Jautājumi par jautājumiem 0
Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā līdz 8. aprīlim apskatāma Haralda Jegodzienska personālizstāde “Manu jautājumu ceļš”.
Haralda Jegodzienska personālizstāde “Manu jautājumu ceļš” un, es teiktu, arī viņa personība un dzīvesstāsts tiešām raisa jautājumus. Apskatot izstādi, arī man radās jautājumi, un es aicināju mākslinieku uz sarunu. Atsevišķi sarunas atstāsti iekļauti arī šajā rakstā.
Jegodzienskis sācis savu ceļu mākslā ar mākslas pedagoģijas studijām un turpinājis ar dažādu mākslas veidu – tēlniecības, glezniecības, keramikas – un to izteiksmes līdzekļu apgūšanu. Būdams vācietis, viņš jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, un interesants ir fakts, ka 2003. gadā viņš kļuvis par pirmo un vienīgo ārzemju mākslinieku bez latviešu saknēm, kas uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.
Šobrīd mākslinieku visvairāk var asociēt ar glezniecību, bet nenoliedzami, ka pieredze ar trīsdimensionālu formu un dažādiem izteiksmes līdzekļiem ir atraisījusi mākslinieka rokrakstu. Gleznieciskais triepiens ir plašs un brīvs, gleznās nereti izmantots reljefs – dažāda biezuma krāsa, grebumi, materiālu savienojumi u. tml. estētiskas detaļas. Tas viss piešķir darbiem ekspresivitāti un kustības spriedzi kompozīcijā. Darbu tēli ir abstrakti un pārsvarā attīrīti līdz vienam dominējošam elementam. Spēcīgākais un izteiktākais ir Omegas simbols, kas atkārtots vairākās variācijās. Iegūstot lielāku nosacītību, tas atgādina portretu, bet, otrādi apvērsts, kļūst par trauku. Lielākajā daļā darbu, īpaši ekspozīcijas sākumā, nepamet portreta sajūta. Dažus darbus pat viegli iztēloties kā skices keramikas vai citai trīsdimensionālai formai. Nokļūstot līdz izstādes beigām, abstraktie tēli manā uztverē jau kļuvuši par psiholoģiskiem pašportretiem. Kāpēc jautājumu uzdošana ir svarīga? Autors atklāj, ka sev uzdotie jautājumi ir pirmais impulss, lai sāktu strādāt. “Ja man mākslinieciski jāizpaužas, kas ir šis “es”, kas vēlas par sevi pavēstīt?” – tas ir viens no jautājumiem, kas atrodams izstādes pavadtekstā.
Mākslinieks ir atvērts eksperimentiem un nejaušību izmantošanai savā labā. Kādā sarunā ar tenisa treneri negaidīti izskanējis jautājums: vai ir kāds mākslinieks, kurš darba radīšanas procesā būtu gatavs izmantot pirotehniku? Jegodzienskim tas noder par izaicinājumu, un jaunākos eksperimentus ar pirotehnikas iekļaušanu mākslinieka izteiksmes līdzekļu sortimentā varam redzēt izstādes darbos.
Katrs jauns jautājums nozīmē uzdrošināšanos saskarties ar līdz šim neapgūtu teritoriju. Autors uzskata, ka saglabāt atvērtību jauniem iespaidiem ir nepieciešams, lai turpinātu attīstīties vai pat vispār eksistētu, to salīdzinot ar pārtikas uzņemšanu. Lai turpinātos dzīvības funkcija, jānotiek nepārtrauktai informācijas apmaiņai. Līdz ar to eksperimenti, jaunas idejas un arī jautājumi ir tikpat svarīgi kā ieelpa un izelpa.
Haralda Jegodzienska izvirzītie jautājumi ir eksistenciāli, filozofiski un saistīti ar mākslas vēstures teorijām – piemēram: “Vai mākslinieciska izpausme ir piemērots medijs, lai komunicētu ar saviem līdzcilvēkiem?” Atbildē uz šo jautājumu var slēpties gan mākslinieka manifests, gan mākslas definīcija. Un jautājums “kas ir māksla?”, iespējams, ir viens no tiem, uz kuru ir visvairāk dažādu atbilžu variantu.
Jegodzienskis atzīst, ka viņam ir atbildes uz paša izvirzītajiem jautājumiem, bet neizslēdz, ka mums (skatītājiem) tās var būt citas. Izstāde rosina uz intelektuālu līdzdarbošanos, jo ekspozīcijā līdzās darbiem ir diezgan daudz teksta. Lai iepazīstinātu skatītāju ar savu domu gaitu, mākslinieks ir dalījies ar epizodēm no dienasgrāmatas pierakstu fragmentiem, kuriem jākalpo par ceļvedi gleznu “lasīšanai”.
Izstādes apmeklētājs tiek izaicināts uzdot arī savus jautājumus autoram. Pareizi vai nepareizi jautājumi nemēdz būt – Haralds Jegodzienskis uzskata, ka tie vai nu ir, vai arī nav domāti konkrētam cilvēkam. Kā pazīt, vai jautājums domāts tev vai ne? Pēc tā, vai rodas vēlēšanās atrast uz to atbildi.
