Jaunietis atgriežas no Anglijas pārņemt vectēva saimniecību 0
Jaunietis, kam Anglijā sākusies veiksmīga darba karjera, atgriežas Latvijā, turklāt Latgalē, kur lauki ir nelieli un pauguraini – diezgan netipiski, vai ne? Taču Guntis Klīdzējs savu izvēli nenožēlo nevienu brīdi.
Sākums – uz dullo
Skolas gaitas Guntim bijušas kā daudziem citiem – beidzis Rēzeknes ģimnāziju ar filoloģijas novirzienu, iestājies Rēzeknes Augstskolā, kur studējis par IT inženieri. Taču tad pienācis brīdis, kad puisis teicis: garlaicīgi!
Divatā ar draugu 2005. gada maijā aizbraukuši uz Angliju, pirmo nakti pārlaiduši autobusu pieturā, divas naktis – parkā. Tad kājām devušies uz laukiem, klaušinot, vai nevajag darbarokas. Kādā zemeņu saimniecībā palaimējies – saimnieks darbu nodrošinājis trīs mēnešus.
Sarunājušies galvenokārt krievu valodā, jo strādnieki bijuši no Bulgārijas, Polijas un Ungārijas. Tad Guntis devies uz Anglijas ziemeļiem, kur plastmasas korķu rūpnīcā strādājis viņa bijušais skolasbiedrs. Tur pusotra gada laikā bijusi veiksmīgu karjera – no pakotāja izaudzis līdz kvalitātes kontroles nodaļas vadītāja vietniekam.
– Kāpēc tomēr nolēmāt atgriezties? Jūs taču varējāt turpināt augšupceļu pa amata kāpnēm.
– Varēju. Taču arvien vairāk sāku ilgoties pēc mājām, pēc Latgales lauku miera. Tomēr mieru nelika vectēva brālēna rakstnieka Jāņa Klīdzēja darbi, kuros viņš stāsta par latviešiem trimdā, atrautiem no savām saknēm, uzsverot, ka viņi ātri aizmirst savu latviskumu, nododas tikai naudas pelnīšanai un rūpēm par sava stāvokļa nodrošināšanu. Baidījos, ka kaut kas līdzīgs notiks arī ar mani. Tagad man ir skaidrs vēl kas – tur man jāstrādā kādam saimniekam, te es strādāju sev. Labi vien ir, ka līkločus izgāju sākumā, nu vismaz zinu, ko īsti gribu. Ja uzreiz būtu sācis darbu vectēva saimniecībā, ej nu sazini, vai gadiem ilgi nemocītos, jo liktos, ka citur tomēr labāk.
Jābūt gatavam projektiem
– Kad pārbraucāt no Anglijas, vai vectēvs uzreiz uzticēja zemnieku saimniecību?
– Protams, ne. Ernests Klīdzējs ir pieredzējis lauksaimnieks, viņš labi zināja, ka vispirms ir jāpārliecinās, vai es spēšu attaisnot viņa uzticību. Sākumā vectēva saimniecībā biju strādnieks, ražas laikā reizēm bija liela slodze, piemēram, dienā ar kombainu kūlu, bet naktī vedu graudus uz pilsētu, lai ieņemtu rindu uz nodošanu.
– Vai nebija bail īstenot jaunā lauksaimnieka atbalsta projektu, kura nosacījumi ir diezgan stingri?
– Skaidrs, ka nevari iet uz projektu, ja neesi tam gatavs. Man ar vectēvu jau bija kopēja pieredze modernizācijas projektā – 2011. gadā iegādājāmies jaunu traktoru un maiņvērsēja arklu. Tagad mums ir divi baltkrievu traktori – MTZ 952 un MTZ 920. Man kā jaunajam lauksaimniekam bija izvēle – iegādāties kādu ļoti modernu, bet dārgu tehniku, vai arī ne tik dārgu, toties vairākas tehnikas vienības. Manā situācijā, kad saimniecība vēl nav tik liela un spēcīga, otrais variants likās pieņemamāks.
Atbalsts jaunajam lauksaimniekam ir 80 procentu apmērā, tātad jūtams, taču arī tie 20 procenti veido lielu naudas summu, jāizvēlas pareizākā taktika, lai ar visu tiktu galā un saimniecība varētu attīstīties.
Visa manis iegādātā tehnika – sējmašīna, miglotājs, graudu mitruma mērītājs, navigators un graudu piekabe – ir ļoti nepieciešama.
– Kā izdevās jau pirmajā gadā divkārt palielināt saimniecības apgrozāmos līdzekļus?
– Liels prieks, ka pērn, manas saimniekošanas pirmajā gadā, nelielajos un paugurainajos laukos padevās augstas graudaugu ražas – vidēji 35 – 40 centneri no hektāra. Tā kā sējumu platības bija palielinātas, apgrozāmie līdzekļi salīdzinājumā ar 2011. gadu pieauga divkārt. Šogad gan traucēja lielais karstums un sausums, bet tik un tā ražas būs virs vidējām. Augusts būs karsts pļaujas laiks – jākuļ gan ziemas kvieši un vasaras kvieši, gan tritikāle un vasaras rapsis, gan auzas. Pats strādāšu ar kombainu, dažādos darbos man palīdzēs brālēns Renārs Puncuļs, kas atbraucis no Anglijas. Kas zina, varbūt arī viņš atgriežas Latvijā pavisam.
Gribi strādāt laukos, jāzina un jāprot!
– Kā ir pēc gadiem tik jaunam lauku saimniekam – reizēm nenolaižas rokas?
– Kā jau visiem jaunībā. Sākumā likās, ka nekā nezini, īpaši biedēja agronomiskā puse, bet drīz vien jau bija sajūta, ka zinu diezgan daudz. 2008. gadā iestājos Malnavas koledžā un pagājušā gada decembrī to absolvēju. Viena lieta ir mācīties, īsti nezinot, ko darīsi tālāk, pavisam cita – kad jau ir zināma nākamā darba vieta.
Es mācījos ar lielu neatlaidību, lai vectēvam nerastos šaubas par manu piemērotību viņa iesāktā turpināšanai. Tagad pa īstam saprotu – ja gribi nopietni attīstīt lauku saimniecību, jāmācās nepārtraukti. Bet pie šīs atziņas katram jānonāk pašam. Un labāk agrāk nekā vēlāk.
Agronomiskos jautājumos joprojām konsultējos ar vectēvu, jo viņam ir ilggadēja praktiskā darba pieredze. Un lieliski noder sadarbība ar Lauku konsultāciju un izglītības centra Rēzeknes nodaļu. Nesen konsultāciju centrs piedāvāja iepazīties ar Ludzas un Kārsavas puses labākajām saimniecībām. Bija interesanti!
– Saimnieka stāžs vēl neliels, vai par kaut ko ir jau gandarījums?
– Vectēva saimniekošanas laikā nebija ne tehnoloģiskās sliedes, ne papuvju miglošanas ar navigāciju. Protams, man ir liels gandarījums, ka saimniecībā – sadarbībā ar vectēvu! – šie tehnoloģiskie risinājumi jau ieviesti. Jāturas laikam līdzi!
Nākamais mērķis – jaudīgāks kombains
– Skatos, jūsu franču graudu kombainam “Ferguson“ ir tikai trīs metrus plats heders.
– Protams, mūsdienu apstākļos jauda par mazu – pat dūšīgi pļaujot no rīta līdz vakaram, turklāt ar nosacījumu, ka nav rasas un negadās nekāda tehniska ķibele, var novākt tikai 15 hektārus. Toties tas ir mans kombains, varu pļaut tieši tad, kad vajag, nav tā kā daudziem citiem mazajiem zemniekiem, kad jāgaida uz lielo saimnieku palīdzību. Tiklīdz būs jaudīgāks kombains, varēšu atkal nomāt vairāk zemes un palielināt graudaugu platības.
Vizītkarte GUNTIS KLĪDZĒJS Rēzeknes novada Čornajas pagasta zemnieku saimniecības “Vairogi” īpašnieks. No vectēva pārņemto graudkopības saimniecību attīsta, piedaloties Lauku attīstības programmas 2007. – 2013. gadam pasākumā “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”. Vecums – 28 gadi. Pirmā līmeņa augstākā izglītība, specialitāte – uzņēmējdarbība lauksaimniecībā. Dzīvesbiedre Inga studē Rēzeknes Augstskolā. |
VEIKSMES FORMULA Starts 2012. gadā pārņem vectēva 80 hektāru lielo graudkopības saimniecību, kļūstot par tās jauno īpašnieku un vadītāju. Izaugsme 2012. gadā saimniecības sējplatības palielina par 11 ha. 2012. gadā iegādājas poļu sējmašīnu un miglotāju, kā arī paralēlās braukšanas navigatoru, graudu mitruma mērītāju un 10 tonnu graudu piekabi. 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu divkāršo apgrozāmos līdzekļus. 2013. gadā sējplatības palielina vēl par 10 hektāriem. Vieta Veiksmīga jaunā lauksaimnieka saimniecība Latgalē. |
