“Jautājiet un brīnieties! Izzināt kaut ko jaunu ir forši!” Saruna ar Paulu Irbinu 1
Kāpēc PAULS IRBINS dibina bērnu zinātkāres centrus? Kāpēc viņš kopā ar citiem vecākiem Cēsīs nodibina privātu skolu? Kāpēc viņš grib braukt kosmosā? Un, galu galā, kāpēc viņš rosina ikvienu par savu talantu runāt skaļi? Vai tad mēs, latvieši, tā drīkstam?
– Kāpēc dibināt bērnu zinātkāres centrus? Ar savām zināšanām un uzņēmību jūs varētu attīstīt daudz jaudīgāku biznesu!
– Man ir bijusi iespēja darīt visu ko. Studiju gados iesaistījos AIESEC Latvijas filiālē. Un redzēju – ir ļoti daudzas lietas, kuras, ja tu gribi, vari izdarīt. Arī biznesā izmēģināju vairākas jomas. Taču, tuvojoties 40 gadu atzīmei, apzinies – daudz lielāku gandarījumu gūsi, ja darīsi to, kam tici, kas tev šķiet svarīgi. Nonācu pie atziņas – ikvienā sabiedrībā visa pamatā ir izglītība. Ja gribam dzīvot labā, attīstītā, harmoniskā sabiedrībā, galvenais jautājums – cik spēcīga ir mūsu izglītības sistēma, jo tā rada nākamo paaudzi. Arī mūs pašus, jo šajos laikos viss mainās tik strauji, ka zinības jāapgūst visu mūžu. Tāpēc mācīšanās ir svarīga iemaņa un vērtība. Un zinātkāre ir tā, kas mudina mācīties. Zinātkāres centros bērnus rosinām – ej, skaties, brīnies, mēģini, ja kaut ko nesaproti, nāc un jautā! Radām sajūtu, ka mācīties un izzināt kaut ko jaunu – tas ir forši.
– Varējāt taču pats būt gudrs un miers…
– Mēs neesam vieni paši, mēs visi esam kā liels organisms, kur cits citu ietekmē. Ja kāds ir nopelnījis miljonu, viņš to nevarētu izdarīt, ja dzīvotu uz izolētas salas. Viņš to paveic cilvēku vidū, piedāvājot kaut ko, kas citiem ir vajadzīgs. Ja es varu izveidot ap sevi tādu sabiedrību, kurā jūtos labi, tas man ir daudz svarīgāk nekā sagrābt daudz naudas un pēc tam domāt, ko darīt, lai kāds to neatņemtu.
– Daudzkārt esat teicis, ka katrā cilvēkā ir unikāls talants. Kā un kad bērns to var apjaust?
– Arī to var novērot bērnu zinātkāres centros, te katrs atrod sev saistošu nodarbi. Vienam patīk ar zobratiņiem rīkoties, otram ar elektrībām, konstruktoriem, citu saista mūzikas instrumenti, kaut ko ar rokām pagatavot. Te vecāki var redzēt, kas viņu bērnam patīk, kam viņš vairāk pievērš uzmanību. Bija interesants gadījums. Uz Cēsu “Z(in)oo” atnāca 8. klase, tātad jau pieauguši cilvēki. Divas meitenes divarpus stundas nosēdēja pie koka klucīšiem, viņas bija sevi atradušas.
– Kāda varētu būt viņu nākotnes profesija? Vai viņas kļūs par arhitektēm?
– Jau tagad zinātnieki saka – turpmāko desmit gadu laikā pazudīs 80% esošo profesiju. Cilvēki nestrādās profesijās, bet darīs to, kas viņiem patīk un padodas, kas ir vajadzīgs citiem un par ko citi ir gatavi maksāt. Internetā redzēju, kā tas attēlots četros aplīšos, kur tava ideālā vieta ir pa vidu. Piemēram, tev patīk zirgi. Tev nepadodas pakavu kalšana, nepadodas jāšana, bet varbūt tev padodas zirgu kopšana un audzēšana? Un tad jautājums, vai šī tava prasme ir citiem vajadzīga un vai viņi par to maksās. Tā tu atrodi savu ideālo vietu.
– Ja cilvēks darīs tikai to, kas patīk un padodas, vai nesašaurināsies viņa pasaules aina?
– Kādā grāmatā lasīju, ka nākotnē pasaule arvien vairāk un vairāk specializēsies. Darbības jomas kļūs arvien specifiskākas, un mēs viens no otra attālināsimies gluži kā stariņi no centra. Tomēr visu kopā saturēs māksla un kultūra. Dziesmu svētkus, Jāņos, filmas pirmizrādē sastopas dažādi cilvēki, un šajās tikšanās reizēs un informācijas apmaiņā tu vari pāriet no vienas sfēras uz otru.
