Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
27. jūnijs, 2012
Drukāt

Jauno pilsoņu audzināšana – svarīgs jautājums visā Eiropā

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijā trūkst vienotas pilsoniskās izglītības stratēģijas, atzīts “Eurydice” ziņojumā par pilsoniskās izglītības tendencēm un kvalitāti Eiropas valstīs. Ziņojumā pētīta situācija 31 “Eurydice” tīkla valstī. Šajā tīklā ietilpst visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, kā arī Islande, Norvēģija, Horvātija un Turcija.

 

Ziņojuma izpratnē pilsoniskās izglītības uzdevums ir kritiskās domāšanas veicināšana, analītisko prasmju attīstība, kā arī aktīvāka dalība skolas un sabiedrības dzīvē.

 

Daudzviet obligāts mācību priekšmets

Pētījuma autori secinājuši, ka lielā daļā Eiropas valstu pilsoniskā izglītība ir obligāts atsevišķs mācību priekšmets. Patlaban atsevišķs priekšmets ieviests 20 ziņojumā ietvertajās valstīs. Taču valstīs vērojama ļoti dažāda pieeja šī priekšmeta apgūšanā. Piemēram, Bulgārijā un Turcijā īpašais mācību priekšmets jāapgūst tikai vienu gadu, kamēr Francijā – 12 gadus.

Daudzviet pilsoniskā izglītība integrēta plašākos mācību priekšmetos, kā, piemēram, sociālās zinātnes, vēsture, ģeogrāfija. Ziņojumā izcelts Latvijā nesen ieviestais mācību priekšmets “Latvijas vēsture”, norādot, ka viens no šī mācību priekšmeta mērķiem ir veidot demokrātisku, tolerantu un valstiski lojāli domājošu personību.

Latvija minēta arī kā piemērs, kur daļa pilsoniskās izglītības jautājumu – ētika, ievads ekonomikā, pilsoņa tiesībās un pienākumos – iekļauti sociālajās zinībās, kas ir obligāts mācību priekšmets. Minēts arī, ka Latvijas izglītības programmās iekļautas diskusijas klasēs par pilsoniskām tēmām, piemēram, patriotismu un pilsonisko līdzdalību.

 

Tajā pašā laikā norādīts uz stratēģijas trūkumu pilsoniskajā audzināšanā un to, ka Latvijā pilsoniskā audzināšana atstāta galvenokārt jauniešu organizāciju pārziņā.

 

Izglītības un zinātnes ministra ārštata padomniece sabiedrības integrācijas jautājumos Liesma Ose, komentējot pētījuma rezultātus, vispirms norāda, ka nepastāv viena universāla laba pilsoņa definīcija. Viņasprāt, Latvijā daudz tiek darīts, lai izkoptu pilsoniskās attiek-smes un vērtības, kā arī veicinātu skolēnu aktīvu līdzdalību skolas un sabiedrības dzīvē. L. Ose atgādina, ka šā gada martā Izglītības un zinātnes ministrijā izstrādāts rīcības plāns sabiedrības saliedētības sekmēšanai izglītības nozarē. Arī tas veicināšot pilsonisko līdzdalību.

Pats ministrs Roberts Ķīlis atzīst, ka pilsoniskā izglītība būtu uzlabojama, un sācis darbu, lai novērstu problēmas. Ir izveidots Politikas iniciatīvu departaments, kura kompetencē būs arī pilsoniskās izglītošanas veicināšana.

Par jauniešu organizācijām L. Ose teic – tās tomēr lielākoties patiesībā saistoties ar sporta un kultūras, ne pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Turklāt organizācijās nepiedalās visi jaunie cilvēki. Pētījumi liecina, ka latviešu jaunieši 85,1 procentā gadījumu iesaistījušies sabiedriskās aktivitātēs, bet krievu jaunieši tikai 75 procentos gadījumu. Izpētīts arī, ka jaunieši krievu valodā runājošo kopienu ietvaros lielākoties dzīvo krievvalodīgo mediju informācijas telpā ar tādiem pašiem etniskajiem stereotipiem kā viņu vecāki.

 

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete uzskata: vienotas stratēģijas trūkums nenozīmē, ka pilsoniskā izglītība Latvijā ir slikta, jo tās elementi iekļauti daudzos mācību priekšmetos, kā arī interešu izglītībā, kas mūsu valstī ir augsti attīstīta.

 

“Cita lieta, ka valstī līdz galam nav izstrādāta valstiskā ideoloģija, bet tas jau ir plašākas diskusijas vērts,” piebilst I. Druviete un atzīst, ka “saites veidošana ar ES” ir viena no vājajām vietām.

Ziņojumā arī atklāts, ka daudzās Eiropas valstīs skolotāji ne vienmēr ir pietiekami sagatavoti pilsoniskajai izglītībai.

I. Druviete uzsver, ka gandrīz visās pedagogu tālākizglītības programmās ir iekļauti pilsoniskās izglītības elementi. L. Ose arī teic, ka vismaz sociālo zinību skolotāji tiek attiecīgi tālākizglītoti.

Interesanti, ka Valsts izglītības satura centra komentārā par pilsonisko izglītību tikpat kā nav runāts par mācību saturu, bet teikts, ka “pilsoniskās līdzdalības un līdzīga rakstura aktivitāšu iekļaušana tiešajā mācību procesā un ārpusstundu aktivitātēs vislielākajā mērā ir atkarīga no pedagogu pašiniciatīvas, skolas administrācijas atbalsta, plašākas skolas kopienas (vecāki, pašvaldības speciālisti u. c.) ieinteresētības, kā arī skolas pilsoniskās kultūras un tradīcijām”. Turklāt “plašāku pilsoniskās izglītības praktisku īstenošanu skolās kavē pedagogu aizņemtība, laika trūkums, specifisku pilsoniskās izglītības zināšanu un līdzdalības prasmju trūkums, kā arī nepietiekamā motivācija šai jomai pievērsties”. Lai skolotāji būtu motivētāki, vajagot dot piemaksas vai papildu atvaļinājuma dienas.

 

Skolo 
Eiropas pilsoņus

Dokumenta autori atzinuši, ka pilsoniskās prasmes lietderīgi ir apgūt praksē, ne tikai teorijā, tāpēc šajā jomā “jāmācās darot”. Piemēram, būt atbildīgi pilsoņi skolēni var iemācīties, arī iesaistoties skolas pašpārvaldē, jo arī tur ir vēlēšanas, tiek formulētas un aizstāvētas intereses.

Attiecībā uz Latviju atzīts, ka valstī nav centralizēti noteikts, cik lielā mērā skolēni var ietekmēt, piemēram, skolas iekšējās kārtības noteikumu saturu vai budžeta sadalījumu, tāpēc situācija Latvijas skolās ir dažāda.

 

Atzīts, ka tikai no teorētiskām zināšanām nav labuma, ja skolēns tās nelieto praksē. Tāpēc trešdaļā valstu, vērtējot skolēna pilsoniskās zināšanas, ņem vērā arī viņa līdzdalību skolas vai citās derīgās aktivitātēs. Nīderlandē, lai saņemtu vidējās izglītības dokumentu, skolēnam 30 stundas jānostrādā sabiedrībai derīgā darbā.

 

L. Ose atbalstītu ideju par obligātu prasību skolēniem strādāt sabiedriski derīgu darbu. Taču, to ieviešot, nevajadzētu pārkāpt skolu autonomijas principus. Ziņojumā secināts – pilsoniskā izglītība netiek mācīta tikai nacionālā kontekstā – tiek pievērsta uzmanība arī Eiropas un starptautiskajai dimensijai.

 

Uzziņa

“Eurydice” apkopo informāciju, veido analītiskus pārskatus par Eiropas valstu izglītības sistēmām, kā arī izglītības politikas aktualitātēm un informē par to atšķirībām un kopējām iezīmēm, rosinot diskusijas par izglītības problēmjautājumiem.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+