišajiem sudrabotajiem nopelnījis ceļojošo kausu “Gada trusis”. Kausi un godalgas saņemtas gan ikgadējās lauksaimniecības izstādēs Rāmavā, gan Leipcigā. Lieldienu gadatirgus laikā “Priežu” saimnieki ar saviem skaistākajiem garaušiem brauc priecēt ventspilniekus. Iesaistīšanās Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijā Agritai pavērusi iespēju piedalīties izstādēs, pārdot šķirnes trušus, kā arī apmeklēt kursus un seminārus, kuros papildinātas zināšanas un satikti daudzi domubiedri. – Līdz šim nekur citur neesmu vienlaikus sastapusi tik daudz sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku kā trušu audzētāju saietos, – priecājas saimniece.

Sandra asociācijā iesniegusi trušu izkopšanas plānu, nākotnē cerot pretendēt uz sertificētu šķirnes trušu audzētavu. Tas nodrošinātu izaugsmes iespējas un valsts subsīdijas. Patlaban lielākais apgrūtinājums trušu saimniekiem ir brāķētie dzīvnieki, kurus nākas izkaut savām vajadzībām. To nav maz, jo diskvalifikācija ir nežēlīga – tiklīdz dzīvniekam viens nags citā krāsā vai šķība ļipa, viņš vaislai vairs neder. Lai tirgotu ne tikai vaislas materiālu, bet arī gaļu, nepieciešama kautuve. Tā jau sen būtu uzcelta, ja vien nebaidītu stingrās ES regulas, mūsu pašu valsts birokrātiskie noteikumi un Pārtikas un veterinārais dienests.

– Truši ātri vairojas un nav kartupeļi, ko viegli nolikt pagrabā. Tiklīdz kāds, gaidot pircēju, pie mums aizkavējas ilgāk, ciešam zaudējumus, jo dzīvnieks katru dienu jābaro, – atzīst Agrita. Viņa par lielu problēmu uzskata arī antibiotikām un augšanas stimulatoriem pārsātināto barību, ar kādu ārzemnieki baro savus mājdzīvniekus. Iepirktie dzīvnieki dažreiz izrādās slimi un sagādā vienīgi zaudējumus. Kvalitatīvu un pareizi izvēlētu barību “Priežu” saimniece uzskata par galveno priekšnoteikumu, lai mājlopu turēšana atmaksātos un nepiedzīvotu sakāvi. Sienu Grundštoki nodrošina paši, graudus iepērk no vietējiem lauksaimniekiem, bet spēkbarību piegādā SIA “LRS Mūsa” no Bauskas.

Lidojošās aitas


Pirms četriem gadiem Agrita un Inārs uz “Priedēm” atveda pirmās desmit Romanovas šķirnes aitas, kuras nopirka no kāda šo aitu audzētāja Cēsu novadā. Tagad viņu ganāmpulkā jau ir 24 jaunaitiņas ar jēriem, kopumā 74 mājdzīvnieki. Rudenī Inārs plāno apmeklēt dzīvnieku pārraudzības kursus, lai brīdī, kad vaislas aitu māšu skaits sasniegs 30, varētu pretendēt uz valsts subsīdijām. Saimnieki augsti vērtē šīs šķirnes dzīvnieku ražīgumu, kā arī uzturvielām bagāto, lieso gaļu, kas garšas ziņā līdzinās medījumam. Savukārt Pāces vilnas fabrikā priecājas par romanoviešu pelēko, mīksto un ārstniecisko vilnu. Agrita to samaina pret dziju, ziemas mēnešos izada zeķēs, cimdos un džemperos, ko dāvina radiem un draugiem Ziemassvētkos. Reizēm izdodas arī pa kādam pārdot.

Aitas ir viegli kopjamas un palīdz noganīt SIA “Zefīrs” apsaimniekojamās platības. Lai aitu audzēšana nestu prāvāku peļņu, pagaidām lielākais šķērslis ir kautuves trūkums. Pārdot var pārsvarā tikai jaunaitiņas, teķīši jāpatur pašu vajadzībām. Pēc siena laika Inārs turpinās celt jaunu nojumi aitām un meistaros augstāku žogu romanovietēm, kuras audzētāji pamatoti iesaukuši par lidojošajām aitām.

Lēni, bet pamatīgi


Nu jau divus gadus “Priežu” kūtiņā mājo arī Latvijas brūnā gotiņa, kurai nesen piepulcējās divas Latvijas zilās telītes no zelta genofondiem. Tās iegādātas, domājot par priekšdienām un lai sevi un tuviniekus nodrošinātu ar pienu, biezpienu un sviestu. Vēl “Priedēs” ir aptuveni 50 dējēju. Ja viss veiksies, kā iecerēts, un izdosies uzcelt jaunu aploku un vistu māju, varbūt atmaksāsies iepirkt vairāk jaunputnu un nokārtot vajadzīgās formalitātes, lai saņemtu atļauju tirgot pieprasītās lauku olas.

Vairāk nekā desmit saimniekošanas gados gūtā pieredze rosinājusi atzīt – labāk visu darīt lēni, bet pamatīgi. Tiklīdz dzīvniekam radīsi stresu, nenodrošinot pienācīgus dzīves apstākļus, nekas nesanāks. Labi, ja grūtā brīdī viens bizness var atbalstīt otru. Tagad svarīgākais – izskolot meitas. Jaunākajai par studijām jāmaksā, un tur aiziet lielākā daļa saimniecības ienākumu. – Taču tā ir mūsu nākotne, par kuru domājot, cīnāmies, – atzīst “Priežu” saimnieki un prāto, ar ko vēl pārsteigt pircēju, lai viņš izvēlētos Latvijas preci.

– Strādājam no saules līdz saulei, no zemenēm skrienam pie trušiem, tad pie jēriem, tālāk uz tirgu vai dārzu. Pagaidām kaut kā izgrozāmies, bet Eiropas regulas un daudzie nodokļi nospiež… Nevajadzētu nekādu subsīdiju, ja nebūtu šo reizēm tik neadekvāto noteikumu un lielās birokrātijas. Bet tā jau saka, ka visi zemnieki būtu miljonāri, ja spētu paredzēt laikapstākļus un valdības lēmumus, – Agrita skumji secina. Ikdienā viņi sevi citur gan nespēj iedomāties. Nosacīti piepildījušies visi viņu jaunības sapņi – dzīvot lauku sētā, kopt un audzēt mājdzīvniekus. Vēl “Priežu” saimniecei vienmēr ļoti paticis tirgoties… Vienīgi pietrūkst to, kas pienācīgi novērtē godīgu un pašaizliedzīgu darbu. Cilvēkus, kuri līdz spēku izsīkumam cenšas uzturēt un nosargāt mūsu Latviju.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Malaci! Vai jus pardodat zemenu stadus?

  2. Inta Vaļko!-Pētersone Atbildēt

    .Strādīgākie cilvēki iekš Talsiem!Lai veicās!.
    .g.

  3. malacis.lai tev dzīvē veicas

  4. malacis.lai tev dzīvē veicas

  5. Neskaudiet lauku cilvēkam…Garā un smagā darba diiena līdz pusnaktij un atkal agrais rīta cēliens.Šiem cilvēkiem piemīt īpašā mīlestība pret zemīti,zālēm un nezālēm,trušu,aitu un govs fekālijām utt.Un savu reizi ekoloģiskās ražas un gaļas garša,NELIELA peļna.Un neatsverams tas-bērni studē,strādā,reklamē produkciju eiropas izstādēs.Mūsu valsts atbalsta nav nekāda!Šī lauku sieviete ir sakopta ,taču ar dziļu grumbu izvagotu seju(40g.vec}.Viņa ir lepna par sevi un savu ģimeni,par to ,ka vēl spēj izdzīvot izzagtajā Latvijā.

  6. Tā t urpināt!Visa ģimene ir strādīgākā savā novadā-Valdgalē.Lai veicās darbā un mācībās !Jūs vislabākie!

  7. iteresanti,aitinas viegli kopjamas,aizejiet uz tirgu tad redzesiet kada cena ir aitas galai!latviesu zemniekiem piemit nelabs ieradums,tas ir dazos gados grib klut bagati!ES,valsts maksa visadas subsidijas!kas mums pircejiem piemaksa ?ne teiksim ka visi zemnieki,bet labs % gan dzivo lepnas majas,brauc ar lepnam masinam,bet gauzas ka slikti iet!

    • Dzīvot pilsētā vai laukos – tie ir divi pretstati.Dzīve un darbs no agra rīta līdz saules norietam, gumijas zābakiem kājās pret dzīvi pilsētā,baltām kurpītēm kājās.Pilsētnieks atnāk no darba, aiziet uz veikalu,nopērk pārtiku ar atlaidēm, paēd un skatās TV.Lauku veikalos viss ir dārgāks.Smaga, ļoti smaga un stresaina dzīve laukos.Lepnas mājas un mašīnas – tas viss ir pilsētā. Laukos – samērā reti, ja skatās visos laukos caurmērā. Smagi, ļoti smagi darba augļi atnāk lauciniekam.Tā nu tas ir!Bet gaužas tie, kam iet pavisam slikti. Laukos dzīve – tā ir milzīga uzdrīkstēšanās un cīņa. Neskaudiet lauku cilvēkus, jo – laukos nav vieglu darbu!

Putnu gripa pietuvojusies Latvijai (3)Vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs atklāts bīstamais putnu gripas vīruss, un Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) norāda, ka ir pamats satraukumam arī Latvijā, sestdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Pasaulē
Gribējām, kā labāk, sanāk, kā vienmēr: Valsts izģērbj mazo uzņēmēju (10)Iecere no nākamā gada 1. janvāra noteikt minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni izpelnījusies ievērojamu pretestību, jo uzņēmēji brīdina, ka labie nodomi var beigties ar bēdīgām sekām.
Draugiem Facebook Twitter Google+