Kultūra
Literatūra

Kamēr latvieši prot pasmieties, vēl neesam pazuduši 6


Jānis Jaunsudrabiņš
Jānis Jaunsudrabiņš
Jānis Jaunsudrabiņš

25. augustā latviešu rakstniekam, dzejniekam un gleznotājam Jānim Jaunsudrabiņam apritētu 140 gadu. Esmu priecīgs, ka šajā Latvijai tik nozīmīgajā brīdī kā ilggadējs “Latvijas Avīzes” žurnālists varu dalīties ar savām atmiņām un pārdomām par dižgaru.

Jaunsudrabiņš nāk – tā ir viena nepilna nodaļa manā topošajā grāmatā par 60 gadiem žurnālista ceļos un neceļos. Šajās dienās apgāds “Lasītava” gatavojas laist klajā arī Lūcijas Ķuzānes grāmatu “Saule mūžam mana”, kas salīdzinājumā ar 1986. gada izdevumu, no kura padomju cenzūra lielu daļu teksta izmeta ārā, ir daudz biezāka un bagātāka, jo izmestais ne vien ievietots atpakaļ, bet arī ievērojami papildināts. Paredzēts, ka pirmā grāmatas atklāšana notiks 26. augustā Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi”, bet otrā – 31. augustā Latviešu biedrības namā.

Nenoslīcināmas vērtības

Pirmais Jaunsudrabiņa darbs, ko lasīju, bija nevis “Baltā grāmata”, bet gan plāna brošūriņa “Pļaviņas–Koknese” (ar apakšvirsrakstu “Visskaistākais ceļojums Latvijā”), ko 1930. gadā izdevusi Pļaviņu pilsētas valde. Grāmatiņu atradu tēva rakstāmgalda atvilktnē. Toreiz no viņa pirmskara bibliotēkas bija maz kas palicis pāri. Tie seši manis ar zīmuli neveikli pasvītrotie teikumi par Staburagu, Bebruleju, Pērses leju, Oliņkalnu – jā, tie vēl tagad ir acu priekšā, raisot iztēli un pārdomas.

“Klints atstāj mazliet drūmu, pat baigu iespaidu, ne par velti krievu plostnieki viņu sauc par “Velna bārdu” (Čortova boroda).

“Gribu atturēties no Staburaga lielīšanas. To lai dara viņa paša lielums.”

“Bebruleja… kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne.”

“Pērses leja ir maza Sigulda, kas lielo dažā ziņā pat pārspēj.”

“Vienu no visskaistākiem Daugavas skatiem sagādā Oliņkalns. (..) Vienalga, rīts, vakars vai dienas vidus, vai laiks apmācies vai saulains, – vienmēr šī vieta ir gleznieciska un zīmējumā bagāta.”

“Daugava mums tāda pati māte kā krieviem Volga.”

Varat iedomāties, cik man bija daudz jautājumu tēvam un mātei! Vispirms – Ventspils rajona Zlēku pagastā, kur tajā laikā dzīvojām, nekā tik ievērojama nebija, vienīgi Karātavkalns un ūdens dzirnavas, kur daudz vēlāk tapa filma “Vella kalpi Vella dzirnavās”. Kas ir Staburags? Noktirne, Šopens, Pērse, Oliņkalns – visi tik sveši vārdi, nekad nedzirdēti.

Kad 2003. gadā piedalos piemiņas zīmes “Dieva auss” atklāšanā un gatavoju publikāciju “Lauku Avīzei”, vispirms paceļu augšā man tik nozīmīgos Jaunsudrabiņa teikumus. Kad mūsdienās atskan jautājums, vai Staburagu celt ārā no dzelmes, Jaunsudrabiņš nāk ar saviem 80 gadu veciem vārdiem, kas vienmēr būs jauni. Īpaši tāpēc, ka daudz kas no tā laika skaistuma un dārgumiem ir zem ūdens, bet latviešiem tās ir nenoslīcināmas vērtības.

Satikšanās

2012. gadā Viesītes novada Rites pagastā “Latvijas Avīzes” rakstam vācu materiālu par 92 gadus vecās Lilijas Šicas uzrakstītās grāmatas “Turi savu kanti, Lileit!” atvēršanas svētkiem, kas bija lieli svētki arī viņas tuviniekiem, īpaši mazdēliem – olimpiskajiem vicečempioniem kamaniņu sportā Jurim un Andrim Šiciem. Ar lielu pārdzīvojuma tiešumu Lilija stāstīja, kā, maza meitene būdama, aiz lielceļa grāvja saplūkusi baltas puķītes pagaros kātiņos un agri no rīta viena pati devusies uz Pļaviņu tirgu, lai tās pārdotu. “Esmu jau kādu pušķīti pārdevusi, pēkšņi rindā nošalc: “Jaunsudrabiņš nāk!” No “Baltās grāmatas” esmu izlasījusi tikai Rites meža burvības. Tas attiecas uz manu dzimto pusi. Tur visas manas tantes, visi brālēni un mana pirmā skola. Jaunsudrabiņš pienāk pie manis. Jautā, cik pušķītis maksā. Cik pušķīšu manā groziņā? Cik rēķinu ietirgot? Ko pēc tam pirkšu? Stāstu gari un plaši. Ka šovasar ganos neeju, ka esmu beigusi jau trīs klases. Man basas kājas, nodilusi kleitiņa. Apkārt salasījies bariņš pilsētas bērnu. Un tad Jaunsudrabiņš nopērk visas manas puķes, trīs pušķīšus patur sev, pārējos izdala bērniem. Un pēc tam mēs abi ejam uz bodi, jo es teicu, ka pirkšu kurpes, ar ko uz skolu iet. Veikalā par diviem latiem melnas, spožas gumijas kurpītes ar siksniņu pāri. Man tās šķita kā laka kurpes. Pateicu Jaunsudrabiņam paldies ar prieka asarām acīs. Basām kājām gāju mājās un kurpes kā puķes nesu rokā…”

Galerijas nosaukums


Kucēnu iemet ūdenī
Pēckara posms raksturīgs ar to, ka bieži vien nepieredzējušus cilvēkus iemet satrakotā straumē un vēl bargi uzsauc – peldi! Kad mani, vēl padsmitgadnieku, toreizējā Kandavas rajona laikraksta literāro līdzstrādnieku, redaktors Pēteris Jērāns sūta uz filmas “Atbalss” uzņemšanas laukumu, kas atrodas starp Kandavu un Sabili, pirmajā brīdī gribu atteikties. Labi, par laukiem rakstīt nav problēmu. Bet kino… Es taču galīgi neko nezinu par filmēšanu, režisora un operatora darbu, aktieru spēli. Un kur tad vēl bučošanās, mīlestības tumšā bilde!

Bet siena vezums ir apgāzies, Aijas tēlotāja Dzidra Ritenberga uz muguras guļ smaržīgajos vālos, plānā kleitiņa sarauta uz augšu, lūpas pusatvērtas, viņa visa ir tik skaista, valdzinoša. Režisors Varis Krūmiņš mudina Jāņa tēlotāju jauniņo aktieri Dmitriju Sviderski (vēlāk šo lomu uztic pieredzējušajam aktierim Valdemāram Zandbergam) Ritenbergu skūpstīt, puisis to arī dara, bet režisors neapmierināts, atkal un atkal sauc – dedzīgāk, kaislīgāk, neatlaidīgāk! Es skatos, mulstu, nekā nesaprotu. Kāpēc režisoram nav pa prātam? Jauneklis taču tā cenšas. Bet tad viņš pieraušas sēdus, atvirzās no populārās aktrises un, galvu nodūris, nervozi skaita – es nevaru, es nevaru…

Ahā, arī aktieris tādās pašās sprukās kā es. Vai viņš tiks galā? Un vai es tikšu galā ar rakstu? Un ko par visu pļavā notiekošo teiktu triloģijas “Aija” autors Jaunsudrabiņš? Viņš tālu – Vācijā. Kad režisors paziņo pauzi, cenšos iedomāties, kā būtu, ja pēkšņi pāri kalnam nāktu Jaunsudrabiņš. Pieietu pie režisora, kaut ko teiktu. Bet ko? Un vai tas ir godīgi – filmē rakstnieka darbu, bet viņa nav klāt?

Puika

Ja Imants Ziedonis neko citu savā radošajā mūžā nebūtu paveicis, tikai uzrakstījis scenāriju Rīgas kinostudijas filmai “Puika”, arī tad viņš savas tautas apziņā būtu atstājis paliekošas pēdas. Filmā ļoti maz vārdu. Bet cik spēcīgi tā runā uz skatītāju! Runā cilvēku tuvplāni – acis, mute, smaids, puikas seja aizsaluša loga rūtī. Runā gaiļa sekste, nēši, koka spaiņi, sievietes pleci. Runā bļoda ar vārītiem kartupeļiem galda vidū. Runā senās lauku sētas ainavas, piesnigušas egles. Pat atspulgs ūdenī runā, un runā klusa dziedāšana.

Kad pirms 40 gadiem Rīgas kinoteātrī ar aizturētu elpu skatījos tikko uz ekrāniem nonākušo “Puiku”, daudzi skatītāji jau filmas pirmajā pusē cēlās kājās un pameta zāli. Nākamās dienas vakarā pie vīna glāzes Arvīds Skalbe mani mierina: “Neuztraucies! Smejies! Īstens latvietis ir sūdabrālis, mūk projām pats no sevis.”

Vājums dižgara priekšā

1997. gada 13. septembrī Jaunsudrabiņa pārapbedīšanā Ķišku kapos savas runas nobeigumā Zigmunds Skujiņš saka: “Pie kapa nekas nebeidzas. Jānis Jaunsudrabiņš iekūst tautā, savā tēvzemē, neatkarīgajā Latvijā, kur visi, cerams, kādreiz ziedēs kā puķes pļavās.”

Arī man dod vārdu. Tajā brīdī notiek kaut kas negaidīts – jūtu pēkšņu nespēku, kājas neklausa. No kā? Kāpēc? Tā taču nekad agrāk nav bijis. Apkārt cilvēku tūkstoši. Zigmunds Skujiņš, Viktors Avotiņš, Lūcija Ķuzāne, Ēriks Hānbergs, Ilgonis Bērsons, Jānis Baltvilks, citi rakstnieki. Pirms brīža es viņus visus skaidri redzēju, bet pēkšņi viss plūst projām… Kaut kā saņemos, tieku līdz mikrofonam. Norunāju savu dzejoli.

X X X

Baltā grāmata vai zaļā –

Šī zemīte ir jāapar.

Arī smilga ceļa malā

Ir par.

Tēva dubļi sudraboti

Bezdelīgai uz mēles.

Un griezei rasa ir jāizbrien,

Lai iznāk skanīgas šķēles.

Citādi dzimtenes debesīs netikt,

Citādi neuzkāpt.

Šī zemīte ir jāņem rokās

Un jāizsāp.

Un viss. Vairāk nesaku neko.

Lauztā sirds

Ir 2017. gada 6. jūnija rīts. Ķuzānes dēla Jāņa balss no Rīgas manā mobilajā: “Skrien glābt Lūciju. Pirms divdesmit minūtēm vēl runāju ar viņu, bet nu jau labu laiku neatbild ne pa mobilo, ne parasto. Skrien! Ja vajag, lauz durvis. Ar manu atļauju. Esmu ceļā uz Jēkabpili. Izsauc ātros!”

Neskrienu. Ātri pa trepēm nostiepju velosipēdu, izsaucu ātros, minu pedāļus, cik spēka. Vai tiešām jauns insults? Pirms diviem gadiem neliels bija.

Durvis ciet. Spiežu zvana pogu, zvanu pa abiem telefoniem – nekā. Atbrauc mediķi, atbrauc glābēji. Lauziet durvis – saucu. Viņi pretī – nedrīkst, jāgaida policija. Dēls atļāva – lauziet! Nē, nedrīkst. Bet ja nu cilvēks mirst? Ja katra minūte var izšķirt… Nē, nedrīkst. Jāgaida policija.

Atbrauc. Tūliņ durvis uzlauž. Lūcija gultā tādā pusnemaņā, nesaprot, kas notiek, mani nepazīst. Kad ātrie viņu aizved, ieeju viesistabā. Jāsagaida Lūcijas dēls. Baigs klusums. Kā tad tā? Tikko pabeigts jaunais grāmatas variants par Jaunsudrabiņu – un še tev! Pēkšņi skatiens atduras pret Jaunsudrabiņa gleznu “Lauztā sirds”, kas pie sienas citu gleznu pašā vidū. Simtiem reižu jau esmu skatījis, bet nu ieraugu it kā citām acīm. Lūcija un Jaunsudrabiņš, Jaunsudrabiņš un Lūcija – tas viss tik cieši savijies. No vienas puses Jaunsudrabiņa rindas “Kas cilvēks ir bez dzimtenes, bez tēvzemes, bez mājas? Tik puteklis un pameslis zem svešu tautu kājām.”, no otras – Ķuzānes vārdi “Jaunsudrabiņš… nāk pretī ar lauztās sirds zariņu rokā.”

Zinu, ka glezna “Lauztā sirds” ir no 1907. gada izstādes. Lūcija vairākkārt stāstījusi, kā tā nonākusi pie viņas. Skaisti ziedi, bet prātā virknējas vārdi – lauza, lūza, salūza…

Laiks apstājies

Ir 2017. gada 1. augusts. Lūcija ir izturīga. Atkal uz strīpas. Viss notiek lēnīgāk, bet notiek. Šobrīd abi sēžam pie rakstnieces datora – jau pa otram lāgam ņemam cauri viņas jaunās grāmatas “Saule mūžam mana” manuskriptu. Nodaļu pēc nodaļas, lapaspusi pēc lapaspuses.

Kādā brīdī Lūcija ierunājas: “Atceries, konferencē Neretā “Baltās grāmatas” simtgadē mani aicināja pastāstīt, kā tapa 1986. gadā izdotā grāmata “Saule mūžam mana”. Ak, pasaulīt! Ja Jaunsudrabiņš zinātu, kā izrīkojās padomju cenzūra! No manuskripta daudz ko meta ārā bez žēlastības. Gan par Jaunsudrabiņa gleznu un grāmatu sūtījumiem no Vācijas Aleksandram Pelēcim uz Sibīrijas taigas sādžiņu ar nosaukumu “25. kilometrs”, gan par Jaunsudrabiņa, Pelēča, Antona Bārdas un dziedātājas Marijas Vinteres literāro sarīkojumu Talsos 1943. gadā, gan par viņu braucienu vagona kupejā, kur sienā kāds bija ieskrāpējis: “Latviešu meitenes, taupiet sevi, citugad nāks japāņi!” Iedomājies, karš, visur vācu karavīri, bet kāds letiņš reizē saldi un rūgti smejas. Toreiz Jaunsudrabiņš noteicis: “Kamēr latvieši prot pasmieties, vēl neesam pazuduši.””

Pēc laba klusuma brīža rakstniece turpina: “Cenzūra manas grāmatas sakarā nekādus iebildumus neņēma vērā, pat asaras nelīdzēja. Man pateica īsi: “Būs tā, kā mēs nolemsim, vai arī… grāmata neiznāks.” Varbūt tagad no mākoņa maliņas Jaunsudrabiņš redz, ka visas tās neskaitāmās izmestās vietas ieliktas atpakaļ un krietni papildinātas? Ka uzrakstītas vairākas jaunas nodaļas. Ka ievietotas daudzas vēsturiskas fotogrāfijas, par kurām informāciju sniedzis Pēteris Korsaks.”

Lūcija iesmejas. Esot ienācis prātā, ja tagad Jaunsudrabiņš stāvētu mums blakus, viņš droši vien ar smaidu sacītu – Dievam pietiek laika visam.

Kāpēc šeit citēju apsveikumus? Interesanti – tas jā. Bet galvenais taču – jau toreiz, kad Jaunsudrabiņš vēl nebija uzrakstījis pat pusi no sava literārā devuma, latviešu kultūras spožās personības viņu vērtēja ļoti augstu

Apsveikumi vārda meistaram

Jaunsudrabiņš latviešiem tik ļoti ir “te un tagad”, ka grūti iedomāties viņu “aizvēsturē”, kā par agrākiem laikiem mēdz sacīt rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas vairāk nekā pusgadsimtu ir Jaunsudrabiņa pētniece un gaismā cēlāja. Un nav sēdējusi kā suns uz siena kaudzes – interesentiem ļāvusi rakāties viņas “Jaunsudrabiņa mapēs”. Un, re, vienā no tām atrodu apsveikumus Jaunsudrabiņam “Rakstniecības 25 gadu svētkos 19. decembrī 1921. gadā Rīgā”.

Kā tīrā, dzidrā avotā mēs skatām Tavu “Balto grāmatu”, kur Tava gara apstarota latvju tautas dvēsele mums skaidrām acīm raugās pretim še. Līgotņu Jēkabs

Jo vairāk mēs atdodam mākslai, jo bagātāki tiekam paši. Divdesmit pieci gadi – tas ir sākums un pavasars. Mēs gaidām vēl kuplo vasaru un bagāto rudeni. Un ja tad vēl arī ziema nāk – kas par to! Zeme ir zaļu asnu pilna. Andrejs Upīts

Tu esi daudz strādājis. Bet nedomā, ka drīksti jau atpūsties. Jau nākamvasar Tev jāuzraksta “Aijas” un “Atbalss” trešā daļa, lai tiktu gatavs Tavs vislabākais, līdz šim, darbs. Un tad atkal citi, protams… Sveiciens sudrabkāzu dienā! J. Grīns, A. Grīns

Latvijas lauki, no kuriem Tu nāc, ir Tevi bagātīgi apveltījuši ar rasas sudrabu un saules zeltu. To savā mākslā Tu esi izdalījis savai tautai. Par to Tev sirsnīgs paldies! Jānis Akuraters

Mīļo Jāni! Tev nav trūcis dziesmas priekš ciešanām. Vēl vairāk latviešu rakstniekam vajag priekš prieka. Visdziļākās grūtībās Tu arvien esi atradis savā dvēselē mieru un prieku nevīstošiem mākslas darbiem. Esi sirsnīgi sveicināts! Kārlis Skalbe

Mīļo makšķerniek! Jūs nepiederat pie tiem, kas makšķerē ar mākslas vizuļiem – gluži nemanot. Ar vienkāršiem un patiesiem līdzekļiem Jūs iekarojat sev sirdis. Mani Jūs esat iemakšķerējis uz visiem laikiem. J. Sudrabkalns

“Lūcij, kā tu tiki pie šiem apsveikumiem? Vai tāda “Jubilejas grāmata” patiešām eksistē? Nav gadījies redzēt.” Lūcija iesmejas: “Man arī ne.” Uzšauj ar plaukstu pa galdu, pieceļas, brīdi staigā pa istabu, tad apsēžas man pretī: “Nu labi, īsi izstāstīšu. Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, Misiņa bibliotēkas specfondā tāda materiāla nebija. Tie bija padomju laiki, čeka vēl strādāja ar pilnu sparu. Apsveikumu norakstus man iedeva Aleksandrs Pelēcis, ko čeka stingri uzmanīja. Aleksandram ļoti uzticos, esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš apsveikumus norakstīja no oriģināla. Aleksandra draudzība ar Jaunsudrabiņu bija ļoti cieša. Bet Jaunsudrabiņš bija emigrants. Emigrācijas tēma toreiz bija ļoti slidena. Mute bija jātur ciet, nedrīkstēja izpļāpāties. Tā arī Aleksandrs nepateica, kā viņš ticis pie oriģināla un pie kā tas glabājas. Skaidrs ir viens – tāda 25 gadu jubileja patiešām svinēta un apsveikumi rakstīti. Jaunsudrabiņa radošajā mūžā tas bijis atskaites punkts – 1896. gada 4. decembrī ir viņa pirmā publikācija – Jānis Veismanis Jelgavā “Latviešu Avīzēs” iespiež viņa dzejoli “Ziemas nakts”.”

Kāpēc šeit citēju apsveikumus? Interesanti – tas jā. Bet galvenais taču – jau toreiz, kad Jaunsudrabiņš vēl nebija uzrakstījis pat pusi no sava literārā devuma, latviešu kultūras spožās personības viņu vērtēja ļoti augstu.

LA.lv