Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. jūlijs, 2013
Drukāt

Jaunu meklējumu gaismā

Foto - LETAFoto - LETA

XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku gaitā izskanējis vokāli simfoniskās mūzikas koncerts, apvienotajam korim un orķestrim uzstājoties “Arēnā Rīga”.

 

Pirms pieciem gadiem, apcerot iepriekšējo svētku noslēguma koncerta programmas izvēli, rakstīju (jāatzīst, ne gluži pašā nopietnākajā tonī), ka Imanta Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” fragmenta “Varoni gaidot” vietā daudz piemērotāks būtu skaņdarba fināls ar vārdiem “Vecā Bābele, tu esi kritusi”. Un patiešām – tagad klausītāji varēja izbaudīt ar Andreja Upīša vārdiem rakstītā “Rīta cēliena” noslēgumu “Vārti veras” visā tā krāšņumā. Un tas nebija vienīgais patīkamais pārsteigums – jāteic, ka 3. jūlija koncerta veidotāji repertuāru bija izvēlējušies ļoti veiksmīgi. Pirmās daļas vokāli simfoniskajās un orķestra partitūrās dominēja nacionālais romantisms, pienācīgi atklājot Andreja Jurjāna, Jāzepa Vītola, Jāzepa Mediņa un Alfrēda Kalniņa mūzikas vērtību, taču neparastu akcentu te ienesa negaidīti asprātīgā un eksperimentālā interpretācija Ādolfa Skultes “Bolero” no baleta “Brīvības sakta” (Oskara Petrauska, DJ Monsta un Andra Pogas lasījumā), kurā atainotie tumšie spēki gluži labi sabalsojās ar traģiskās Alfrēda Kalniņa kantātes “Pastardiena” tēlainību. Turpretī Kalniņa un Skultes mūzikai kā elēģisks kontrasts sekoja Pētera Barisona apburoši skaistā kantāte “Brīnumzeme”. Koncerta otrā daļa liecināja par mūsdienu komponistu radošajiem meklējumiem, visu noslēdzot diviem operas koriem par godu Džuzepes Verdi un Riharda Vāgnera 200 gadu jubilejai un Raimonda Paula “Manai dzimtenei”.

Kora mākslinieciskā sagatavotība viscaur vērtējama kā augsta. Ne tikai sieviešu, bet arī vīru balsis priecēja ar izteiksmīgumu un skanīgumu, kora sniegumam saglabājot arī intonācijas stabilitāti un diriģentu veidotajām interpretācijām atbilstošu dinamisku plastiskumu.

Savukārt, vērtējot pašu diriģentu veikumu un tajā sasniegtā mākslinieciskā piepildījuma samērojamību ar skanējuma precizitāti, vistuvākais ideālam izrādījās Jāņa Zirņa vadītais Verdi operas “Nabuko” Vergu koris. Daudz neatpalika arī Andra Veismaņa vadītās Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāč-
plēsis” ainas ar tajās panākto spriego aizrautību, turpretī sarežģītāku partitūru lasījumiem brīžiem būtu nācis par labu nedaudz raitāks temps un lokanāks frāzējums – tas attiecas gan uz koriem no Alfrēda Kalniņa “Baņutas” un Vāgnera “Tanheizera”, gan arī uz Vītola kantāti “Beverīnas dziedonis” un Barisona “Brīnumzemi” – vai arī lielāka saliedētība un rūpīgāks detaļu izklāsts. Taču, neraugoties uz to, arī Aigara Meri, Edgara Račevska, Sigvarda Kļavas, Māra Sirmā, Aināra Rubiķa un Mārtiņa Ozoliņa veidotās interpretācijas pārliecināja ar emocionālu bagātīgumu un loģisku māksliniecisko dramaturģiju, apliecinot visu diriģentu un kopkora veiksmīgu sadarbību.

Apvienotā simfoniskā orķestra uzstāšanās saucama par krāšņu, atraisītu un profesionāli noslīpētu jau priekšnesumos ar kora dziedājumu, bet tīri simfonisko partitūru atskaņojumos šīs īpašības, protams, izvirzījās priekšplānā. Un te nu orķestra mākslinieki Aleksandra Viļumaņa, Atvara Lakstīgalas, Imanta Rešņa, Andra Pogas, Normunda Šnē un Normunda Vaiča vadībā varēja izpaust savas radošās dotības gan latviešu mūzikas klasiķu gaišajā un līdzsvarotajā izteiksmē (Jurjāna “Barkarola” un Jāzepa Mediņa “Latvju kapričo” kā divi kanoniski paraugi), gan arī mūsdienu izcilāko autoru daudzveidīgajās un daudznozīmīgajās pārdomu un pārdzīvojumu izpausmēs (Pētera Vaska koncerta angļu ragam un orķestrim vidusdaļa “Tautas mūzika” ar Egila Upatnieka solo un Artūra Maskata “Tango” ar akordeonistes Ksenijas Sidorovas līdzdalību te veidoja vēl vienu no koncertā piedzīvotajiem kontrastiem) – un visos gadījumos mūzikas saturs tika atklāts spilgti un kolorīti. Līdzīgos vārdos raksturojams arī solistu sniegums – kā vokālistu, tā instrumentālistu. Līdzās jau pieminētajiem Oskaram Petrauskim, Egilam Upatniekam un Ksenijai Sidorovai ar tembrālām kvalitātēm un emocionālām atklāsmēm savstarpēji atšķirīgos rakursos uzrunāja vijolniece Paula Šūmane un mežradznieks Arvīds Klišāns; dziedātāju vidū kā izcila vokāli simfonisko formu atskaņotāja atkal uzstājās Inga Šļubovska, taču šoreiz vislabākajā formā bija arī Daumants Kalniņš un Viesturs Jansons, un tāpat nelika vilties Rihards Mačanovskis, Kristīne Zadovska un Krišjānis Norvelis. Rezumējot – ja arī nākamo Dziesmu svētku vokāli simfoniskais koncerts izskanēs tādā pašā muzikālā līmenī, tas vien būs uzskatāms par pienācīgu sasniegumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+