Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. jūlijs, 2012
Drukāt

Jaunpils pagasta Struteles ciemā top unikāls zaļojošs labirints

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Kaspars Brikulis, līdz kaulu smadzenēm rīdzinieks, pirms pusgada kopā ar ģimeni pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi laukos – Jaunpils pagasta Struteles ciema “Graudiņos”. Abiem ar dzīvesbiedri ir mākslinieku izglītība, tāpēc lauksaimnieciskai lielražošanai nepievērsās, arī zemes īpašumā nebija tik daudz, lai iekoptu labības laukus un celtu fermas.

 

Kaspara un viņa domubiedru mērķis un izaicinājums bija izveidot sporta un aktīvās atpūtas centru un radošo darbnīcu, lai vietējiem iedzīvotājiem dažādotu sabiedrisko aktivitāšu iespējas.

 

Saņemot dūšu

Iepriekš 15 gadus nostrādājis “Lido” galdniecībā par kokgriezēju, “Graudiņu” tagadējais saimnieks bija gatavs uzņemties lielāku atbildību un sākt saimniekot patstāvīgi.

– Pieņemt šādu lēmumu iedrošināja gan tas, ka mainījās mana darba profils “Lido” (mūsu nelielo ražotni apvienoja ar lielāku Salaspilī), gan bija nostabilizējies redzējums, kā praktiski varētu īstenot senloloto sapni par ģeometriska stādījuma jeb labirinta izveidošanu, gan bija, kur to darīt (sievastēvs, aizejot mūžībā, manai otrai pusītei mantojumā atstāja “Graudiņus”), gan arvien spēcīgāka kļuva vēlme izrauties no Rīgas apskāvieniem, tajā valdošā trokšņa un stresa. Tomēr galvenais motīvs bija uzsākt kaut ko savu. Kad šāda izdevība radās, saņēmu dūšu un rīkojos, – savu izvēli kardināli mainīt dzīvi pamato Kaspars Brikulis.

Lai pavērtos vairāk iespēju saimnieciskām aktivitātēm un saņemtu sabiedrības atbalstu, kopā ar saviem tuvākajiem domubiedriem, vecākā dēla draugiem – Mākslas akadēmijas studentiem, kā arī kaimiņiem un dažiem cilvēkiem no Jaunpils pagasta 2009. gadā nodibinājis biedrību “7 balles”. Kad tas bija izdarīts, Kaspars ķērās pie projekta rakstīšanas, lai ieceres realizēšanai iegūtu Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Vispirms projektu apstiprinājusi vietējā rīcības grupa – biedrība “Lauku partnerība “Upe 8″”, kurā apvienojušies astoņu pašvaldību darbinieki, privātuzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji, lai veicinātu sabiedrības iniciatīvu un pilsonisko līdzdalību uzņēmējdarbības un apkārtējās vides uzlabošanā. Tad zaļo gaismu labirinta tapšanai devusi Jaunpils pagasta pašvaldība un, visbeidzot, Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienests.

 

Labvēlīga attieksme

Kad jautāju, vai ciema iedzīvotājiem Brikuļa iecere veidot labirintu nešķita aplam nepraktiska, viņš atbild:

 

– Varbūt kāds uz notiekošo raugās ar neizpratni, bet pārsvarā izjūtu apkārtējo labvēlīgu attieksmi. Tas nav nemaz tipiski, jo jaunpienācēju laukos parasti ilgi vētī, līdz uzskata par savējo vai pat tas nenotiek, – zina teikt Kaspars un piebilst, ka Jaunpils pagasts, viņaprāt, esot aktīvs reģions, kur nav ne aizlaistu lauku, ne pamestu māju. Cilvēki izrādot interesi kaut ko darīt.

 

– Un man ir interese piedāvāt kaut ko neordināru, izpušķot vidi. Parādīt, ka tomātus var stādīt aplī, ne tikai taisnās rindās, bet galdam var būt arī piecas, nevis ierastās četras kājas.

Pieredzējušais kokgriezējs par galdu ierunājās tādēļ, ka ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzfinansējumu viņš ir realizējis vēl vienu projektu – izveidojis galdnieka darbnīcu. Saprotot, ka paies laiks, kamēr labirints izaugs, Brikulis nolēma pievērsties kam praktiskākam, taču vienlaikus – radošam.

– Ar paša rokām taisītai mēbelei ir cita vērtība un enerģija, nekā rūpnieciski ražotai. Par to esmu pārliecināts, tādēļ iekārtoju darbnīcu, kas atvērta ikvienam vietējam, kam ir interese, vēlēšanās vai vajadzība kaut ko uzmeistarot. Galda virsma viena kaimiņa viesu namam jau tapusi, otrs kaimiņš vēlas uztaisīt koka plāksni ar mājas nosaukumu, cits prāto par mēbelēm. Interese par galdniecības darbiem apkārtējiem ir.

Darbnīcu iekārtojis Kaspars ar dēliem Reini un Matīsu, liekot grīdu un griestus, kā arī uzstādot Čehijā ražotās iekārtas ēvelēšanai, slīpēšanai un urbšanai un pie sienām rindojot galdniecībai nepieciešamos darbarīkus. Iekārtas esot profesionālas un jaudīgas, tāpēc cilvēkiem bez galdnieka prasmēm vieniem pašiem neļaujot strādāt, stāsta Brikulis. Lai darbi noritētu bez starpgadījumiem, viņš palīdzot gan ar padomu, gan praktiski.

 

Labirints… magonēs
labirints_047_VS

Darbi galdniecībā jau var ritēt pilnā sparā, turpretim labirintam, līdz tas sasniegs iecerēto augstumu un blīvumu, jāaug vēl desmit gadu.

– Pērn rudenī rīkojām talku, lai sastādītu 10 000 eglīšu un vairāk par 200 dekoratīvo krūmu un koku, – atceras “Graudiņu” saimnieks un atklāj, ka stādāmo materiālu lielākoties iegādājušies stādu audzētavā Blīdenē. – Tur mums speciālisti deva padomus, kā jaunaudze pareizi jākopj. Zinošs šajā jomā ir arī mans tēvs, kas aktīvi piedalījās labirinta stādīšanā un par to tur rūpi joprojām.

Labirintam atvēlēts lauks “Graudiņu” priekšā, kur iepriekš auguši kartupeļi. To uzaruši, nolasījuši akmeņus, nolīdzinājuši, iezīmējuši labirinta celiņus, kuru kopējais garums – trīsarpus kilometri, bet platums – četri metri. Labirinta diametrs esot 150 metru, no tā varēšot izkļūt pa 12 izejām. Viena no tām būs īstā, astoņas novedīs strupceļā, bet trīs – uz citiem pagalmiņiem, no kuriem varēs nonākt atpakaļ labirinta centrā vai strupceļā.

– Mums joprojām ir dzīva tradīcija katru rudeni vai citā gadalaikā doties uz Siguldu, Tērveti, uz dabas takām citviet, lai mazliet piebremzētu ikdienas trako skrējienu, apstātos un sajustu dabu. Neesmu ekstrasenss vai dziednieks, lai to apgalvotu, taču pieļauju, ka lēna pastaiga pa dzīvu augu labirintu nomierina, noņem stresu, veicina garīgu attīrīšanos. Pie mums ir arī daudz putnu, pāri laukiem pūš vēji, kam piemīt milzu enerģija. Tas viss kopā spēj cilvēku izraut no ikdienas rutīnas.

Sākumā labirinta sienas domājuši veidot tikai no eglītēm, taču sapratuši, ka vajadzīgs arī kāds košāks akcents. Tāpēc starp zaļsvārcēm stādījuši potētās Japānas lapegles ‘Diana’, fizokarpus ‘Diabolo’ ar purpursarkanām lapām, purpura ābeles, pīlādžus un sarkanlapu kļavas.

– Kaut ko darot, gadās arī kļūdīties. Tā notika arī mums, jo, pļaujot zāli labirinta celiņos, konstatējām, ka dažviet nav nekas iestādīts vai arī koki salikti pārāk tuvu cits citam. Šīs kļūmes novērsām. Taču daudz lielāku pārdzīvojumu mums izraisīja skats, kas pavērās pavasarī. Daudzas eglītes karstajā saulē bija apdegušas, iegūstot brūnganīgi sarkanu nokrāsu. Paldies Dievam, kociņi atspirga, tagad gandrīz visi ir izdzinuši pumpurus. Bet mēs, lai pasargātu trīsgadīgās eglītes no saules, ļāvām, lai tās pāraug zāle.

Brikuļu prātus šobrīd nodarbina nākamie projekti – karuseļa izveide, Putnu un Vēja dienu organizēšana, cilvēku piesaiste galdnieku darbnīcai.

– Esmu definējis savus mērķus, sapratis, kā dzīvosim un ko darīsim, tāpēc ir zināma harmonijas izjūta. Taču grūtību, ko pārvarēt, netrūkst, jo esam pašā ceļa sākumā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+