Jauns spēlētājs Rīgas mākslas arēnā 0
Dažādās norises vietās Rīgā no 2. jūnija līdz 28. oktobrim notiek pirmā Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle “Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt”.
Pirmā Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle ir sākusies – un ar vērienu, atklāšanas dienās Rīgai koncentrējot starptautiskās un vietējās mākslas publikas un interesentu uzmanību. Līdz šim Rīgas mākslas telpa nav pieredzējusi šāda mēroga un formas biennāli, kas pieteikta kā vērienīgs Eiropas mēroga projekts ar reģionālu profilu un mērķi šādu stratēģiju attīstīt arī nākotnē. Nenoliedzami, pirmās aizvadītās nedēļas kopš atklāšanas uzrāda tās ambiciozo raksturu, stratēģiski izmantojot lokālos un pasaules mākslas scēnā esošos instrumentus. Šī gada biennāles vadošā kuratore ir Katerina Grega, grieķu izcelsmes kuratore, kuras radošais CV ir ievērojams, sākot ar atsevišķu valstu Venēcijas biennāles paviljonu kūrēšanu, darbu Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles “Manifesta 9” kuratoru grupā līdz vairāku apjomīgu izstāžu veidošanai. Neapšaubāmi, Gregas biogrāfija un starptautiskais kontaktu tīklojums ir viena no būtiskākajām biennāles rīkotāju atslēgām, lai notikums patiešām gūtu starptautisku ievērību. Viņa veikusi ne tikai kuratores darbu, bet arī konsultējusi rīkotājus dažādos stratēģijas jautājumos biennāles konceptuālā un komunikācijas modeļa pilnveidē, nosakot arī šobrīd bieži kritizēto biennāles retorikas toni lokālā mērogā.
Līdzās Gregai kuratoru komandā darbojas kuratore un kultūras studiju teorētiķe Solveja Helvi Ovesena, kuratore un pētniece Ioli Dzanetaki, bet publiskās programmas kuratores ir Zane Zanjančkauska un Ilze Kalnbērziņa (“Kolektīvs”). Kopdarbā izveidota izstāde un pasākumu programma, kas noris astoņās vietās Rīgā un arī Jūrmalā. Izstādē aicināti piedalīties ap 100 mākslinieku, kas veidojuši jaundarbus speciāli biennālei vai arī piedalās ar jau agrāk tapušiem. No Latvijas māksliniekiem biennālē piedalās Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Kristaps Epners, Ieva Epnere, Ēriks Apaļais, Andrejs Strokins un Ieva Balode.
“Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt” ir biennāles titulnosaukums, kas aizgūts no antropologa Alekseja Jurčaka tāda paša nosaukuma grāmatas, kas pievēršas Padomju Savienības sabrukuma faktam un iezīmē sava veida paradoksu, ka tās izirums reizē bija pārsteigums, jo savienība savā varas formā radīja iespaidu par tās mūžīgumu, bet reizē ieilgusī iekārtas stagnācija sagrāves faktu lika pieņemt kā loģisku notikumu virkni. Jurčaka tēze ir kuratores atspēriena punkts biennāles konceptuālajām nostādnēm, attiecīgi Baltijas reģiona un postpadomju teritorijas vēstures specifiku saāķējot ar plašāku šodienas kontekstu, mūsdienu perspektīvā pārdomājot pārmaiņu fenomenu un to, kā mūsdienu sabiedrība tiek galā ar straujo digitālo tehnoloģiju revolūciju. Izvēle mest šādu tiltu liekas mazliet mākslots gājiens it kā ar apzinātu vēlmi lokālo vēsturi sasaistīt ar plašākām pasaules norisēm. Doma ir skaidra un nolasāma, tomēr tajā pietrūkst it kā vēl viena pārejas posma, kas skaidrāk iezīmētu atsauces un tā kontekstā reģiona nozīmi un jēgu ne tikai kā metaforiski pievilcīgu un interesantu, bet arī dziļākā izpratnē balstītu. Naratīvs, saistot lokālo telpu ar globālās problemātikas aspektiem, tiek konstruēts arī visās izstāžu norises vietās. Biennāles apskate ļauj, vismaz tā tiek pozicionēts, reizē arī iepazīt Rīgas dažādo vēsturi un arhitektūru, izceļot atšķirīgus sociālus un politiskus jautājumus, kas iezīmējas ar konkrētās ēkas pagātni un ļauj runāt par globālām aktualitātēm. Piemēram, galvenajā biennāles norises vietā, Latvijas Universitātes bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, tiek piedāvāts uz nemitīgi notiekošo progresu paraudzīties caur zinātnes un tehnoloģiju attīstību, Kristapa Morberga rezidencē liek iedziļināties vēsturiskajās un politiskajās pārmaiņās cauri laikam vai arī, piemēram, izstādes daļa industriālajā Andrejsalas teritorijā iezīmē atšķirīgas sociālās pārmaiņas caur izmaiņām tirdzniecības, rūpniecības un tirgus sfērās. Vietu un tematisko asu izvērsums vietām veidojies veiksmīgāk, vietām ne tik veiksmīgi, iezīmējoties formāliem risinājumiem, piemēram, tāds šķiet bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” ekspozīcijas ietvars un ap to radītais konteksts.
Diemžēl izvērstāk rakstīt par izstādes mākslinieku darbiem raksta ietvaros nav iespējams, tomēr, apskatot visas norises vietas, atklājas daudz kvalitatīvas mākslas un arī vizuāli iedarbīgu darbu. Redzamais skaidri ļauj nojaust arī Gregas mākslinieku un darbu atlases principus, kas saistīti ne tikai ar konceptuālajām un tematiskajām kvalitātēm, bet arī estētisko, vizuāli nostrādātiem un iespaidīgiem risinājumiem. Tādēļ manos uztvērumos biennāle kopumā atklājas kā konstrukts ar rūpīgi pārdomātiem akcentiem, pietrūkstot zināmai organikai kopējā naratīvā un izstādes plūdumā.
Biennāles iecere tās sākotnē un nu jau arī norise uzjundījusi neskaitāmus jautājumus – gan par tās finanšu avotiem, gan piekopto retoriku attiecībā pret lokālo mākslas scēnu un kopējo komunikācijas stratēģiju vietējā mērogā. Izveidojušās divas uzskatu nometnes, viena uzdod jautājumus un tiecas norises skatīt kritiski, otra apsveic, sakot, ka Latvijā ir nepieciešami šādi profesionāļi, jo tādu šeit neesot. Nezinu, vai starp šiem viedokļiem atrodams kāds zelta vidusceļš, bet diskusijas noteikti ir pozitīvs process, jo kaut kā pieņemšana tāpat, neizvērtējot dažādos aspektus, uzrādītu pavisam neveselīgu tendenci. Tas, kas ar biennāles ienākšanu šādā mērogā un iespējās realizēt ieceres un esošo diskusiju kontekstā izgaismojas visspilgtāk, ir Latvijas mākslas vides problēmas, kas vistiešāk attiecināmas uz kultūrpolitiku un to, kā laikmetīgās mākslas lauciņš tiek kopts un attīstīts. Latvijā darbojas daudz organizāciju un iniciatīvu, kas cenšas bagātināt un veidot mākslas telpu, diemžēl aizvien šiem centieniem nerodas kvalitatīvas, ilglaicīgas, mērķtiecīgas atbalsta formas valstiskā līmenī. Un te vairs nederētu atrunas, ka valstij nav naudas un ka svarīgas citas prioritātes. Jānorāda, ka problēma ir iesīkstējušā, ignorantā, arī tuvredzīgā kultūrpolitikas veidošanā gan pašvaldību, gan valsts līmenī, ko vien apliecina absurdā situācija Laikmetīgās mākslas muzeja izveidē. Nav jau svarīgi kļūt slaveniem un atpazīstamiem, bet gan lai varētu darboties pilnvērtīgā vidē.
