Jebkura saruna par naudu ir velnišķīga. Saruna ar kultūras ministri Daci Melbārdi 4
Izskanot Latvijas valsts jubilejas svinību kulminācijas gadam, “Latvijas Avīze” intervēja kultūras ministri DACI MELBĀRDI par šajā gadā sasniegto un tā mācībām.
Esat bijusi priviliģēta būt par Latvijas kultūras ministri tieši valsts simtgades laikā. Kas pašā izraisījis visspilgtākās emocijas?
D. Melbārde: Iepriecināja tas, ka simtgade kā notikums ir ļāvusi izkustināt daudzas Latvijai un tās cilvēkiem nozīmīgas iniciatīvas, par kurām runāts jau gadiem. Atceros, kā pirms desmit gadiem sākām spriest par to, ka bērniem un jauniešiem ir vajadzīga pastāvīga sistēma, kā viņiem tiek nodrošināta pieejamība Latvijas kultūrai, pašiem piedaloties un izzinot.
Pati kā Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece pētīju skandināvu pieredzi. Man likās, ka tas ir fantastiski un ka mūsu bērniem arī to vajag, jo mūsu sabiedrība ir noslāņota.
Un tagad mums ir izdevies izveidot Latvijas skolas somas projektu, turklāt ieliekot tajā ne vien kultūras, bet arī dabas, vēstures un uzņēmējdarbības izzināšanu.
Otra ar valsts simtgadi saistīta fundamentāla lieta, par ko arī runājām jau pirms desmit gadiem, ir Nacionālās enciklopēdijas atjaunošana. Tikko atklāta tās elektroniskā versija, un skaidrs, ka jebkuram, kas nāktu šajā amatā pēc manis, jāsaprot, ka būtu ļoti nesaprātīgi šo nozīmīgo projektu neturpināt.
Man ir milzīgs gandarījums arī par Latvijas filmu industriju, jo, pateicoties Nacionālajam kino centram un tā vadītājai Ditai Rietumai, tagad šim procesam ir cita kvalitāte. Turklāt redzam, ka latviešu filmu industrija, kurā ieguldām neskaitāmas reizes mazāku finansējumu nekā, piemēram, Holivudas filmās, mūsu kinoteātros ir konkurētspējīga ar ārvalstīs ražotām filmām.
Mani iepriecina, ka sistēmiskais darbs, kas bija vērsts gan uz sabiedrības izglītošanu, gan iesaisti, gan publiskās vēstures izzināšanu, ir izmainījis daudzu priekšstatus par valstiskumu un savu lomu tā stiprināšanā, kā arī pozitīvi ietekmējis sabiedrības saliedētības un piederības sajūtas rādītājus. Liels prieks arī, ka šajos gados kvalitatīvi izmainījušās Latvijas iedzīvotāju un diasporas attiecības, un varam runāt par ciešas sadarbības tīklu.
Nepatīkami pārsteidza, ka viena cilvēku daļa, kaut arī neliela, neuzskatīja Latvijas valsts simtgadi par pietiekami svarīgu notikumu, kas būtu jāatzīmē. Taču kopējā aina ir ļoti pozitīva – 91% Latvijas iedzīvotāju aptaujās norādīja, ka šis laiks Latvijai ir īpašs.
Bet kas neizdevās jums pašiem kā organizatoriem?
Paralēli tam, ka aicinājām uz pasākumiem, nemācējām skaidrot, kā administratīvi tie top, un, kāpēc lietas maksā tik, cik maksā. Nespējām sabiedrībai dot izpratni, kā finansējums sasniedz konkrētus mērķus.
Tomēr jāuzsver, ka šie simtgades pasākumi vismaz Kultūras ministrijas ietvaros organizēti ar salīdzinoši nelieliem administratīviem resursiem – Simtgades birojā 2018. gadā reāli strādāja 11 cilvēki – divas ar pusi reizes mazāk, nekā 2014. gadā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā.
Esmu ārkārtīgi lepna par cilvēkiem, kas darīja šo darbu, un man ir žēl, ka viņu labi izdarītais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams, bet tas, kas neizdevās, nu ir galvenais mērs, ar ko vērtēt visu paveikto.
Kā šobrīd vērtējat lēmumu svinēt simtgadi tik ilgi – piecus gadus –, jo izskan viedoklis, ka tas prasa pārāk lielus resursus? Vai cenšamies izlikties patriotiskāki par, piemēram, somiem, kuri svinēja vienu gadu ar daudz ierobežotākiem resursiem?
Mēs nevaram sevi salīdzināt ar somiem, jo viņiem nav bijis valstiskuma pārtraukuma, un viņiem šīs valstiskumu nostiprinošās aktivitātes ir nodrošinātas visu laiku. Turklāt mēs arī nevaram salīdzināt somu simtgadei atvēlēto budžetu ar mūsējo, jo Somijā daudzas lietas jau ir iestrādātas pamatbudžetā.
Tas attiecas, piemēram, uz tādu pakalpojumu kā mūsu Latvijas skola soma, tāpat – visu publiskās diplomātijas finansējumu.
Lietuviešiem simtgades programma ilgst trīs gadus, un pavisam nesen viņiem bija Lietuvas tūkstošgades programma. Savukārt igauņi, tāpat kā latvieši, sava valstiskuma izveidošanu svin no 2017. līdz 2021. gadam.
Mani apbēdina, ka cilvēki joprojām runā par 60 miljoniem eiro kā par simtgadei papildu piešķirtu finansējumu.
Realitātē divas trešdaļas no tā bija nevis papildu piesaistītas, bet atrastas iekšējos resursos.
Esam skaidrojuši, ka lielākā simtgades programma ir Latvijas skolas soma, kurā iesaistīti visi skolas vecuma Latvijas bērni (13 miljoni eiro. – Red.), tad – publiskās vēstures programma ar enciklopēdiju, filmu programma utt. Ja šīs lietas būtu jau iestrādātas pamatbudžetā, tad papildu piešķirtais finansējums būtu salīdzinoši neliels.
Tiem pašiem somiem arī simtgades projektu sakarā visi valsts budžeta tēriņi maksimāli ir atspoguļoti internetā. Bet Latvijā notiek aizbildināšanās ar personas datu aizsardzību un komercnoslēpumu. Vai kā ministre pēdējā, ar koncertu “Mīlestības vārdā. 18+” saistītā skandāla ietekmē esat nonākusi pie secinājumiem, kas tika darīts nepareizi?
Jūs runājat par somiem, bet tieši tikpat detalizēti viss simtgades budžeta izlietojums ir apskatāms internetā Ministru kabineta sēžu dokumentos un saite uz to ir arī no lv100.lv. Arī mēs nešaubīgi plānojam publicēt visas atskaites par šo gadu. Pasākumu bija ļoti daudz, un šobrīd ļoti rūpīgi tiek apkopota visa informācija un veidoti rezultātu pārskati.
Vai tur būs klāt arī mākslinieku honorāri?
Būs informācija par mākslinieciskajām izmaksām. Tomēr esam vienojušies, ka cilvēku uzvārdus nesauksim, jo ļoti labi redzam, kas notiek, ja nosauc uzvārdu un pieliek klāt summu, un tas aiziet bez jel kādas papildu informācijas par paveikto un ieguldīto darbu, kā arī termiņu, kādā darbs ir veikts.
Protams, Kultūras ministrijai no visa notikušā ir jāizdara secinājumi, vai bijām gatavi šādai publiskai diskusijai par to, cik katrs saņēma, un kāpēc.
Katrā ziņā ar Simtgades biroju ir vienošanās, ka pašlaik gatavojam detalizētus pārskatus, tajā skaitā informējot arī par to, par kādām funkcijām un cik katrs saņēma, lai tāmes būtu kopā ar padarīto darbu un lai cilvēki saprastu, par ko un kas ir samaksāts.
Ceru, ka tas viesīs lielāku skaidrību, jo, man liekas, ka sabiedrībai ir ļoti svarīgi saņemt tieši pilnu informāciju. Ir atšķirība, vai cilvēks saņēma finansējumu, vienu vakaru uzkāpjot uz skatuves, vai arī strādājot 11 mēnešus.
Noprotu, ka jūsu teiktais attiecas uz mūziķi un koncerta “Mīlestības vārdā. 18+” producentu Jāni Šipkevicu, kura honorārs (10 000 eiro pēc nodokļiem par vairāku funkciju veikšanu) nu kļuvis par tādu kā metaforisku apzīmējumu pārmērīgiem simtgades tēriņiem. Vai tīri cilvēciski jums nav neizpratne par šādu pārāk lielu alkatību un peļņas kāri?
Drīzāk esmu kaut kur dusmīga pati uz sevi, jo nebiju spējīga māksliniekus aizsargāt. Tas ir galvenais kultūras ministra uzdevums – rūpēties, lai neviens mākslinieks neciestu, ja ir paveicis darbu, turklāt labā kvalitātē.
Šā projekta vājajām pusēm ir arī savi objektīvie skaidrojumi – no projekta vadības viedokļa to bija grūtāk ielikt lielajā kopējā iepirkumā, jo saistībā ar tā norisi ilgstoši bija vairāki nezināmie. Tāpēc arī tikai rudenī un nevis pavasarī varējām veikt pilno tehnisko iepirkumu. Līdz tam visi organizatoriskie jautājumi bija jāveic mākslinieciskajam vadītājam Jānim Šipkevicam pašam.
Tā kā pārējie pasākumi bija vēl procesā, nebija skaidrs, kur šis koncerts notiks un pat kurā datumā – drošības apsvērumu dēļ bijām spiesti to pārcelt uz 19. novembri. Sākumā bija doma, ka koncerts notiks pie Brīvības pieminekļa, bet, kad kļuva skaidra Brīvības pieminekļa pasākuma scenogrāfija, sapratām, ka tur jauniešu koncerts nevar notikt.
Tad tālāk tika meklētas citas alternatīvas, pie tam ņemot vērā drošības ekspertu ieteikumus. Līdz ar to bija objektīvi iemesli, kādēļ Jānim Šipkevicam ar komandu pašiem bija jāizdara viss šis vadības darbs un to nevarēja iekļaut tehniskajā iepirkumā. Turklāt jāpiezīmē, ka Iepirkumu likums attiecībā uz mākslinieciskajiem pakalpojumiem pieļauj izņēmumus.
Tomēr daudz tiek runāts par draugu būšanu, naudas apgūšanu, kas kultūras cilvēku vidū strauji uzplaukusi tieši simtgades laikā.
Šai izvēlei nebija nekāda sakara ar draugu būšanu – es neteiktu, ka Jānis Šipkevics man būtu lielāks vai mazāks draugs nekā jebkurš cits mūziķis.
Tā bija objektīva un tirgus izpētē balstīta izvēle.
Koncepcija paredzēja, ka tam jābūt pašu jauniešu koncertam, turklāt viņu pašu veidotam un organizētam. Tam bija jāmet tilts starp pagātni un nākotni – jāiesaista jaunie mūziķi, kas interpretē Latvijas mūzikas mantojumu. Un tad nonākam pie tā – cik daudz tad mums ir tādu jaunās paaudzes mākslinieku ar kvalitātes zīmi, kas atbilst šiem kritērijiem.
Turklāt Jānis Šipkevics 2017. gadā bija kļuvis par Lielās mūzikas balvas laureātu, kurš tieši strādāja ar jaunajiem mūziķiem. Šajā gadījumā tā bija loģiska izvēle.
Runājot par simtgades svinēšanas pozitīvo ietekmi, pieminējāt patriotisma un valstsgribas stiprināšanu. Cik pamatoti, ka tā ir tieši simtgades ietekme?
Jā, esam konstatējuši, ka šajos divos gados, pēc pētnieku secinājumiem, – viņi ir monitorējuši sabiedrības noskaņojumu pirms un pēc simtgades cikla sākšanās – ir pieaugusi saliedētības kā vērtības nozīme (2017. gada nogalē to par būtisku atzina 37%, un 2018. gadā šis rādītājs pieaudzis par 15%). Tāpat arī gada laikā pieprasījums pēc kultūras ir pieaudzis no 35 līdz 45%.
Esmu pārliecināta, ka to ir tieši ietekmējusi simtgades programma, jo iepriekš tādas lēcienveida izaugsmes nav bijis. Arī monitorējot mazākumtautību attieksmi pret valsti – 2015. gadā ciešu piederību Latvijai izjuta 67%, bet 2017. gadā – jau 84%. Tāpat ir pieauguši rādītāji mazākumtautību vidū, kur redzams, ka lepojas ar valsti.
Ir arī atdzīvojušās atsevišķas ar valstiskumu saistītas tradīcijas – ja 2015. gadā 4. maiju par nozīmīgu svinamu dienu atzina tikai 2% Latvijas iedzīvotāju, tad 2017./2018. gadā jau bijām panākuši, ka tās atzīmēšanā aktīvi piedalās pusmiljons iedzīvotāju.
Un, kā ar pašvaldībām – dara un iegulda pašas, vai tomēr priekšplānā ir simtgades naudas apsaimniekošana?
Simtgades programmas veidošanā iesaistījušies koordinatori no visiem 110 Latvijas novadiem un deviņām pilsētām, līdz ar to aktivitātes ir pilnīgi visos reģionos. Redzu, ka ļoti daudzi novadi izdarījuši fantastisku darbu – daudzas aktivitātes notikušas par valsts piešķirto finansējumu un daudzas bez tā.
Brīdī, kad veidojām simtgades norišu nacionālo plānu, divas trešdaļas finansējuma bija no iekšējiem resursiem – tajā skaitā pašvaldību. Starp pamanītākajām pašvaldību iniciatīvām, kas atsevišķos gadījumos tika atbalstītas finansiāli, bija akcija “Izgaismo Latviju”, projekts “Pilsēta izAicina”, Vidzemes reģiona pašvaldībās aizsāktā vides iniciatīva “100 labie darbi Latvijai”.
Cik aizrautīgi visur organizēja simtgades zaļumballes! Pašvaldības īstenojušas arī dažādus infrastruktūras projektus, izdotas grāmatas par novadu vēsturi, izcilām personībām…
Taču – šo projektu tāmes un līgumu vērtība nereti ir nepārprotami uzpūsta…
Reālā dzīve, aizbraucot uz novadiem, tomēr atšķiras no medijos rakstītā. Jo tālāk no Rīgas, jo lieliskākas lietas redzam izdarītas.
Visi pēc kārtas tagad saka, ka izdarītu kaut ko lētāk. Uzskatu, ka tā ir milzīga divkosība, jo lielākā vērienīgo projektu daļa gāja caur publisko iepirkumu. Mākslinieciskā daļa tāmēs vienmēr ir salīdzinoši maza – vidēji 20% kopējo izmaksu.
Mani patiesi satrauc, ka joprojām neredzam, ka jebkuram radošam darbam maksājam neproporcionāli mazāk nekā par tehniskajiem izdevumiem.
Jāvaicā – vai visi šie kritizētāji kaut reizi ir piedalījušies publiskajā iepirkumā, lai īstenotu šo tehnisko nodrošinājumu lētāk? Vai nu šie runātāji tomēr nespēj izdarīt lētāk, vai arī viņi strādā ēnu ekonomikas paspārnē un viņiem ir nodokļu parādi. Vienkārši teikt, ka var izdarīt lētāk, un nepiedalīties iepirkumos, ir nekorekti.
Ekspertu vidū redzu kādu bēdīgi slavenu producentu un zinu, ka viņš ar māksliniekiem līgumus neslēdz, ka viņam ir nodokļu parādi un tiesvedības. Vai valsts varētu atļauties tādā veidā strādāt?
Tāpat man ir dīvaina sajūta, kad redzu, ka cilvēks, kurš stāsta, ka visiem viss jādara par brīvu, pats piedalās simtgades projektos, rada jaundarbus un 2019. gadā viņam ieplānots iespaidīgs honorārs.
Cits liels komentētājs, liela sporta kompleksa augsta līmeņa darbinieks, stāsta, ka vajag visu darīt pēc tirgus ekonomikas principiem un tad būs lētāk. Tajā pašā laikā viņa uzņēmums uztaisa simtgades pasākumiem rēķinus par iespaidīgām summām, turklāt vēl katram cilvēkam, kas nāk uz šo pasākumu, par mētelīša pakāršanu paprasa eiro.
Vai ir ētiski šādiem cilvēkiem iziet publiski un stāstīt, ka izdevumi par lielu, ja faktiski viņi paši ir tie, kas šīs summas rada ar savām pakalpojumu izmaksām?
Valstī ar nelielu kultūras tirgu ir bīstami kultūras pasākumus organizēt tikai pēc brīvā tirgus likumsakarībām.
Tas ietekmē kultūras daudzveidību, saturu un nonivelē kvalitāti. Kultūra būs pieejama tikai maksātspējīgiem, un realitātē kultūras pakalpojumi bez valsts vai pašvaldību subsīdijām būs dārgi. Bezmaksas pasākumu visdrīzāk nebūs nemaz.
Zaudētāji būs arī mākslinieki, kuru sociālais nodrošinājums būs atkarīgs no privātā producenta godaprāta nodokļu nomaksas jautājumā. Šeit katrs pats sev var pavaicāt, vai reizēs, kad kādā privātā pakalpojumā ir izmantoti mākslinieka pakalpojumi, ir nomaksāti arī nodokļi, kas veido mākslinieka sociālo drošību.
Vai vienas no sekām nav arī kultūras kopienas sašķeltība dabūjušajos un nedabūjušajos?
Jebkura saruna par naudu ir velnišķīga, nauda cilvēkus sanaido un nekad, it sevišķi mūsdienās, nebūs tā, ka visi visur piedalās un saņem vienādi. Turklāt kultūras cilvēki pēc savas kvalifikācijas ir ļoti dažādi.
Zaudējums visā šajā stāstā ir tas, ka tiek nostiprināts uzskats, ka māksliniekam vispār jāstrādā par brīvu un nekas nepienākas. Kad kvalificētam juristam maksājam 300 eiro stundā, tas tiek uzskatīts par normālu, bet par mākslinieku, kurš pavadījis pusi dzīves mācoties, uzreiz tiek jautāts – kā tad tā, viņš iziet nodiriģēt vienu dziesmu un saņem par to 500 eiro.
“LA” lasītāji gan ir bijuši neizpratnē par milzu neatbilstību starp Šipkevica honorāru un jūsu tikko pieminēto Dziesmu svētku virsdiriģentu atalgojumu.
Bet virsdiriģents saņem minēto summu par vienu diriģēto dziesmu, kopumā pēdējos Dziesmu svētkos virsdiriģenti un deju virsvadītāji saņēma atalgojumu no 500 līdz 4000 eiro par koncertu, atkarībā no paveiktā. Dziesmu svētku projektu mākslinieciskie vadītāji arī strādāja gadu un pat ilgāk, saņemot par to atbilstošu atalgojumu.
Vai jūs būtu gatava turpināt kultūras ministra darbu arī jaunajā valdībā?
Esmu diezgan lielās pārdomās. Vērtēju kritiski savu personīgo atbildību par to, kādēļ nevarēju aizsargāt māksliniekus, kādēļ Kultūras ministrija nespēja adekvāti izskaidrot lietas. Redzot, kā pieaug sociālo mediju loma un spiediens uz politikas veidotājiem, dažkārt veidojas pārdomas, vai esi īstais cilvēks īstajā vietā un, vai nebūtu jādod kādam iespēja tajā izdarīt labāk.
Domāju, ka man ir jāizdara secinājumi, kādēļ kādā daļā cilvēku varbūt radies priekšstats, ka neesam godprātīgi savu darbu darījuši un jāpaskatās uz lietām ar distanci. Tās ir pašreizējās sajūtas. Šobrīd nav tas vienkāršākais brīdis nākotnes plānu kalšanai. Tomēr redzu, ka mērķus esam sasnieguši, daudzi labi procesi ir iekustināti. Gribētu, lai tiem būtu vajadzīgais turpinājums.
Ik pa laikam izskan runas par “profesionāļu valdību”, “profesionālajiem ministriem”, un jūs pati savulaik ministra amatā nācāt tieši kā profesionāle. Vai, jūsuprāt, ir pareizi virzīt un uzturēt šīs idejas, un, ko tas liecina par politiķu “rezerves soliņa” kvalitāti?
Laikā, kad visi publiskie cilvēki tiek tik ļoti aktīvi apspriesti, būs aizvien grūtāk atrast tos, kas būtu gatavi iziet no savas komforta zonas un uzņemties tik ļoti atbildīgus darbus. Tā ir milzīga psiholoģiska spriedze, kas jāiztur. Domāju, ka daudzi dažādu jomu profesionāļi sev uzdod jautājumu – kāpēc man atstāt darbu, ko mīlu, kas man patīk, kurā varu mierīgi radoši strādāt, dzīvot pilnasinīgu harmonisku dzīvi un iet šajā diezgan grūtajā politiskajā amatā?
Baidos, ka laikmets ir tāds, ka labie līderi vienkārši paliks savos darbos.
Tādas lielas personības, kas gribētu uzņemties šo darbu, vismaz tuvākajā laikā neredzēsim. Tāpat domāju, ka pie tik sašķelta politiskā spektra nebūs viegli vienoties par premjera amata kandidātu, kas ilgstoši varētu vadīt stabilu valdību.
Vai ir gaidāma simtgades programmas saturiskās puses sasniegumu un neizdarību izvērtēšana un, vai to attiecinās arī uz pasākumiem, kas bija citu ministriju, iestāžu pārraudzībā?
Protams, tas notiks nākamā gada sākumā, izvērtējot kopā izdarīto un plānojot uz priekšu, jo arī 2019. gads simtgades ciklā ir diezgan intensīvs. Atzīmēsim Neatkarības kara simtgadi, Latvijas armijas simtgadi, vairāku nacionālo institūciju, kā piemēram Latvijas Universitātes, Latvijas Nacionālās bibliotēkas 100. jubilejas un “Baltijas ceļam” – 30.
Vai jums ir jau skaidra programma, ko darīt, lai Latvijas kultūrai pēc uzrāviena kino, literatūrā un citās jomās nebūtu jāpiedzīvo smags atpakaļkritiens?
Pati personīgi esmu sagatavojusi priekšlikumus valdības deklarācijai, kas paredz šo galveno sasniegumu turpināšanos. Tas nozīmē, ka tālāk finansējums, sākot ar 2022. gadu, ir jāparedz bāzes budžetā – piemēram, Latvijas skolas somai – 2 līdz 3 miljoni eiro gadā atkarībā no bērnu skaita, plus vēl jābūt finansējumam piedāvājuma veidošanai.
Jau ir pieņemts lēmums, ka kino nozarei 2019. un 2020. gadā kopā tiks papildus piešķirts pusotrs miljons, bet, lai varētu uzturēt tagadējo tempu, nozares bāzes budžetā no 2021. gada vajadzētu kā minimums papildus iestrādāt divus miljonus eiro ik gadu.
Ir izveidota arī latviešu literatūras eksporta sistēma – pārdotas vairāk nekā simt tiesību uz mūsu literatūras darbu tulkojumiem dažādās valodās. Šīs iestrādes ir jāizmanto un darbs jāturpina.
Arī Nacionālās enciklopēdijas finansējumam jābūt iekļautam bāzes budžetā. Tāpat – publiskās diplomātijas programmai. Lai nav tā, ka šogad notika izstāde Orsē muzejā (no 10. aprīļa līdz 15. jūlijam Orsē muzejā Parīzē bija skatāma vērienīga izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”. – Red.), bet nākamā būs tikai valsts 150. jubilejā. No mūsu puses šim projektam bija 200 000 eiro finansējums, bet, ņemot vērā, kāda bija šīs izstādes atdeve un ka franču puse iedeva pretī uz pusi vairāk, tas ir milzīgs ieguvums.
Viena no turpinājuma aktivitātēm jau no nākamā gada būs Baltijas kultūras fonds, jo esam sapratuši, ka trīs valstis, apvienojot spēkus, var daudz labāk veidot pievilcību savam reģionam, ekonomēt resursus un iegūt lielāku interesi par mūsu kultūru.
Vai ir kāda personība, kas jums pašai asociēsies ar simtgadi?
Nesaukšu nevienu slavenību, man galvenie cilvēki, ar ko saistās simtgade, ir tie, kas izdarīja vislielāko darbu – Latvijas valsts simtgades birojs. Tā vadītāja Linda Pavļuta, Aija Tūna, kas viena pati atbildēja par Latvijas skolas somas projektu, Jolanta Borīte, kas koordinēja visus reģionālos pasākumus, sākot ar Latgales kongresu un beidzot ar simtgades zaļumballēm, Leonarda Ķestere, kas viena pati atbildēja par visām starptautiskajām aktivitātēm un pārējie LV100 biroja darbinieki… Šie, manuprāt, ir cilvēki, kas būtu jāsauc par simtgades seju. Tāpat arī daudzie pašvaldību koordinatori un projektu vadītāji.
