Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

Jautro zārku valstībā
. Ceļojums uz Ganu un Togo

Juris LorencsJuris Lorencs

Pirmais iespaids par Ganu un Togo – tieši šajās Rietumāfrikas zemēs ir filmēta šokolādes batoniņa “Bounty” reklāma. Bezgalīgas smilšu pludmales, kur nav manāms neviens atpūtnieks, tirkīza krāsā zaigojošs okeāns, zvejnieku laivas, kokospalmu birzis, sniegbaltas baznīcas, noslēpumaini, pirms daudziem gadsimtiem būvēti forti. 


 

Patiesībā šīs tropiskās paradīzes vēsture ir visai traģiska. Par to liecina kaut vai tās vēsturiskie nosaukumi – “Ziloņkaula krasts”, “Zelta krasts”, “Vergu krasts”. No 16. līdz 19. gadsimtam Rietumāfrikas piekrastē (no tagadējās Senegālas līdz pat Angolai) eiropieši uzbūvēja vairākus simtus nocietinātu fortu. To vidū bija arī Kurzemes hercoga Jēkaba celtais forts Gambijā, no kura gan pāri esot palikušas tikai drupas.

{gallery id=”1735″}

Forti bija noliktavas, tajās glabāja no Eiropas atvestās preces (greznuma nieciņus, audumus, ieročus, alkoholu un tabaku), te krājās eksportam paredzētās garšvielas, ziloņkauls, zelts un pati dārgākā, pati vērtīgākā prece – vergi.

Gandrīz četrus gadsimtus ilgajā verdzības vēsturē eiropieši Rietumāfrikā sagūstīja vai nopirka ap piecpadsmit miljoniem melno vergu, no tiem gandrīz pusi tieši Ganā un Togo. Amerikas krastus sasniedza vien divpadsmit miljoni, jo aptuveni trīs miljoni gāja bojā ceļā. Ar vergu tirdzniecību nodarbojās Anglija, Spānija, Holande, Portugāle, nedaudz arī Vācija un Zviedrija, bet viena no viscentīgākajām šajā riebīgajā biznesā bija Dānija. Vergu tirdzniecības īpašais cinisms slēpās apstāklī, ka pašā Eiropā verdzība (ja neskaita arī Latvijā pastāvošo dzimtbūšanu, kas faktiski ir viena no verdzības formām) bija aizliegta, toties atļauta Eiropas aizjūras kolonijās un ASV.

Bet šodien šeit dzīvo ja ne paši laimīgākie cilvēki pasaulē, tad vispriecīgākie gan. Gandrīz katrs pretimnācējs jūs apveltīs ar sniegbaltu smaidu, kas tik ļoti piestāv ogļu melnajām sejām. Pietiek atskanēt mūzikai, un cilvēki jau sāk locīties dejas ritmā. Sestdienu vakaros zvejnieku ciematos jaunieši rīko improvizētas dejas pludmalē. Arī baznīcās cilvēki ne tikai dzied un skaļi lūdz Dievu, bet pat dejo!

Vēl viena šejieniešu aizraušanās ir sports. Pēcpusdienās, kad negantā tropu saule pārstāj karsēt, Ganas un Togo pludmales pārvēršas par milzīgu futbola laukumu. Pat mazos ciematos iekārtotas svaru zāles, kurās puiši cītīgi cilā smagumus un trenē vēdera presi. Raugoties šajos atlētiskajos, spēka pilnajos ķermeņos, kļūst skaidrs, kāpēc vergi tika meklēti tieši Āfrikā.

To, ka atrodies tropos, var pamanīt arī tirgū, kur nopērkami lieliski mango, papaijas, ananasi, avokado, banāni. Milzīgs, gandrīz kilogramu smags mango janvārī maksā vien ap piecpadsmit santīmu! Rēķinot kilogramos, mango šeit ir krietni lētāki par tomātiem vai sīpoliem. Bet visvērtīgāko šejienes dabas dāvanu – kakao augli – gan var redzēt vien kokos. Kakao pupiņas, kas ir galvenais zemnieku ienākumu avots, pilnībā eksportē. Vietējos veikalos nopērkama tikai Eiropā gatavota šokolāde.

Ja neskaita eksotiskos augļus, Ganas un Togo virtuve šķita samērā garlaicīga. Vietējiem lielākais gardums ir “fufū” – no īpašiem miltiem vārīta staipīga, saldskāba masa, ko ēd kopā ar asām mērcēm. Tāpēc es parasti izvēlējos kaut ko vienkāršāku – makaronus vai rīsus ar gaļas un dārzeņu piedevu. Protams, ļoti garšīgas ir okeāna zivis, bet ar nosacījumu, ka tās nav pārceptas. Āfrikā ir mānija visu pārvārīt un pārcept, tāpēc ielas ēstuvēs vajadzēja burtiski pašam stāvēt blakus pannai un raudzīties, lai man paredzētā zivs nepārvērstos par grauzdiņu.

Visai īpatnējas Āfrikā ir bēru tradīcijas. Braucot pa Ganu, ceļmalās bieži gadās redzēt kaut ko līdzīgu rotaļlietu veikaliem – pārdošanai izstādītas milzīgas koka zivis, putni, piparu pākstis, ananasi, citroni, vēži, kukaiņi, govis, bībeles, viskija pudeles, cigaretes, automašīnas, lidmašīnas, pat fotoaparāti vai videokameras. Turklāt šie objekti ir ļoti krāšņi, izkrāsoti spilgtās krāsās un piedevām vēl spoži nolakoti. Uzmanīgāk ielūkojoties, redzams, ka dīvainajiem objektiem ir durtiņas. Un nav jau nekāds brīnums – šie “rotaļlietu veikali” patiesībā ir galdnieku darbnīcas, bet neparastie priekšmeti nav nekas cits kā zārki.

Gaidīt pastarās dienas bazūnes un augšāmcelšanos tik neparastā vietā kā kokakolas pudele vai banāns Ganā ir samērā jauna tradīcija. Pirms gadiem piecdesmit kāda ciema vecākais esot sev pasūtījis īpašu svinīgām procesijām paredzētu pārnēsājamu krēslu kakao augļa formā. Diemžēl viņš negaidīti nomiris, un apķērīgie galdnieki, nedaudz piestrādājot, dīvaino krēslu esot pārvērtuši vēl dīvainākā zārkā. Uz publiku neparastās bēres atstājušas lielu iespaidu, un drīz jau cilvēki sākuši sacensties, izdomājot aizvien neparastākas mūža mājas.

Zārka izvēli parasti nosaka aizgājēja profesija. Zvejnieks gribot gulēt zivī vai krabī, šoferis – automašīnā, mācītājs – Bībelē, zemnieks – govī, tomātā vai gurķī. Bet lieli pīpmaņi dažkārt izvēloties cigareti, grādīgā cienītāji – pudeli alus vai brendija.

Tiesa, šādus zārkus var atļauties tikai turīgie. To cena svārstās no 500 līdz 1500 ASV dolāriem, kas Ganas iedzīvotājiem nav maz. Ja šaurāka rocība, cilvēki iztiek ar “tradicionāliem” zārkiem, kādus mēs pazīstam Latvijā.

Eiropas un Amerikas mākslas muzejos jau sarīkotas vairākas Ganas zārku izstādes, izsoļu nami tos pārdod bagātiem kolekcionāriem un muzejiem. Jautājums tikai, kas īsti ir šie priekšmeti – etnogrāfiskas liecības, skulptūras vai modernās mākslas darbi. Laikam jau viss kopā.

Tikmēr gidi vadā pārsteigtos ārzemju tūristus pa Ganas galvaspilsētas Akras lepnākajiem zārku veikaliem, kur tie var ne tikai fotografēt pēc sirds patikas, bet pat “piemērīt” sev kādu īpaši iepatikušos “objektu”. No šā pēdējā piedāvājuma es pats gan laipni atteicos. Ja jums, cienījamie lasītāji, kādreiz gribas pasmaidīt, ievadiet internetā “Google” attēlu meklētājā vārdus “Ghana coffins”!

Parasti greznos zārkus cilvēks pasūta jau savas dzīves laikā tepat uz grēcīgās zemes. Tomēr nav liela nelaime, ja no šīs pasaules gadījies šķirties pēkšņi, bet jūsu zārks vēl nav gatavs. Lai varētu sarīkot pēc iespējas greznāku bēru ceremoniju un uzaicināt visus pa pasauli izklīdušos radiniekus, Ganā un arī Togo aizgājējus pēc nāves nereti pat vairākus mēnešus uzglabā saldētavā.

Kad beidzot svarīgais notikums ir pienācis, pa ciema galveno ielu virzās trokšņaina bēru procesija ar pūtēju orķestri priekšgalā. Nezinātājam varētu likties, ka svētku drānās (bet sievietēm tas nozīmē košas, raibas kleitas) tērpušies cilvēki dodas uz kādu balli vai karnevālu.

Iespējams, šāda mazliet nenopietna attieksme pret nāvi melnajiem cilvēkiem palīdzējusi izdzīvot briesmīgajos vergu tirdzniecības laikos.

Abās Ganas un Togo robežas pusēs runā vienā valodā – evi. Tomēr publiskie uzraksti Ganā ir angļu, bet Togo – franču valodā. Ja Vācija nebūtu zaudējusi Pirmajā pasaules karā un paspēlējusi savas Āfrikas kolonijas, oficiālā valoda Togo šodien būtu nevis franču, bet gan vācu. Viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem šodienas Āfrikā ir bijušo kolonizatoru atstātās robežas, tās nesakrīt ar tautu dabisko, vēsturisko dzīves telpu. Ieskatieties Āfrikas kartē un jūs daudzviet pamanīsiet pat pilnīgi taisnas, kā ar lineālu vilktas robežas.

Vēl viena lieta, kas uzreiz iekrīt acīs Togo, – šeit ir krietni mazāk baznīcu nekā Ganā. Vismaz puse no Togo iedzīvotājiem ir tradicionālās vudū reliģijas piekritēji. Buršana, “ļaunā acs”, lāstu uzlikšana un noņemšana, zombiji – tam visam cilvēki Togo tic. Un, ja jau tic, tad vismaz viņiem tas viss eksistē arī realitātē. Pat vietējie kristieši un musulmaņi šeit baidās no vudū burvjiem. Man bija iespēja apmeklēt Togo galvaspilsētas Lomes fetišu tirgu, kur var sastapt gan tradicionālos dziedniekus, gan vudū kulta priesterus. Šāds burvis jums pagatavos (par atlīdzību, protams) amuletus veiksmei, mājas vai veikala aizsardzībai, lāsta noņemšanai, mīlestības iegūšanai – patiesībā visām dzīves vajadzībām.

Bet mani visvairāk interesēja vudū lelles. Ar šādas “rotaļlietas” palīdzību varot ietekmēt cilvēku, kam šī lelle ir “paredzēta”, – uzsūtīt slimību vai pat nāvi. Tirgū pārdošanai gan izlikti vien nedzīvi leļļu “pusfabrikāti”. Maģiskās īpašības pēc klienta pasūtījuma tiem piešķir “melnais burvis”.

Tūristu Rietumāfrikā ir maz. Šeit redzamie baltie cilvēki ir vai nu uzņēmēji, vai arī neskaitāmo nevalstisko organizāciju darbinieki, kuri cenšas “attīstīt”, “demokratizēt” un “glābt” melno kontinentu.

Vidējais dzīves līmenis Ganā un Togo ir zemāks nekā Latvijā. Daudzi dzīvo ja ne trūkumā, tad daudzu vajadzību mākti. Un tomēr, iepazīstoties ar šo valstu oficiālo ekonomisko statistisku, gudrie Rietumu eksperti ir neizpratnē – kā var dzīvot par dolāru vai pat par pusdolāru dienā? Nevis “vilkt dzīvību”, bet gan patiesībā dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

“Nabaga Āfrikā” jūs redzat samērā labus ceļus (par tiem gan daļēji var pateikties siltajam klimatam bez sala un atkušņiem), gan jaunas, gan jau krietni palietotas automašīnas, mobilos telefonus, satelīta antenas, cilvēkiem pilnas kafejnīcas un alus bārus. Un, pats galvenais, visi ir paēduši, apģērbti un ar jumtu virs galvas.

Izskaidrojums reālās dzīves un sausās statistikas nesakritībai slēpjas apstāklī, ka Āfrikā plaši izplatīta pelēkā ekonomika, pašapgāde, preču apmaiņa pret citu preci vai pakalpojumu. Togo es vairākas reizes ievēroju, ka klients (acīmredzot zvejnieks) frizierim samaksā ar zivīm. Dzīvi lētāku padara arī vienkāršāka attieksme pret lietām. Te nav vajadzīga milzīgā advokātu un notāru armija, jo daudzus strīdus izšķir kopienas iekšienē, balstoties nevis uz likumiem, bet tradīcijām un paražām. Autobusi Āfrikā kursē bez saraksta un ceļā dodas tikai tad, kad gandrīz visas sēdvietas aizņemtas. Bet tas arī nozīmē, ka brauciena cena būs zemāka.

Var jau smaidīt par šādu arhaisku ekonomiku, bet tā palīdz pārvarēt arī cilvēku atsvešināšanos. Radinieki un draugi te viens otram aizdod naudu bez banku procentiem un juridiskajām formalitātēm. Ganā un Togo nav bērnu namu un veco ļaužu māju – jo par bāreņiem un sirmgalvjiem vajadzības gadījumā rūpējas visa “lielā ģimene” – brāļi, māsas, brālēni, māsīcas, onkuļi, tantes, krustdēli un krustmeitas.

Tāpat cilvēki Āfrikā māk (vai arī ir spiesti) dzīvot ar mazākiem resursiem un mazāku patēriņu. Lai cik tas banāli skan, viņi māk priecāties par mazumiņu. Etiopijā puikas bieži spēlē futbolu ar bumbu, kas izgatavota no cieši sašūtām lupatām. Es bieži atceros kādu jaunekli Abdulu, kurš dzīvo nelielā ciemā Asuānas tuvumā Ēģiptē. Viņš vienmēr bija redzams rūpīgi izgludinātā, tīrā galabijā (tradicionālais arābu apģērbs) – piektdienās baltā (ar to viņš gāja uz nedēļas galveno dievkalpojumu mošejā), darbdienās – pelēkā vai brūnā. Abduls bija elegants švīts un izskatījās kā no modes žurnāla izkāpis! Liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka viņam patiesībā pieder tikai šie trīs apģērba gabali. Bet tos viņš pats rūpīgi kopa – sargāja, mazgāja un vajadzības gadījumā pat lāpīja.

Rietumāfrika šodien – tas ir milzīgu iespēju, izaicinājumu un reizē arī problēmu reģions. Puse no iedzīvotājiem Togo un Ganā ir jaunāki par astoņpadsmit gadiem! It visur redzamas skolu un slimnīcu jaunceltnes, tāpat būvē jaunus ceļus un tiltus. Kā visur Āfrikā, abās valstīs ienāk ķīniešu kapitāls.

Bet tieši manas uzturēšanās laikā Togo šā gada janvārī vēl vienā Rietumāfrikas valstī Mali sākās karš starp Francijas armiju un islāmistu nemierniekiem. Robeža starp islāmu un kristietību šodien šķeļ Rietumāfriku. Arī Ganas un Togo ziemeļos dzīvo gandrīz tikai musulmaņi, bet dienvidos kristieši.

Tepat blakus atrodas Nigērija – vislielākā 170 miljonu apdzīvotā un naftas resursiem visbagātākā šā reģiona valsts. Tā pazīstama gan ar vislielāko miljonāru un miljardieru skaitu Āfrikā, gan arī ar vislielāko nevienlīdzību un nabadzību. Nesen milzīgi naftas lauki atrasti arī Ganas piekrastē. Cerams, ka šīs valsts vadītāji mācēs prasmīgāk izlietot šo no debesīm nokritušo dāvanu.

“Āfrika mostas!” – reklāmas plakātus ar šādu tekstu var redzēt Ganas un Togo pilsētu ielās. Gribētos ticēt, ka melnajos cilvēkos mītošais optimisma, enerģijas un dzīvesprieka sakausējums palīdzēs kādreizējam vergu krastam kļūt par veiksmes un labklājības krastu.

 

Daži praktiski padomi

 

* Iebraukšanai Ganā nepieciešama vīza, ko var sagādāt jebkura tūrisma firma Latvijā. Savukārt Togo vīzu Latvijas pilsoņi var saņemt uz šīs valsts robežas.

 

* Noteikti nepieciešams potēties pret dzelteno drudzi un izņemt potēšanās pasi, tā saukto dzelteno grāmatiņu. Bez tās jums neizsniegs ne Ganas, ne Togo vīzas. Tāpat ieteicams lietot tabletes malārijas profilaksei.

 

* Gana un Togo ir lētas zemes. Ja palaimējas, var atrast viesnīcas istabu ar skatu uz okeānu par dažiem latiem. Pusdienas ielas ēstuvē maksā ap latu. Tieši tāds pats ēdiens restorānā ar gaisa kondicionētāju būs trīs reizes dārgāks.

 

* Gana ir viena no drošākajām “melnās” Āfrikas zemēm, ko diemžēl nevarētu apgalvot par Togo. Tās galvaspilsētas Lomes pludmalē vakaros (nemaz nerunājot par nakti) jūs ātri šķirsieties no sava naudas maka un pulksteņa. Kā jau visur pasaulē, laukos un mazpilsētās arī Togo var justies droši kaut pusnaktī.

 

* Īpaša piesardzība jāievēro peldoties. Visā Rietumāfrikā Atlantijas okeāns ir diezgan bīstams. Te sastopami gan milzīgi viļņi, gan viltīgas straumes, kas neuzmanīgu peldētāju var ievilkt okeānā. Bet saldūdeņos drīkst peldēties tikai tad, ja to uzdrošinās darīt arī vietējie, citādi var nonākt krokodila zobos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+