Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
5. aprīlis, 2017
Drukāt

Jauno dzelzceļu pirmie raks arheologi

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

“Rail Baltica” trases ceļā esošo kultūrvēsturisko vērtību apzināšana un izpēte ir nopietnākais izaicinājums Latvijas arheologiem kopš Daugavas HES kaskādes būves laikiem, kad īsā laikā bija jāpārbauda un jāapzina arheoloģiskā situācija applūdināmajās teritorijās, uzsver Latvijas Arheologu biedrības priekšsēdētājs Jānis Asaris. Pieteikumus konkursam par kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanu “Rail Baltica” trases izbūves zonā grasās iesniegt divi pretendenti – arheologi un kultūrvēstures speciālisti, kas apvienojas ap LU Latvijas Vēstures institūtu (LVI), un apvienība, ko veido arheoloģiskās izpētes un restaurācijas privātfirmas AIG, “Archeo” un “Arheoloģiskā izpēte”.

Būvējamā “Rail Baltica” Latvijas daļas trase 263 km garumā ir sadalīta astoņos posmos, bet arheologu lielāko uzmanību piesaista konkrētas izpētāmās vietas, kuru tuvumā stiepsies dzelzceļš: Ķekavas novada Daugmales un Sakaiņu pilskalni, Sējas novada Murjāņu un Salacgrīvas novada Tiniņkalna senkapi, to aizsardzības zonas. Pētāmie arhitektoniskie un industriālie objekti attiecas lielākoties uz Rīgu – Torņakalna stacijas ēka, Altonavas ielas pārvads, dzelzceļa viadukts pār Gogoļa ielu, dzelzceļa tilts pār Mazās Juglas upi un citi.

“Rail Baltica” projekta īstenotājs Latvijā SIA “Eiropas Dzelzceļa līnijas” iepirkumu arheoloģiskā un kultūras mantojuma apzināšanai, inventarizācijai un izpētei dzelzceļa trasē izsludināja 1. martā. Pieteikšanās konkursam notiks līdz 21. aprīlim, bet uzvarētāju pienākums būs paveikt attiecīgos darbus līdz 2018. gada 1. septembrim. Nolikumā teikts, ka vienošanos slēgs ar “ne mazāk kā trim un ne vairāk kā septiņiem pretendentiem”, kuru piedāvājumi atbilst nolikumam. Arheologu aprindās gan nezina citus pretendentus kā divus sākumā minētos, un arī to vārdi izskanējuši tikai neoficiāli. Vēl kādus citus grūti iedomāties, ja ņem vērā, ka ne LU Vēstures un filozofijas fakultāte, ne Latvijas Nacionālais vēstures muzejs konkursā piedalīties negrasās. Tas gan neizslēdz iespēju šo struktūru pārstāvjiem pievienoties pretendentiem kā pieaicinātiem speciālistiem.

Noteikumi iepirkuma konkursā pašu arheologu vērtējumā ir diezgan drastiski, jo virzīti uz to, lai veicinātu apvienošanos kopīgam darbam. Pretendentiem – kā juridiskām, tā privātām personām – jābūt ne tikai pietiekami kvalificētiem un atbilstoši reģistrētiem. To vidējam neto finanšu apgrozījumam pēdējos trīs gados (2014 – 2017) jābūt vismaz 50 000 eiro. Šajos gados pretendentam jābūt veikušam ne mazāk kā piecus kultūrvēsturiskās inventarizācijas un/vai kultūrvēsturiskās izpētes darbus, kā arī ne mazāk kā piecus arheoloģiskās izpētes darbus valsts vai vietējas nozīmes kultūras pieminekļos Latvijas teritorijā vai reģionos ar līdzīgu kultūrvēsturisko pieminekļu, apstākļu un atradumu specifiku. Ir izvirzītas arī specifiskas tehniskas prasības, tajā skaitā nepieciešamības gadījumā veikt kvalitatīvu zemūdens kultūras vērtību apsekošanu.

“Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas arheologiem tas būs lielākais projekts, zināmā mērā arī izaicinājums un pārbaudījums mūsu saimei, kā tādās situācijās spējam mobilizēties. Mums ir svarīgi pierādīt pašiem sev un citiem, ka spējam tādos projektos iesaistīties. Ļoti jau nu negribētos, lai izrādītos, ka tomēr nespējam mobilizēties, un paveikt šo darbu pie mums ierastos kolēģi no citurienes. Īstenībā es tādu situāciju nemaz nepieļauju,” spriež Arheologu biedrības priekšsēdētājs un reizē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Kultūras mantojuma politikas daļas vadītājs Jānis Asaris.

Lai arī teorētiski var gadīties, ka konkursam piesakās arī kādi konkurenti, teiksim, no Polijas vai Lietuvas, pašu arheologu aprindās tāda iespēja tiek vērtēta kā maz iespējama. Pirmkārt, “viesiem” vienalga nāktos algot vietējos arheologus. Otrkārt, iepirkuma summa – 295 000 eiro bez PVN – nemaz nav tik liela, lai piesaistītu ārvalstu dalībniekus. Kā Igaunijā, tā Lietuvā darbus veica pašu spēkiem, tajā skaitā piesaistot izrakumiem studentus. Acīmredzot pa tādu pašu ceļu ies arī Latvijas arheologi. “Mēs to labprāt gribētu,” vaicāts par vēstures studentu piesaistes iespējamību, saka LU LVI direktors Guntis Zemītis. Viņš skaidro, ka iesniegums konkursam nākšot no LU, jo institūtam pašam gan ir speciālisti, taču nav tāda finanšu apgrozījuma, kādu pieprasa nolikums.

Arī SIA “Archeo” pārstāvis Mārtiņš Lūsēns uzskata, ka latviešu speciālistiem pašu spēkiem apsekot būvējamā dzelzceļa trasi ir prestiža lieta. Vienlaikus tas prasīšot lielu organizatorisko darbu, jo būs ne tikai jārok, bet arī jānodarbojas ar formalitāšu kārtošanu. Ja dienā izdosies apsekot piecus kilometrus 60 m platā joslā, tas būšot normāls ātrums. Līdzīgos ieskatos ir LVI direktors Zemītis, taču “būs posmi, kas vienkārši nostaigājami, un būs tādi, kas prasīs pētniecību”. Ja kaut kur negaidīti atklāsies kultūrslānis, bez pārbaudes izrakumiem neiztikt. Īpaši Daugavas krastos var gadīties dažādi pārsteigumi gan jaunu arheoloģisko pieminekļu, gan Pirmā un Otrā kara apbedījumu un munīcijas veidā. Jānis Asaris, atsaucoties uz Igaunijas un Lietuvas pieredzi, teic, ka pārbaudot trasi, tur katrā ticis konstatēts ap desmit jaunu objektu. Tāpat jāsaprot, ka ir runa ne tikai par arheoloģisko, bet vispār kultūrvēsturisko objektu apzināšana trasē. Tāpēc jau nolikumā prasīts, lai komandā būtu arī arhitekti. Katrs negaidīts atklājums prasīs papildu finansējumu un termiņu nobīdes. Arheologi cer, ka pasūtītāji ar to rēķinās.

Karte_5

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+