Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Jaunups: Liberālismam saku nē (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojās biedrības “Latvijas attīstībai” pārstāvis EDGARS JAUNUPS. Šī sabiedriskā organizācija jau pieteikusi pārtapšanu partijā un startu Saeimas vēlēšanās. Ar Jaunupa kungu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Repšes kungs pie mums viesojās un, kā parasti, atstāja spožas, spilgtas personas iespaidu. Bet praviešiem parasti ir mācekļi, kuri saprotamāk iztulko viņu centienus, un jūs varētu darīt zināmu: ko esat ņēmuši līdzi no “Vienotības” bagāžas pēc partijas atstāšanas, kādi ir “Latvijas attīstības” tālākie nodomi?

E. Jaunups: – No iepriekšējās politiskās darbības bagāžā ir iekrātā pieredze. Iemesls, kāpēc es esmu prom no “Vienotības”, ir tas, ka bez Valda Dombrovska nostājām patlaban partijā neredzu nedz kādu saturu, nedz ideoloģisko ietvaru. “Vienotība” radās kritiena brīdī, ekonomiskajā krīzē, un nevis pēc lieluma, bet pēc pazīmes līdzinājās LTF. Ar vienu lielu virsmērķi – pārvarēt krīzi. Mērķis vienoja, teiksim tā – no Jaunupa līdz Čepānei. Vienoja cilvēkus, kuri mēdz problēmām piedāvāt dažādus risinājumus. Ja, piemēram, pensionāriem vajag lielākas pensijas, Ilma Čepāne skatīsies, kā valsts ienākumus pārdalīt. Bagātniekiem nost, atdodam pensionāriem. Problēmu, ka pensijas un labklājība Latvijā par zemu, mēs ar Čepāni atzīstam kopīgi, taču es vienmēr teikšu – šodien atņemt bagātajiem, rīt pensionāram nebūs pat tās pensijas, ko viņš saņem tagad. Es likšu priekšā darīt tā, lai pārdalāmā būtu vairāk.

Kad bankrota draudi novērsti, būtu jāmēģina pakāpties augstāk par to zemo punktu, kurā bijām novesti. Un te izrādās, ka nosacītais “jaunups”, nosacītā “čepāne” domā gauži atšķirīgi. “Vienotībā” ir vēl citas grupas ar citiem risinājuma piedāvājumiem, bet Jaunups ir no tiem, kas tagad no partijas attālinājies.

– Jā, un kam pieder jūsu biedrība ar noteiktākiem uzskatiem? Kādam liberālisma paveidam? Es saprotu, ka dibināsiet Rūpnieku partiju. Valdība būs Rūpnieku partijas izpildkomiteja. Tā gādā par rūpnieku labklājību, un katra vārda galā min par uzņēmējdarbības veicināšanu.

– Ja Nacionālā apvienība sakās gādāt par visu latvisko, ja LZS dod priekšroku laukiem un zemniekam, tad mēs patiešām kā prioritāti izvirzām uzņēmējdarbību. Bet bezrobežu liberālismam saku nē, jo ilgtspējīga un nacionāli spēcīga valsts iespējama tikai tad, ja līdzās valodai, kultūrai, robežai šeit ir arī spēkpilns nacionālais kapitāls.

– Lūdzu, detalizētāk. Kas tie būs par cilvēkiem, ko liksiet priekšā, kāds būs piedāvājums? Pašlaik Dombrovska valdību kritizē no vienas, otras… septītās puses, viņi visu darot nepareizi, mums jāzina, kas gatavi nākt un rīkoties pareizi.

– Par cilvēkiem – kad apmēram pēc pusgada dibināsim partiju, tie visi būs redzami. Ja runā par vērtībām, būsim labēji pēc ekonomiskā redzējuma, tātad konservatīvi domāšanā, nevis liberāli. Būsim par gaumīgu, bet veselīgu vietējā biznesa protekciju. Ārzemju investīcijas noder tais nozarēs, kur esam vāji vai kuru vispār nav.

E. Līcītis: – Nu tad praktiski ilustrējiet ar “Liepājas metalurga” piemēru – kā jāaizstāv pašmāju uzņēmēji?

– Taču budžeta naudu nedrīkst dot Zaharjinam un Lipmanam, jo viņi ar ķīvēšanos, ar uzņēmuma pārvaldības stilu acīmredzot to noveduši līdz bankrotam. Tomēr valstij desmitkārt jāpārdomā, pirms ļaut “Metalurgam” sabrukt.

Amerikā krīzē nonākušus uzņēmumus nereti uz laiku pārņem valsts, ja īpašnieks nav maksātspējīgs. Tad sakārto un meklē privātuzņēmējus, kas pārņemtu saimniekošanu. Ja šobrīd valsts pieļauj, ka “LM” kreditori salauž rūpnīcu gabalu gabalos, tad zaudē savu ieguldījumu, turklāt ar liepājnieku bankrotu, iespējams, iznīkst vesela nozare.

Sazarotā konkurencē citi uzņēmumi aizpildītu tukšumu, bet pēc “LM” sabrukuma paliek tikpat kā tukša vieta. Pašreiz valdība negrib par to domāt.

– Jūs būsiet tāds kā valsts kapitālists? Latvijas valdībai jau pieder bankas, aviokompānija, tagad arī rūpnīcas.

– Valstij ir jāpiedalās uzņēmumu stabilizācijā, kad tas nepieciešams, taču tas ir ārkārtas, nevis prioritārs pienākums. Valdībai ir jānosaka 4 – 5 valstiskie pasākumi, kas tai šķiet prioritātes. Latvijā, piemēram, ceļu būve un atjaunošana. Ja nav ceļu infrastruktūras, tad tai vietā nevarēs runāt par nopietnu biznesa attīstību.

V. Krustiņš: – Jaunupa kungs, sauciet pārējās prioritātes!

– Uzņēmējdarbības vide – nodokļu politika. Nevis solīt, ka būs uz pusi zemāks nodoklis, bet nospraust, cik lielā mērā piecu gadu laikā būs iespējams samazināt nodokļus (vispirms – darbaspēkam), un tad cieši, neko nemainot, ieturēt šo kursu, neatkāpties no plāna. Ne mazāk svarīgi ir veicināt biznesu, skatoties no tā apstākļa, kas mūs reģionā padarītu par konkurētspējīgāko biznesa sistēmu. Treškārt, politiķim, ierēdnim, vēstniekam ir jākontaktējas un jāpalīdz uzņēmējam, un šādā rīcībā nerēgojas korupcijas risks, tas drīzāk ir svēts pienākums. Ar to es neakcentēju uzņēmējus priekšplānā un nesaku, ka valstij nav jāatbalsta citi pilsoņi un nodokļu maksātāji, bet uzsveru uzņēmējdarbības nozīmi tautsaimniecībā.

– Skaidrs, labvēlīgi apstākļi mūsu saimnieciskajiem darbiniekiem – iesim tālāk.

– Tālāk tas, ar ko Roberts Ķīlis nav ticis galā, – izglītība. Nešaubīgi, ka augstākajā izglītībā reforma ir vajadzīga, bet mērķēta, lai biznesu sajūgtu kopā ar augstskolām tādējādi, ka absolvents pēc studijām ir gatavs praktiskam darbam.

Biznesam ir jābūt iekšā apmācības procesā pēc tam, kad apgūta priekšmeta teorija. Tāpēc Ķīļa vārdos ir daudz patiesības, bet praktiskais izpildījums novedis pie konflikta pat ar tiem, kuri ir ar mieru sirdī viņu atbalstīt.

Taču nenoliedzami, ka izglītībā lēmumu pieņemšanā vienmēr bijis plašs esošās profesūras slānis, kas ieinteresēts vecās sistēmas nemainīgā saglabāšanā.

– Nevar pārmest vienam ministram, ja viņa izdomātās lietas nav nostiprinājis ministrijas aparāts, ja reforma nav guvusi atbalstu valdībā, partneru partijas, “Vienotības” spicē. Taču, norādot uz kļūdām, mēs, kad vairs nav tālu Saeimas vēlēšanas, gribam zināt, kas nāks labot šīs kļūdas!

– Un šai valdībai es pārmetu, ka darbības un lēmumu nav! Raksturīgais ir tāda kā nomuļļāšana.

– Kāpēc?

– Ir vairāki iemesli. Jūtams, ka “Vienotības” kodols ir paguris un izšāvies, nav vairs pulvera. Premjeram ir stratēģija ar eiro, ko viņš grib pabeigt. Nevienu citu, kas var nolikt galdā darba kārtību, es “Vienotībā” neredzu. Zatlera partijai turpretī pulveris ir, bet nav “stobra”, nav “grauda”, kur izšaut, lai mērķtiecīgi trāpītu. Plus – koalīciju viņi plosa ar šausmīgu neuzticēšanos partneriem, ierēdņiem, profesionāļiem, ka mēs vienīgie gudrie, pārējie lai stāv pie ratiem.

– Nestāstiet, lūdzu, par citiem, Jaunupa kungs, stāstiet par savējiem no Repšes partijas, kas nāks un sakārtos, kā vajag!

– Kā es jūtu, Latvijas veiksmes stāstu nerakstīs jaunie, pūkainie, baltos kreklos ģērbtie.

Manuprāt, tie būs cilvēki, kam jau ir politiskā pieredze, ieskaitot, ka tajā viņi “sistie un pērtie”. Viņi nenāk politikā ar naivu ideālismu, bet ar skaidru sapratni par procesu un mērķiem. Viņi ir tais gados, kad vēl ir liela gribēšana kaut ko izdarīt un atstāt aiz sevis pēdas. Tā ir tā likme.

– Tātad vīri ar pieredzi, visticamāk, tādi, kas pie varas jau bijuši. Sakiet, vai nacionālās vērtības arī kotējas šādā partijā?

– Kas attiecas uz valsts valodas stingru aizstāvēšanu – kotējas par visiem 10 punktiem.

– Vai valodas inspekcija jāpaplašina?

– Nē. Ja runājam par pārbaudošām institūcijām, vai tas ir VID, valodas inspekcija vai citas, esam aizrāvušies ar nerezultatīvām kontrolēm. Vairāk naudas jāizlieto, lai mācītu latviešu valodu tais reģionos, kur dominējošā diemžēl ir krievu valoda, nevis uz turieni jāsūta Rīgas inspektori, lai tie mēģinātu kādu pieķert kā latviski nerunājošu. Valstī vairāk jādarbojas nevis ar inspicēšanu, bet ar servisa metodēm.

– Tā… Pieņemsim, ka tuvojaties varai. Kādas ministrijas jūs tur gribētu ieņemt? Kādas reformas pieteikt?

– Mana pārliecība ir, ka valdības uzbūves modelis ir visai ačgārns. Kā ministriju mēs saprotam desmitiem grāmatvežu, juristu un saimniecības darbinieku, bet ļoti maz nozares politikas veidotāju. Tas ir smagnējs mehānisms.

Nemaz nenāktu par ļaunu Latvijai svarīgākās nozarēs vai nozīmīgu uzdevumu veikšanai dibināt vēl citas ministrijas, taču nelielas, rezultatīvi un efektīvi strādājošas. Tas ir būtiski, ja nozarei ir politisks cilvēks, pārstāvis valdībā, kurš par šīm lietām uztraucas. Man, piemēram, liekas, ka sen vajadzēja būt Meža ministrijai.

Turpretī par tautsaimniecību atbildīgās ministrijas varētu arī konsolidēt, savienot, teiksim, Ekonomikas un Satiksmes ministrijas. Ministru kabineta reformas mērķis būtu padarīt valdības darbību dinamiskāku un elastīgāku.

– Vai piekrītat Valsts prezidenta rosinājumam, ka premjeram jānodod tiesības izvēlēties ministrus?

– Kad Andris Bērziņš šo domu izteica publiski, pārņēma brīnišķīga sajūta, jo biedrībā pēdējā pusgadā mēs ar ekspertiem runājām tieši to pašu. Šābrīža lielākā problēma – valdība nestrādā kā komanda. Premjers ļoti nosacīti ir izvēlējies šo komandu, jo ņēmis cilvēkus, ko partijas piedāvājušas. Retos gadījumos valdības galva noraidījis kādu kandidātu. Mūsuprāt, efektīvākais modelis ir, ka Valsts prezidents nominē premjeru – kā tas ir šobrīd. Parlaments nobalso par uzticību valdības vadītājam un viņa sastādītai valdības darba deklarācijai.

Ja Saeima to akceptē, premjers veido ministru komandu. Tas nenozīmē, ka viņš nedrīkst iesaistīt partiju pārstāvjus, jo vēlāk vajadzēs sadarboties, lai ierosmes gūtu atbalstu Saeimā. Un vēl es pieliktu šim modelim, ka valdības galīgais sastāvs tiek saskaņots ar Valsts prezidentu. Tas nav nekas jauns­, jo jau šobrīd divi ministri – ārlietu un aizsardzības – tiek šādi saskaņoti.

Pēc tam Saeimai kā augstākai lēmējvarai paliek tiesība kādam ministram izteikt neuzticību, ja viņš ko laiž grīstē, un tiesība atsaukt visu valdību. Taču komplektēšanu, komandas izvēli atstāsim premjeram. Bet tad sabiedrība atbildību par valdības darba efektivitāti lai prasa no premjera, jo viņam bija dota iespēja izvēlēties saliedētu, rīcībspējīgu komandu.

E. Līcītis: – Tad taču jūs gribat likvidēt valsts varas augstāko lēmējorgānu – koalīcijas padomi!

– Ja izdotos mazināt šīs padomes lomu, es uzskatītu, ka esmu izdarījis Latvijas politiskajā sistēmā kaut ko pozitīvu. Tas ir kā veco laiku politbirojs, bet bez tiesībām un pienākumiem. Tagad šī padome pārvērtusies par runātavu, ja ne pļāpātavu.

V. Krustiņš: – Jūs jau iedzināt dažus mietiņus, pie kā turēsies “Latvijas attīstība”. Droši vien Repšes kungs būs premjera kandidāts, bet ar ko atšķirsieties no konkurentiem, kādas vēl figūras “iedarbināsiet” partijā?

– Jau sacīju – vasara nebūs pagājusi, kad būs pirmais piedāvājums, pirmie partijas veidotāji. Tā nedrīkst pārvērsties par viena cilvēka partiju, tai jākļūst pieredzējušu līderu komandai.

E. Līcītis: – Mēs izraudzījām vismaz vienu dabisku premjera amata kandidātu, “izlūkojām” ministrijas, kādas labprāt pārņemtu jūsu partijā pārvērstā biedrība, atliek jautājums par vēlamākajiem partneriem. No jūsu puses, laižot acis pār politisko peizāžu, vai tas stabilākais iespējamais sabiedrotais nav “Saskaņas centrs”?

– Šeit ir pārspīlējums. Man “Saskaņas centrs” nav sarkana lupata, kuru ieraugot bļaušu – nekad, nemūžam!

Protams, ka dabiskie partneri tomēr ir latviešu partijās – “Vienotībā”, lai tikai viņi sekmīgi nostartē Saeimas vēlēšanās. Man nav nekas pret ZZS – uzskatu, krīzes pārvarēšanā daudzas svarīgas lietas izdarīja, pateicoties viņiem. Te var kliegt par Lembergu.

Tie ne vienmēr būs izdomāti pārmetumi, taču apvienības ieguldījums krīzes pārvarēšanā bijis neatsverams, arī ZZS var kļūt līdzvērtīgi sarunu partneri. Vēl ir spēki, kuri ir nedaudz kategoriskāki dažos jautājumos…

V. Krustiņš: – Jūs tātad sarkanās līnijas nevelkat!

– Noteikumi, lai jelkad dibinātu valdību ar “SC”, gan būs stingri un skaidri, lai neievazātu debates par otras valodas valstiskošanu vai okupācijas atzīšanu, neatzīšanu. Man nešķiet, ka “SC” var atdot ārlietu vai izglītības ministru amatus.

E. Līcītis: – “Saskaņas centrs” taču ir sociālisti, kamēr jūs – uzņēmēju aizstāvji, kapitālisti!

– Tā ir problēma. Ilgtermiņā ticu, ka arī krievvalodīgo vēlētāju nišā veidosies ekonomiski domājoša partija, kurā Latviju redzēs kā savu dzimteni un nekoķetēs ar Kabanovu vai Lindermanu, cienīs šīs zemes pamatnāciju un kultūru. Nedomāju, ka krievu vēlētājs jau šobrīd ir tik monolīti sociālistisks, kā Nils Ušakovs cenšas uztiept.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Oligarhu mēslu vabole no V mēslu cupas , kas kopojās ar okupantiem un nīst latviiešus . Liekas , ka SC nav tik pretīgs , ka šie blēži .

Draugiem Facebook Twitter Google+